Kultūrvēstures stunda Marseļas saulē. Seriāla "Transatlantic" recenzija
Pēc gada sākuma, kad lielās platformas bombardēja ar zvaigžņotu uzvārdu pildītiem seriāliem, iestājies mierīgāks posms TV jaunumos. Tāpēc ir iespēja pievērst uzmanību stāstiem, kas citā gadījumā varētu paslīdēt garām. Labi, ka tā, jo var atklāt mazus patīkamus pārsteigumus, piemēram, «Netflix» jaunumu «Transatlantija».
Intriģējoši ir gadījumi, kad lielo platformu paspārnē top seriāli, kas ir izteikti Eiropas kino autoru veikums. Šķietami šabloniski veidotie stāsti, kurus «Netflix» (arī citas lielās platformas) štancē kā uz rūpnīcas konveijera, tādējādi mēdz pārtapt negaidīti šarmantā skatīšanas pieredzē. «Transatlantijas» gadījumā septiņu sēriju veidošana uzticēta vecā kontinenta trīs režisorēm. Lielāko daļu no tām veidojušas šveiciešu režisoru tandēms Veronika Rejmona ar Stefānija Šuā, kuras vienmēr strādā kopā. Viņu kontā ir vairākas filmas, kas apceļojušas nozīmīgus pasaules kino festivālus.
Apburoša ir vitalitāte, ar kādu uz «Netflix» abonentu ekrāniem pārcelts Džūlijas Olindžeres bestsellera «Lidojuma portfolio» stāsts. Miniseriālam piemīt kāds vārdos netverams cilvēkmīlestības pilns šarms. Svarīgāk kļūst sekot līdzi tam, kā situācijas ir risinātas, ne tikai tam, kādi sižeta pavērsieni tajā notiek. Tas kopumā bieži vien raksturo Eiropas kino pretstatā Holivudas veikumiem, kuru galvenais mērķis ir aizraut ar stāsta notikumu gaitu. No otras puses, «Transatlantijai» var pārmest neveiklības stāsta gaitas loģikā. Tomēr, ja par jauno miniseriālu padomā rūpīgāk, tad Eiropas autoru piesaistīšana tā tapšanā gan ir pat ļoti loģiska. Tā saturs ir izteikti eiropeisks.
«Transatlantija» ir stāsts par Otrā pasaules kara vēsturi, kura krustugunīs nonāk Eiropa. Lai gan lielāka un mazāka mēroga filmas un seriāli par Otro pasaules karu top teju katru gadu, ir satraucoši pieķert sevi pie kādas domas. Pirms dažiem gadiem šie kara stāsti šķita vien kā drūmas, jau vairākkārt dzirdētas vēstures stundas. Šodienas kontekstā tie pēkšņi ir kļuvuši baisi aktuāli, lai cik saulainos toņos arī būtu uzņemts mūsu šoreiz apskatāmais seriāls.
«Transatlantija» ir bēgļu melodrāma. Kā vēsta titrs katras sērijas noslēgumā, tad seriāls ir darbs, kuru iedvesmojuši reāli cilvēki un īsti notikumi. Stāsta centrā ir kāda nevalstiska ASV organizācija Marseļā, kas palīdz ebreju bēgļiem no Eiropas tikt pāri Atlantijas okeānam. Tas ir brīdis Eiropas vēsturē, kad Franciju ir okupējuši nacisti, Višī valda okupētās Francijas marionešu valdība, bet puse Francija vēl teorētiski ir brīva. Teorētiski ne praktiski. Bēgļu straumes no visas Eiropas traucas Marseļas virzienā. Šajā pilsētā un tās apkārtnē arī risinās visi dēkainie seriāla piedzīvojumi.
Par spīti sava ārkārtīgi bagātā tēva uzstājīgajiem aicinājumiem, amerikāņu dāma ar mazo sunīti Mērija Džeina Golda atsakās doties atpakaļ uz dzimteni un nesavtīgi turpina savas pašas izdomāto misiju Marseļā. Viņa ir pievienojusies amerikāņu organizācijai. Tās vadītājs ir Variens, kuram ir savi iemesli nesteigties atpakaļ pie sievas pāri okeānam. Visas organizācijas aktivitātes tiek atbalstītas no ļoti dāsnajiem Mērijas Džeinas Goldas uzturlīdzekļiem. Paradoksālā veidā visi seriāla varoņi sapņo nokļūt ASV, kur ne par ko nevēlas atgriezties Variens un Mērija Džeina. Cauri Marseļai bēg daudzi ebreju mākslas un kultūras dižgari – filozofi Valters Benjamins (domātājs, kurš ļoti tuvu pazina Annu Lācis, Māras Ķimeles leģendām apvīto vecmammu) un Hanna Ārente, gleznotāji Andrē Bretons, Maks Ernsts, Marks Šagāls un kas tik vēl ne.
Kamēr Francija, okupācijas nospiesta, kā vien prot kavē ebreju bēgšanu, karā vēl neitrālā ASV nebūt ne tik naski cenšas pieņemt nāves draudiem pakļautos slavenos ebrejus. Nemaz nerunājot par tiem ebrejiem, kuri nebija pasaules kultūrā būtiskas figūras. Viens no tādiem ir staltais Alberts Hiršmans, kam visu dzīvi viņa tautība bijusi vienaldzīga, līdz brīdim, kad tā Vācijā viņam radījusi nāves draudus. Viņš bēg kopā ar māsu, bet mirklī, kad viņš jau teju ir izglābies, Alberts izvēlas palikt Marseļā. Daļēji idejas cīņai par brīvu Eiropu vadīts, daļēji, jo ir uzvirmojušas jūtu dzirksteles ar harismātisko amerikānieti Mēriju Džeinu Goldu. Tā arī dažādās glābšanas misijās, spiegošanā un bīstamās afērās aizrit seriāla gaita, bet tam pa vidu ir iemīlēšanās un dzīves baudīšana, nevienam nezinot, kura diena seriāla varoņiem būs pēdējā Marseļā vai pat šajā pasaulē.
Retro melodrāma
Domāju, ka lieki izplūst pārdomās, kāpēc komiskā melodrāma par 80 gadus senajiem notikumiem kara ēnā ir aktuāla šodien. Tomēr «Transatlantijai» piemīt spēcīga saikne ne tikai ar tagadni, bet arī – kino vēsturi. Piemēram, kino klasikas pērli «Kasablanku». Sasaiste ir gan sižeta līmenī (stāsti notiek vienā pilsētā, no kuras visi mēģina bēgt uz ASV), gan melodrāmas žanra ziņā, gan arī vieglumā, ar kādu skatīts šis trauksmainais laiks. No klasiskās filmas teju tiešas kopijas veidā pārceļojis arī kāds otrā plāna varonis – policijas priekšnieka tēls. Tāds pats formas tērps, ūšeles un komiska spēja lavierēt starp sistēmu un sirdsapziņu. Ja Marseļas galvenā žandarma tēlam varētu pārmest zināmu dekoratīvismu, tad patiešām vizuāli fascinējošs piedzīvojums ir «Transatlantijas» beigu titru noformējums. Tās ir mazas filmiņas, veidotas kino retrostilā. Tie ir melnbalti grafiski un pantomīmas kadri ar seriāla galvenajiem varoņiem. Pēc katras sērijas ir vēlme šo mazo mākslas darbu noskatīties atkal. Tas ir kārtējais Eiropas autoru īpašo pēcgaršu radošais paņēmiens.
Runājot par pēcgaršu, obligāti jāpiemin arī filmas skaņceliņš. Tā nav kārtējā bezpersoniskā čīgāšana, lai pateiktu skatītājiem priekšā, kā konkrētajā brīdī būtu jājūtas. Neatceros, kad pēdējo reizi pēc kāda seriāla būtu devies interneta dzīlēs meklēt seriāla mūziku, lai to noklausītos atsevišķi. Sajūtu līmenī šajā seriālā patiešām ir tik patīkami baudīt saldsērīgu noskaņu. Pat ja brīžiem daži sižeta pagriezieni šķiet naivi vai neloģiski. Uz šīm neveiklībām gribas labsirdīgi pievērt acis, jo «Transatlantija» no ekrāna izstaro cilvēcību un spītīgu cerību, ka pasaulē labais uzvarēs, lai ko tas arī maksātu. Absolūti piestāv Marseļas siltās saules gaismas toņi, atgādinot, ka laiks īstajai mīlestībai vai svētku svinēšanai ir vienmēr. Zināma maģija jūtama arī aktieru kolektīvā, kur nav atrodamas lielas zvaigznes, bet tās nemaz netrūkst, jo esam varoņu savstarpējo attiecību ķīmijas liecinieki. It sevišķi jau no pirmajiem kadriem galvenā mīlētāju pāra starpā, ko atveido amerikāņu aktrise Džiliana Džeikobsa un austriešu aktieris Lukass Englanders. Vai nu ar komisku asprātību vai kādu dzīvīgu detaļu ir apveltīts teju jebkurš otrā plāna varonis, lai cik epizodisks tēls tas arī būtu.
No otras puses, jāatzīst, ka brīžiem šajā vēsturiskajā plejādē slēpjas arī pārlieks dekoratīvisms. Brīžiem «Transatlantijas» ievads rada neveiklību, jo sirgst ar vēlmi visu pārāk didaktiski paskaidrot, lai tiešām pilnīgi visiem viss būtu skaidrs. Tikpat mehāniski un strauji tiekam iepazīstināti ar stāsta seksuālo minoritāšu sižeta līniju, kas atstāj izjūtu par tās obligātu klātbūtni sabiedrības dažādības atspoguļošanai. Ir izjūta, ka «Transatlantijas» autori mums kā bilžu grāmatā cenšas nodemonstrēt un atrādīt pēc iespējas vairāk slavenu personību, kas dodas cauri Marseļai. Šādi autori virspusēji vēsta par katru konkrēto slaveno varoni, kurš būtu atsevišķas filmas vai seriāla vērts. Tieši šo personību sakarā «Transatlantija» ieslīgst zināmā stereotipiskumā, atspoguļojot māksliniekus kā dīvaiņus ar mūžīgu vīna glāzi rokās bez īpašas izpratnes par to, kas notiek apkārt. Leģendārie vēsturiskie tēli šķiet neīsti pretstatā izdomātajiem varoņiem. Līdzīgi arī slaveno mākslinieku seriāla gaitas vidusdaļā veidotā masku balle šķiet kā banāla dekorācija labā izrādē.
Tajā pašā brīdī uzreiz jāsaka – pilnīgi bez šiem mākslas vēstures dieviem seriāls būtu daudz pliekanāks, un viņu klātbūtne noteikti piešķir krietnu šarma devu. Miniseriāls mums parāda ne tikai pasaules lielvaru netaisnību kara laikā, bet arī, iespējams, daudzus iepazīstinās ar 20. gs. pirmās puses kultūras dižgariem. «Transatlantija» ir ne tikai dēkains piedzīvojums, kurš vieš cerību labajam, bet sniedz arī asprātīgu politiskās vēstures un kultūras vēstures lekciju.
Atsauksmes
«Time»
«Pārliecinošs seriāla izpildījums, kas atspoguļojas gan tehniskā kompetencē, gan ētiskā līmenī pret stāsta varoņiem. Tomēr nepamet izjūta, ka «Transatlantija» nespēj turēt līdzi tam, no kā viņi paši iedvesmojās.»
«The Guardian»
«Kā vēstures stunda «Transatlantija» ir brīnišķīgs materiāls, bet seriāls klibo tajos brīžos, kad vēlas pacelties līdz augstvērtīgas drāmas līmenim, kas nozīmē mums nevis kaut ko tikai pastāstīt, bet drīzāk rādīt.»
«Transatlantic», producē «Netflix».
Pirmā sērija: 2023. gada 7. aprīlis.
Sēriju skaits: 7.
Scenārija autori: Anna Vingere, Daniels Hendlers u. c.
Režisores: Veronika Rejmona, Stefānija Šuā u. c.
Lomās: Džiliana Džeikobsa, Lukass Englanders, Korijs Maikls Smits u. c.
