"Tumsas detektīva" stāsts: “Rēgs mūs draudēja nogalināt!”

“Tikai nesauciet mūs par spoku medniekiem! Mēs neko nemedījam, kur nu vēl spokus. Mēs esam paranormālo parādību izmeklētāji!” sarunu ar "Kas Jauns" uzreiz iesāk Dagnis Irbenieks, viens no TV šova "Tumsas detektīvi" puišiem, kurš kopā ar domubiedriem izveidojis apvienību "ECHO" un nu jau piecus gadus profesionālā līmenī pēta pārdabiskas lietas.

Kontakts ar pašnāvību izdarījušu skolasbiedreni

Dagnis un viņa komandas biedri jau agrā jaunībā skatījās ārvalstu raidījumus un šovus par paranormālām parādībām un to pētniekiem, līdz pašiem radās vēlme pārbaudīt – kā tad ir patiesībā, vai tiešām redzētais TV ekrānos var būt realitāte, nevis iestudēts šovs?

Viņu pirmā “ekspedīcija” notika pirms 17 gadiem. “Man tad bija 14. Toreiz meitene no mūsu skolas izdarīja pašnāvību, nolecot no piektā stāva. Pēc kāda laika, iedvesmojoties no redzētajiem TV raidījumiem, nolēmām aiziet uz šo kāpņu telpu, cerībā, ka varbūt izdosies gūt kādu komunikāciju ar aizgājēju. Un interesanti, ka, pat darbojoties ar visai amatieriskiem piegājieniem, mēs tomēr ar kaut ko saskārāmies. Uzņēmām vairākas fotogrāfijas, un vienā no attēliem izskatījās, ka tajā redzams cilvēka sejas atspīdums, kuram tur nevajadzētu būt,” atceras Dagnis.

2019. gadā viņš ar domubiedriem ar paranormālo parādību pētīšanu sāka nodarboties profesionālā līmenī. Iepirka nepieciešamo tehniku un – aiziet! Sāka ar pamesto Baldones sanatoriju, kuru pētnieki apmeklēja naktī. “Mēs pat neiegājām pašā ēkā!” pasmejas Dagnis, paskaidrojot: “Gluži vienkārši bija bail! Jo pietika ar to, ka sanatorijas teritorijā katra skaņa lika satraukties.”

Skeptiķis ar racionālu pieeju

Šo piecu gadu laikā apvienība "ECHO" ir pārbaudījusi daudzas vietas, puiši devušies uz izsaukumiem pie cilvēkiem, kas ziņojuši par pārdabiskām parādībām, un paši ir pārliecinājušies, ka paralēlā pasaule pastāv. Tikmēr skeptiķi teiks, ka tas nav nopietni – aiziet bariņš skolēnu uz kāpņu telpu, kur izdarīta pašnāvība, un paziņo, ka redzējuši ko pārdabisku!

“Būt skeptiķim ir normāli. Taču nevajag aiziet galējībās! Cilvēki bieži vien slīgst lielā absolūtismā. Vieni ir pilnīgi skeptiķi, noliedzot jebko – pat, ja deguna priekšā nostāsies spoks, viņi tik un tā to noliegs, bet otri tic pilnīgi visam, pašu mazāko troksnīti jau uzskatot par paranormālu lietu. Taču patiesība ir kaut kur pa vidu,” spriež Dagnis, piebilstot: “Kad sākām ar šo lietu nodarboties, pat katra skaņa šķita kā kaut kas ne no šīs pasaules! Kā toreiz Baldones sanatorijā, kad bija sajūta, ka tas ir melnākais punkts uz zemes. Taču piecu gadu laikā esam guvuši pieredzi, ir izkristalizējies, kas ir patiešām paranormāls, bet kas ir gluži vienkārši racionāli izskaidrojams. Un, ja sākumā mums likās, ka 90 procenti ir pārdabiskas lietas, tad tagad ir otrādi.”

Paranormālo parādību izmeklētājs teic – lai tās fiksētu, nepieciešami daudzi aspekti. “Pirmkārt, vajag tam spirituāli noskaņoties; otrkārt, vietai jābūt ar stāstu, ka tur patiešām ir noticis kas tāds, kas var izraisīt paranormālas parādības; treškārt, nepieciešama speciāla aparatūra, kas fiksē dažādas anomālijas. Pārdabisko parādību meklējumos mēs izmantojam zinātnisku pieeju. Tāpēc mūs nekādi nevajadzētu jaukt ar ekstrasensiem, kuri apgalvo, ka viņiem ir kaut kādas spējas. Mums nav nekādu spēju! Mēs mērinstrumentos cenšamies fiksēt enerģijas svārstības. Un tās tad arī ir paranormālas parādības.”

Kā tad atšķirt – piefiksētā parādība ir spoks vai nav? “Spilgti piedzīvotas emocijas – dusmas, pārdzīvojumi, šoks, naids, skumjas, prieki – saglabājas enerģijā. Un tad ar visdažādāko aparatūru mēģinām tur fiksēt anomālijas. Taču jāņem vērā, ja viena no tehnikas vienībām ir ko piefiksējusi, tad mēs uzreiz nepieņemam secinājumu – jā, tas ir spoks! Bet, ja jau vairākas tehnikas vienības vienā un tajā pašā vietā piefiksē novirzes no normas, tad gan. Ir jāsakrīt vairākām neizskaidrojamām lietām. Kaut vai pēkšņas un krasas temperatūras izmaiņas – siltā vasaras dienā kādā istabas stūrī kļūst stindzinoši auksts. Kaut vai neizskaidrojamas magnētiskā lauka svārstības, arī pašu personiskās izjūtas, kad pēkšņi sākam sajusties neomulīgi. Kad tas viss tiek piefiksēts, tad arī pievēršam pastiprinātāku uzmanību,” darba nianses skaidro Dagnis.

Spoks pilī – realitāte vai mārketinga triks?

Vai piecu gadu ilgajā pētnieka karjerā Dagnis ir kādu pārdabisku būtni ne tikai piefiksējis ar speciālo aparatūru, bet arī redzējis vizuāli? “Rēgu redzējis neesmu. Jo tam jau nav fiziska ķermeņa! Taču enerģijas izpausmes gan esmu redzējis neskaitāmas reizes. Pirms gada mums lūdza palīdzību ģimene, kas atsūtīja videomateriālus. Vienā bija nofilmēts sienas pulkstenis, kuram griežas sekunžu, minūšu un stundu rādītāji, taču pulkstenī nav ievietotas baterijas! Otrajā video bija redzams, kā ap savu asi rotē krēma trauciņš, bet blakus sēdošais suns skatās tukšumā un smilkst. Mēs aizbraucām uz to vietu un... Es gan vairāk par šo notikumu nestāstīšu, jo tam pamatā ir šai ģimenei ļoti personisks un emocionāls stāsts, taču mēs spējām viņiem sniegt palīdzību un, iespējams, kādu cilvēku izglābām no nelaimes.”

Bet, ja jau rēgam nav fiziska ķermeņa, kāpēc ir tik daudz leģendu par pils spokiem – zaļajām jumpravām, melnajām un baltajām dāmām? “Mēs savas darbības laikā pārdabiskas būtnes tēlu vizuāli neesam fiksējuši un dokumentējuši. Lai gan daži mūsu komandas dalībnieki ir teikuši, ka viņiem licies, ka kaut kādu siluetu redzējuši. Piemēram, tāds gadījums bija Brasas cietumā. Četratā gājām lejā pa kāpnītēm, bet te pēkšņi viens no mūsējiem vaicāja: “Pagaidiet, kas bija tas, kurš nupat nogāja vēl zemāk?” Viņš pilnā pārliecībā teica, ka redzējis, kā bez mums četriem vēl kāds cilvēks kāpis lejā! Protams, tas nav nekāds pierādījums, varbūt tā bija gaismas un ēnu spēle, kas izskatījās pēc cilvēka, taču man nav pamatojuma neticēt savas komandas biedriem. Savukārt, kas attiecas uz pils spokiem, ar lielu pārliecību varu teikt, ka Latvijā nav reālu tādu balto, melno, zaļo un citu dāmu. Es nenoliedzu, ka patiešām varētu būt paranormālas parādības, ka var būt kādas enerģijas izpausmes, bet jebkura “dāma” Latvijas pilīs ir mārketinga triks un lielākoties tās patiešām ir tikai leģendas,” strikts ir Dagnis.

Labie un ļaunie spoki

Kurš no kontaktiem bijis visiespaidīgākais un Dagnim visspilgtāk palicis atmiņā?  “Rēgi ir mūžībā aizgājuši cilvēki bez fiziska ķermeņa, taču viņi ir tādi paši cilvēki, ar kādiem sastopamies ikdienā, – viņi var būt labi un var būt ļauni. Iespaidīgākais bija draudi nogalināt!”

Kā tie tika izteikti? “Burtiski, tiešā tekstā! Uzdevām jautājumu: “Ko tu vēlies mums izdarīt?” un Spiritbox – ierīcē, kas, skenējot radiofrekvences, ļauj sadzirdēt vārdus, – saņēmām atbildi: “Nogalināt!” – “Kā nogalināt?” – “Ar cirvi!”” šokē Dagnis. Un ko pētnieki darīja? Nebija dūša papēžos? “Ja mēs ar ko tādu būtu saskārušies tajā pirmajā reizē Baldones sanatorijā, tad, visticamāk, būtu bikses pilnas un mēs vairs nekad mūžā nenodarbotos ar paranormālo parādību pētīšanu. Bet ar katru izmeklējumu esam guvuši pietiekamu rūdījumu, lai šādus draudus uztvertu adekvāti. Bieži vien mums jautā, vai nav bail. Piemēram, man ļoti nepatīk čūskas, bet, ja strādātu ar čūskām diendienā piecu gadu garumā, tad loģiski – man no tām vairs nebūtu bail. Tas pats ir ar pārdabiskajām parādībām – jā, man vairs nav baiļu sajūtas. Nu draudēja mums ar cirvi, bet mēs turpinājām strādāt, saglabājot maksimālu profesionalitāti.”