Skumjš stāsts par to, kā dzīvo vīrietis-koks. FOTO
Dede Kosvara piedzima kā parasts mīlīgs zēns. Kā visi citi bērni, arī viņš auga ar cerībām uz gaišu, jaukiem notikumiem piepildītu nākotni. Taču pusaudža vecumā Dedes ķermenī sākās neatgriezeniskas pārmaiņas – kārpu kārpas pārklāja viņa miesu, un process nav apstājies ne mirkli, tas tikai eskalējas.
Indonēzietis Dede ir viens no visplašāk zināmajiem cilvēkiem, kuru āda un izaugumi uz tās atgādina koka mizu. Bērnībā augdams kā parasta izskata bērns, tīņa vecumā kārpas uz rokām un kājām arvien palielinājās, pieauga un sagāja kopā, veidojot cietu ragvielu. Pirmās un visplašāk cieta rokas – Dede nespēja noturēt rokās dakšiņu, jo dūre vairs nelocījās.
„Normāla dzīve viņam tika atņemta. Pubertātes vecumā Dedi turēja tādā kā labprātīgā izolācijā, jo zināms taču, cik nežēlīgi ir bērni pret tiem, kuri izskatās kroplīgi,” stāsta amerikāņu dermatologs, kurš divreiz devies pie Dedes uz Indonēziju mēģināt puisim palīdzēt. „Es nekad neesmu redzējis šo slimību tik smagā gadījumā kā viņam,” teic ārsts ar 25 gadu pieredzi.
Retā slimība nebija un arī tagad nav apturama – kārpu saaugumi kļūst arvien vairāk. Pirmās cieta rokas, bet drīz vien arī kājas; tagad Dede pats saviem spēkiem var noiet vien dažus soļus. Slimību veido vairāki aspekti, tostarp mutācija ģenētiskā līmenī, kā arī tik populārais cilvēka papilomas vīruss. „Kārpas kā tādas, protams, mūsdienās nav problēmu likvidēt. Dedes problēma ir tā, ka izgrieztās vai piededzinātās kārpas uzreiz sāk veidoties ar divkāršu spēku – to kļūst vairāk un tās ir lielākas, veidojot pudurus, kas atgādina koka mizu,” skaidro dakteris.
Pirms vairākiem gadiem kārpas sāka augt sevišķi ātri – tās auga ar ātrumu 5 milimetri mēnesī. Augoņi nesaudzēja arī Dedes seju, un viņš pamatoti baidījās, ka drīz kārpas aizklās muti un degunu. Slimībai progresējot, vīrieti pameta viņa sieva, un arī darba gaitas nācās pārtraukt nespējas dēļ – iepriekš viņš strādāja zvejniecībā.
Jau ilgāku laika viņa vienīgais atbalsts ir vecāki, brāļi un arī paša pusaugu dēli. „Es cenšos būt labs tēvs, taču ļoti skumstu, ka nespēju bērniem dot visu vajadzīgo. Es nevaru viņus pat noglāstīt,” saka Dede.
Pēc vairākām operācijām Dede tagad spēj noturēt rokās ēdamrīkus, taču fiziski un kopumā viņš joprojām ir atkarīgs no saviem tuviniekiem. Lai jaunas kārpas vairs neveidotos, šobrīd viņš ar amerikāņu dermatologa gādību iziet ķīmijterapijas kursu, tomēr pašreizējie niecīgie panākumi liecina, ka ķīmija tomēr nespēj apturēt retā vīrusa izplatību viņa ķermenī.
