"Tas nav vienkārši!" - kā premjere Evika Siliņa sadzīvo ar miesassargiem

Decembra grafikā viņai vairs nav nevienas brīvas darba dienas un pat ne stundas. Darba diena Evikai Siliņai bieži vien sākas septiņos no rīta un noslēdzas vēlā vakara stundā. “Premjera dzīve jau nebeidzas tajā brīdī, kad ieeju mājās. Telefonā pienāk ziņojumi līdz vēlam vakaram. Premjeram ir nenormēts darba laiks,” tā par ieņemamā amata specifiku stāsta Ministru prezidente.

Kad sevi politikā piesaka sievietes

Kad apgāda "Zvaigzne ABC" prezentāciju zālē šomēnes norisinājās politiķes, pasniedzējas un konsultantes Lolitas Čigānes grāmatas "Sieviete varā. Ko politika man iemācīja par dzīvi un sevi atklāšanas" sarīkojums, kā īpašā viešņa tika gaidīta arī Lolitas draudzene Evika Siliņa.

Premjerministre uz pasākumu ieradās Valsts drošības dienesta miesassargu pavadībā. Miesassargi ātri izvietojās telpā, kurā notika sarīkojums, un rūpīgi uzraudzīja ne tikai premjerministri, bet arī sanākušos pasākuma viesus. Sarīkojumā Evika Siliņa atklāja sevi pavisam no cita skatpunkta, pastāstīdama savu sievietes pieredzi, ienākot politikā.

Tovakar viņa nesteidzās prom no šī privātā sarīkojuma, kurā tika daudz runāts par sievieti politikā, par viņas emocionālo pasauli, varēšanu un spējām, bet pēc oficiālās grāmatas atklāšanas runām pavadīja laiku privātās sarunās, tērzējot ar pasākuma viesiem brīvā, nepiespiestā atmosfērā.

Evika un Lolita sadraudzējās pirms vairākiem gadiem, tobrīd esot partijas "Vienotība" rindās. Lolita, raksturojot draudzību ar Eviku, teic, ka abas ir politiskās līdzgaitnieces. Tuvāk viņas iepazinušās, kad bija nokļuvušas mācītāja Jura Rubeņa Elijas namā Ventspils novada vientuļākajā piejūras ciemā Lūžņā.

Mācītājs abas dāmas sasēdinājis kopā un sarūpējis nakšņošanu vienā istabiņā. “Tā ir vieta, kur cilvēkiem gremdēties pārdomās. Te arī personiski pirmo reizi iepazināmies. Es tobrīd jau biju aktīvajā politikā, Evika darbojās kā zvērināta advokāte,” sarunā ar "Kas Jauns" pastāsta Lolita Čigāne. Bet premjerministre atminas, ka tieši Lolita viņu burtiski aiz rokas aizveda uz partiju, kurā viņa ir šobrīd. Evika Siliņa ir pateicīga par enerģiju, degsmi un līderību partijas biedrenei Lolitai, no kuras arī pati lielā mērā iedvesmojusies: “Kādu laiku mums "Vienotībā" bija pēcSolvitas [bijusī Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa] sindroms, kad sievietes bija persona non grata. Tā vienkārši bija. Un mums ļoti vajadzēja sevi pierādīt, ka sievietes arī ir cilvēki, kas var kaut ko darīt, neizejot no emocijām. Atceros, mums bija sarunas, ka vajadzētu arī uz "Jaunās vienotības" valdi kandidēt sievietēm, jo vīriešu ir daudz. Un tad viens no pieredzējušiem politiķiem teica, lai sēžam otrajās rindās, jo skaidrs, ka sievietes ir tās, kas visu menedžē, dara un nokārto visas tās netīrās, nepopulārās un neredzamās lietas... Sabiedrība maz ko zina par politiku, tām sajūtām un lēmumiem, kādiem ejam cauri, cik sarežģīta un daudzkrāsaina ir ikdienas dzīve, cik daudz ir jāsaplāno un jāsamenedžē – ikdiena, bērni, emocijas, lēmumi, darbs, publiskā uzstāšanās.”

“Man ir patiess gandarījums un lepnums, ka Lolita ar savu jauno grāmatu ir spējusi parādīt, ka politika ir nevis kaut kas, kas atrodas ārpus Latvijas, bet politiķis ir daļa no Latvijas. Tie ir mūsu pašu cilvēki, jo mēs viņus esam izvēlējušies. Aizejot varā, viņi nekļūst citādāki, nu, varbūt ir kāds izņēmums. Tā viena daļa, kas nekļūst citādāki, tie nebaidās būt atklāti, bet arī nebaidās būt sāpināti. Manuprāt, tā ir liela uzdrīkstēšanās Latvijas politikā runāt par savām emocionālajām iekšējām sajūtām, jo pārsvarā mēs aprakstām notikumus, bet patiesībā bieži vien notikumus diktē tas, kā mēs jūtamies tajā brīdī un ko domājam. Un tas ir jauninājums,” par sievietes esību un spēju ko izcīnīt politikā aizdomājas Siliņa.

Viņa pati gājusi cauri kārtīgām ugunskristībām, kad, nonākot premjerministres amatā, sabiedrībā asi kritizēta viņas kleita, frizūra un daudzas citas lietas. Evika Siliņa, vadoties pēc personiskās pieredzes, zina teikt – lai sieviete nokļūtu atbildīgos politiskos amatos, viņai sevi jāpierāda desmit reižu vairāk nekā vīrietim, lai no otrās rindas nonāktu arī pirmajā.

Pirmie mēneši jaunajā amatā

Vaicāta, kā viņa, esot Latvijas valdības stūrētājas amatā, šo dažu mēnešu laikā saradusi ar protokolu un noteikumiem, Evika Siliņa atminas, ka sākumā viņu valdības kolēģi saukuši un uzrunājuši par meiteni: “Sākotnēji, to dzirdot, nodomāju, nē, nu labi, ka mani 48 gados sauc par meiteni. Vai viņi nezina, cik man gadu?! Labi, pieņemšu, ka varbūt neizskatos vēl tik veca. Pieņemšu to pozitīvi, kā komplimentu.”

Tāpat premjerministre ik dienu pārvietojas drošības dienesta uzraudzībā, un viņai pašai nav jāsēžas pie automašīnas stūres. Taču viņa atminas, kā reiz padomus devusi pie auto stūres braucošajai Lolitai Čigānei, ka ziemas apstākļos nedrīkst strauji bremzēt, jo tad automašīna var apmest kūleni. “Līdzīgi ir arī dzīvē. Ir jājūt, kurā brīdī varbūt arī sabīsties un satrūksties, taču nedrīksti bremzēt, jo ir jāiet uz priekšu. Situācijas ir dažādas, bet bieži vien ir jābūt gana drosmīgam, lai ietu tālāk ar spēcīgiem lēmumiem. Es pati šobrīd pie auto stūres nesēžos, jo sēžu pie stūres politikā,” koķeti nosaka premjerministre.

Viņa neslēpj, ka nav bijis viegli sarast ar jaunajiem apstākļiem, ka miesassargi pavada ik uz soļa. “Tas nav vienkārši. Taču miesassargi ļoti labi dara savu darbu, viņi cenšas man dot privāto telpu,” paskaidro Siliņa.

Premjerministre piebilst, ka privātos pasākumos esot vieglāk, jo brīvākā gaisotnē viņa ir vieglāk pieejama publikai. “Šeit esmu privātu iemeslu dēļ, tāpēc arī varu nodoties sarunām. Tas tomēr nav valdības pasākums,” viņa nosaka.

Taujāta, vai ģimenei un sadzīves lietām šobrīd atliek laiks, Evika Siliņa teic, ka Pirmajā adventē, izmantojot internetā pieejamos piegādes pakalpojumus, uz māju jau atvesta Ziemassvētku eglīte, tā ka gaidāmajiem gadu mijas svētkiem ģimene jau ir gandrīz gatava. “Bērni jau paguva to sarotāt. Eglīte ir, cerams, sniegs arī būs ilgāku brīdi, un tad arī kādu brīdi varēšu pabūt ar savējiem,” viņa nosaka.