Ģimenes lietas vīna mērcē. Seriāla "Drops of God" recenzija
Negaidīti augsti un jūsmīgi vērtējumi neatstāj nekādas citas iespējas, kā vērst uzmanību uz "Apple TV+" seriālu "Drops of God" ("Dieva lāses"). Seriāls pirms tā iznākšanas nebūt neizcēlās videostraumēšanas platformas producēto ambiciozo jaunumu sarakstā. Daudzus skatītājus vēl vairāk par labajām atsauksmēm varētu vilināt seriāla temats, kur vienā no galvenajām lomām ir pasaules labākie vīni.
Jā, filma nav par reliģiju, kā maldīgi varētu vēstīt nosaukums, ja vien dievu skaitā neieskaita arī Dionīsu un viņa mīļāko šķidrumu. Patiesībā jau seriāls nav par vīnu, bet gan par vecajām labajām cilvēku savstarpējām attiecībām un sarežģītajām ģimenes saitēm. Vīns gan ir ļoti svarīgs varonis filmā, un, ja mirkli padomā, tad nemaz tik daudz filmu vai seriālu par šo tēmu nevar iedomāties, izņemot jau teju 20 gadus veco vīna un «Oskariem» nominēto draudzības melodrāmu «Sānceļi».
Vēl viens iemesls, kāpēc skatītāju ļoti pozitīvās atsauksmes varētu šķist samērā klusas, ir tas, ka šī vasara izvērtusies par renesansi kopš pandēmijas mirstošajai kino zāļu populācijai. Tas, pateicoties Kristofera Nolana «Openheimeram» un Grētas Gervigas «Bārbijai». Nekas, ka ļaudis kinoteātros atkal saveduši Holivudas mega budžeta projekti. Ja pirms gadiem par šādu ažiotāžu būtu mazliet vīpsnājis, tad patlaban ir tikai un vienīgi prieks, ka cilvēki atgriežas kino zālēs. Pirms pievēršos «Apple TV+» jaunumam, vēlos atgādināt neaizmirst par lielajiem ekrāniem arī pēc abu šīs vasaras hitu noskatīšanās.
Zināmas paralēles ir arī starp «Dieva lāsēm» un «Bārbiju». Abu darbu centrā ir kāds produkts. Vienā gadījumā tā ir lelle, otrā – vīns. Ja reiz ar kino palīdzību mazliet reklamē slaveno rotaļlietu, tad kāpēc ar TV palīdzību nevarētu pareklamēt vīna gudru lietošanu un tā izprašanu? Pastāv zināma tendence, ka kvalitatīvi ekrāna darbi spēj pievērst uzmanību un interesi specifiskām lietām, kas jaunā seriāla gadījumā ir oinoloģijas zinātne (kāds pat teiktu – māksla). Kas tā ir, vaicāsiet. Tā ir mācība par visu, kas saistīts ar vīnu.
Nešaubos, ka, skatoties jauno seriālu, apgūsiet ne tikai šo vārdiņu, bet gribēsiet turpmāk arī pievērst vairāk uzmanības vīnogu šķirņu dažādībām vai savā baltvīna glāzē sasmaržot selerijas un persiku notis. Cerams gan, ka tā nekļūs par tik masveidīgu, bet īslaicīgu aizraušanos, kā pirms dažiem gadiem «Karalienes gambīta» gadījumā, kad uz brīdi teju visā Rīgā bija izpirkti šaha komplekti, jo negaidītu popularitātes bumu piedzīvoja šī intelektuālā spēle, kas bija «Netflix» seriāla centrā. Varētu teikt, ka iedziļināties un pētīt kādu ļoti konkrētu tēmu, kā šaha spēle vai oinoloģija, var būt ļoti veiksmīga radošā stratēģija. Īpaši seriālu formā, kur paralēli varoņu attiecību šķetināšanai var arī daudz pastāstīt par tēmas finesēm.
«Dieva lāses» sižeta centrā ir jauna franču dāma Kamija. Viņa saņem ziņu no sava tēva Aleksandra, ar kuru meitene nav sazinājusies gadiem. Viņš ir pasaulē slavens vīnzinis, kurš dzīvo Tokijā un lūdz apciemot viņu pirms nāves. Kamija dodas uz Tokiju, bet, nonākusi galamērķī, uzzina, ka Aleksandrs jau devies mūžībā. Paralēli ceļojam Kamijas bērnības ainās, kur tēvs meitenes ožu trenē ar līdzīgu uzcītību un striktumu, kā topošo slaveno pianistu tēvi dresē savas atvases, lai izaudzinātu ģēnijus. Kopumā Aleksandrs ir bijis diezgan neciešams cilvēks, un Kamijas māte jau meitenes bērnībā no viņa izšķīrusies. Tomēr bērnības traumu bagāža ir ar viņu vēl arvien.
Aleksandra testamenta nolasīšanas brīdī atklājas, ka tēvs dzīvi turpina sarežģīt pat pēc nāves, jo viņa testamentam ir pavisam dīvaini noteikumi. Tur Kamija sastop arī japāņu vienaudzi Isei, kuru Aleksandrs uzskatījis par savu izcilāko skolnieku un dvēseles radinieku. Viss simtu miljonu gigantiskais mantojums tiks tam, kurš uzvarēs Aleksandra izstrādātajā testā, balstītā vīna pazīšanā. Vienīgā problēma ir tāda, ka Kamija jau gadiem nelieto alkoholu un ir atstājusi novārtā savu trenēto ožu. Savukārt viņas konkurents Isei nāk no slavenas un ietekmīgas japāņu ģimenes, kura ne acu galā neieredz savas atvases izvēlēto ceļu vīnzinībā un centīsies viņu pierunāt no tā novērsties. Dēlam Isei pienācis laiks pārņemt ģimenes biznesa industriju un šādas sacensības, kuras līdzinās šovam, japāņu konservatīvās ģimenes ieskatā var kaitēt reputācijai. Paralēli āķīgajiem uzdevumiem aromātu pazīšanā un vīna izpratnē notiks arī ģimenes saikņu šķetināšana, psiholoģisku traumu dziedināšana, jaunas iepazīšanās un kaislīgas mīlestības.
Kā parādīt smaržu?
«Dieva lāsēm» piemīt vairāki savdabīgi aspekti. Viens no tiem ir stāsta pirmavots, kas ir japāņu manga jebšu komikss. Mums ir pazīstamas kaudzēm komiksu ekranizācijas par supervaroņiem vai fantastikas sižetiem. Tomēr šoreiz, kā paši saprotat, stāsts balstīts klasiskajā drāmas žanrā. Tas ir samērā rets gadījums Rietumu pasaulē, kad par dramatiski reālistiska stāsta pirmavotu kļūst manga.
Priecē Izraēlas režisora Odeda Ruskina (viņš visas astoņas sērijas režisējis vienatnē) un vjetnamiešu izcelsmes franču scenārista Kvaka Dangtrana konsekventā apņēmība seriālā aptuveni līdzvērtīgā daudzumā ļaut mīties franču, japāņu un angļu valodām. It kā jau nekā īpaša, tomēr tas sniedz papildu autentiskuma un globalizētās pasaules apjausmu. Šo kā seriāla stipro pusi izceļ teju jebkurā kritikā.
Sarežģītākais no visiem uzdevumiem tomēr šķiet tas, ka autori centušies ekranizēt smaržas maņu. Tā ir visretāk ekrāna mākslā apspēlētā un izmantotā cilvēka maņa. Nav jābūt lietpratējam, lai apjaustu, ka tam ir gana racionāli iemesli, jo kā gan ar skaņas un bildes starpniecību pastāstīt skatītājam, kā kaut kas smaržo? Pretstatā teātrim tas ir pamatīgs izaicinājums.
Ir fascinējoši vērot, kā autori no ekrāna cenšas mums likt kaut ko sasmaržot, tomēr tas ne gluži vienmēr izdevies veiksmīgi. Pirmajās sērijās tas mazliet smako pēc banalitātes. Piemēram, kad Kamija kaut ko sasmaržo un apjauš tā izcelsmi, autori mums parāda vizuālu metaforu, kur galvenajai varonei sejā triecas krāsainu putekļu mākonis gluži kā HOLI krāsu festivāla apmeklētājiem Rīgā. Principā jau nekas slikts nav lietot košus un vizuāli efektīvus paņēmienus, tomēr, ja seriāls pārējā laikā cenšas būt intelektuāli emocionāls piedzīvojums snobiskajā vīna pasaulē, tad šie krāsu putekļu mākoņi atstāj fantāzijas trūkuma un bērnišķīguma piegaršu.
Ne līdz galam nogatavināts vīns
Par spīti daudzām kino cienīgām kvalitātēm, «Dieva lāses» nepaceļas līdz ekskluzīvas kvalitātes vīna plauktiem. To uz leju velk brīžiem neveiklais melodramatisms, kas mijas ar vēlmi izskaidrot visu varoņu attiecību saites un emocijas tā, lai pat muļķim būtu skaidrs. Kamēr sižetā viss grozās ap vīnu un ar to saistītajiem testamenta uzdevumiem, seriāls ietur augstāko pilotāžu. Tomēr brīžos, kad stāsta gaita ilgāk fokusējas uz varoņu romantisko attiecību pinekļiem, parādās nepatīkama salkanuma piegarša līdz tam labi sabalansētajā buķetē. Tāpat dažas problēmas, ar kurām tiekam iepazīstināti stāsta gaitā, vēlāk tiek vienkārši aizmirstas. Mazliet absurds šķiet arī fakts, ka astoņu sēriju gaitā sākotnēji galvenās varones Kamijas sižeta līnija kļūst daudz neinteresantāka par viņas konkurenta Isei stāstu, kuram daudzi no jums varētu sākt līdzi just vairāk.
«Dieva lāšu» gaita ik pa brīdim liek aizdomāties par tā attiecībām ar pirmavotu, respektīvi, mangu jeb komiksu. Autori ir darījuši visu, lai servētu mums reālistisku stāstu, tomēr atsevišķi notikumi un liktenīgas sakritības sižeta gaitā atspēko uzcelto reālisma kāršu namiņu. Šajos brīžos pārņem izjūta par pasakas vai kāda sengrieķu mīta loģiku, kur nelaiķis arī pēc nāves ar atstāto testamentu kā neredzams gars spēlējās ar saviem potenciālajiem mantiniekiem. Arī tas pats par sevi it kā nebūtu slikti. Tomēr skatītājā var rasties mulsums, vai ekrānā redzamais jāuztver simboliski vai kā notikumi ar parastiem cilvēkiem gluži kā mums.
«Dieva lāses» ir seriāls, ko dalīt vairākos vakaros. Tam piemīt nesteidzīgas Eiropas kino filmas ritms, uzmanīgi iedziļinoties varoņos. Būtu grēks to apsaukāt par lēnu, tomēr tas brīžiem balansē uz nevajadzīga gausuma robežas. Vienlaikus tas pieprasa zināmu koncentrēšanos no skatītāja puses pretstatā gūzmai ar seriāliem, kuri ievelk tā, ka skatītājs attopas pēc daudzām stundām, noskatījies veselu sezonu vienā vakarā. Tādus seriālus es bieži pielīdzinātu nocenotiem lielveikalu vīniem, kamēr «Dieva lāses» pārstāv augstākus plauktus. Augstākus plauktus, bet tomēr vēl arvien lielveikalā.
«Vulture», vulture.com
«Par spīti vairākām klišejām un zināmam lēnumam seriāla vidusdaļā, tā kopumā mīt kaut kas fascinējoši reibinošs gan emocionāli, gan intelektuāli.»
BBC, bbc.com
«Ja jūsu zināšanas, gluži kā man, vīna pasaulē aprobežojās ar spēju atšķirt balto no sarkanā vīna, tad viens no seriāla šarmantākajiem aspektiem ir tas, ka līdz ar katru sēriju skatītājam šķiet, ka viņš kļūst par vīna ekspertu.»
"Drops of God"
Producē «Apple TV+».
Pirmā sērija: 2023. gada 21. aprīlī.
Sēriju skaits: 8.
Scenārija autors: Kvaks Dangtrans.
Režisors: Odeds Ruskins.
Lomās: Flēra Žefrjē, Tomohisa Jamašita, Stenlī Vebērs u. c.
