Melānija Vuda: no pilsētas meitenes līdz zelta medniecei

Vienīgā dāma Makija komandā ir harizmātiskā Melānija Vuda, kura pirms četriem gadiem uzdrīkstējās kardināli mainīt savu komfortablo dzīvi un mesties nezināmajā. Šobrīd viņai pašai pieder neliels zeltraču uzņēmums. Melānija sarunā atklāj gan par savu izvēli, gan dzīvi «vīriešu pasaulē».

-Melānija, kas tevi pamudināja tik dramatiskām dzīves pārmaiņām ?

-Man apritēja 45 gadi. Katru dienu caur sastrēgumiem devos uz ofisu, kur strādāju no 9 līdz 17. Darbs bija saspringts. Atceros, ka domāju: «Kā tu šeit jutīsies pēc gada vai pieciem gadiem, ja jau tagad vairs nejūti prieku un gandarījumu par padarīto?» Tā nebija jauka sajūta, un pirmo reizi savā mūžā es alku pēc piedzīvojumiem! Es gribēju darīt kaut ko, kas liktu man izkāpt no komforta zonas. Ja kāds, teiksim, pusgadu iepriekš piedāvātu doties zelta meklējumos, es uz viņu paskatītos kā uz ciema dīvainīti. Taču tajā brīdī viss ideāli saslēdzās. Par saviem plāniem gan īpaši nevienam nestāstīju, lai nebūtu jāklausās, cik tas ir sievietei nepiemērots darbs, cik bīstams un tamlīdzīgi. Iespējams, ka tad es pārdomātu un paliktu savā rutīnas pārņemtajā ikdienā.

-Kā reaģēja tava ģimene un draugi?

- Viņi bija šokēti. Tomēr mana mamma mani vienmēr itin visā ir ļoti atbalstījusi. Viņa teica: «Mēs dzīvojam tikai vienreiz un nezinam, cik ilgi mums lemts būt uz šīs pasaules. Ja tu patiešām vēlies to darīt, ej un dari! Ja tev nepatiks, brauksi mājās!» Savukārt tētis bija noraizējies un teica, ka tur būšot karsti, tur esot čūskas un tā vispār ir vīriešu padarīšana. Daži mani draugi domāja, ka esmu pilnīgi traka. Un laikam es tiešām nedaudz tāda esmu! (smejas).

-Bet kāpēc tieši zelta rakšana? Piedzīvojumus taču var atrast arī citur?

-Pirms kāda laika mēs ar tēti sēdējām un televīzijā skatījāmies vienu no šoviem, kurā tiek meklēts zelts. Tas izskatījās sarežģīts un smags darbs, bet reizē tik aizraujošs un interesants. Toreiz teicu, ka to labprāt pamēģinātu. Tētis par mani pasmējās. Pagāja neilgs laiks un visums manis sacīto uzklausīja – es saņēmu piedāvājumu pievienoties zeltraču komandai. Piekritu šim izaicinājumam bez ilgas domāšanas.

-Vai tu atceries savus pirmos iespaidus, ierodoties vietā, kur nāksies meklēt zeltu?

-Protams! Amēram stundu biju mēma, man trūka vārdu. No greznās pilsētas dzīves biju nokļuvuvusi nekurienē! Kādus astoņus mēnešus dzīvoju nojumē, kur regulāri iegriezās gan čūskas, gan milzu ķirzakas. Mazgājos zem šļūtenes. Par tādām ekstrām kā vanna vai duša varēju tikai sapņot. Lai justos omulīgāk, nopirku krāsu un izkrāsoju savu mājokli, uzliku šādas tādas gaismas virtenes. Un, par spīti visam, joprojām domāju, ka šī ir lieliska iespēja un man ir paveicies būt šeit.

-Vai tiešām ne reizi nebija vēlēšanās atmest visam ar roku un doties prom?

- Sākumā bija nelielas ilgas pēc mājām un jutos skumji. Nemiera velniņš uz pleca čukstēja ausī, ka varbūt tas viss būs pārāk grūti, varbūt es to nespēšu. Bet tad es sāku katru rītu celties apmēram piecos, gāju un lūdzu cilvēkus, lai iemāca man darboties ar ekskavatoru un iekrāvēju. Es gribēju apgūt, cik vien daudz iespējams, un tādējādi man nebija laika žēlot sevi vai slīgt ilgās pēc vecās dzīves. Es mācījos 12 - 13 stundas dienā. Protams, vieglāk būtu vienkārši sakravāt mantas un doties mājās, jo ļoti pietrūka mammas un tēta, un pilsētas komforta, bet es negribēju pievilt ne visus šos cilvēkus, kas man palīdzēja un mācīja, ne sevi.

-Parunāsim par seriālu «Austrālijas zelta mednieki: raktuvju SOS». Kādi bija tavi pienākumi?

-  Mans lauciņš ir loģistika. Ar to es nodarbojos gan pilsētā, gan arī raktuvēs. Taču es labprāt gāju darīt arī citus darbus, piemēram, palīdzēju Polam remontēt tehniku vai strādāju ar slīpmašīnu. Vārdu sakot, kur vajadzēja ielikt roku, es biju klāt! Mēs palīdzējām tik dažādiem cilvēkiem, tostarp veterāniem, kas atgriezušies mājās un cenšas atkal dzīvot normālu dzīvi. Uzklausot viņu pārdzīvoto, šos reizēm pat neticamos stāstus, manī auga aizvien lielāka apņēmība darīt visu, kas manos spēkos, lai viņiem palīdzētu.

- Vai šie stāsti kaut kādā veidā mainīja tavu dzīves uztveri?

- Mani tie ļoti aizkustināja. Ar šiem cilvēkiem esam palikuši draugos un uzturam kontaktu. Dzirdētais lika saprast, cik man ir paveicies ar dzīvi, ko esmu dzīvojusi! Bija naktis, kad es nevarēju aizmigt, pārdzīvojot, vai mums izdosies attaisnot šo cilvēku cerības un atrast kaut nedaudz zelta, jo strādājot brīžiem šķita, ka visa pasaule nostājusies pret mums.

- Vai vari teikt, ka esi atradusi savu laimi un jūties piepildīta?

- Pilnīgi noteikti. Esmu pateicīga un svētīta par katru nodzīvoto dienu, un esmu laimīga par savu izdarīto izvēli. To es varu apgalvot nepagurusi! 

- Lielāko daļu sava laika tu pavadi dabā. Kā tu tagad raugies uz pilsētas dzīvi ?

- Es periodiski tur atgriežos. Labprāt dodos nopeldēties okeānā, nobaudu labu ēdienu, satiekos ar ģimeni un draugiem. Bet apmēram pēc nedēļas mani sāk nogurdināt troksnis un daudzie cilvēki, un es sāku ilgoties pēc saviem «krūmājiem». Pilsētā es jūtos saspringta, kā tādā žurku skrējienā. Laukos ir pavisam cits dzīves ritms, tur es jūtos mierīgi, harmoniski un, jā, laimīga.

- Bet šis dzīves ritms taču nav palicis vieglāks?

- Protams, ka nē. Nereti tehnika jūk un brūk. Saremontē vienu, salūzt nākamā. Joprojām mūsu ikdiena ir biedējošie savvaļas dzīvnieki un rāpuļi, kā arī pārsteidzošie laika apstākļi. Vienu dienu gaisa temperatūra var sasniegt pat 49 grādus pēc Celsija, bet jau nākamajā dienā var līt tik stiprs lietus, ka appludina raktuves. Vienmēr jābūt gatavībā reaģēt. Darbs ir fiziski smags, dažreiz tas ir arī garīgi un emocionāli nogurdinošs. Bet tāpat šis ir savādāks stress, nekā atrodoties pilsētā.

- Cik ilgi norit zelta meklējumi?

- Dažreiz mēs šeit pavadām nedēļas un pat mēnešus, pirms kaut ko atrodam. Daudziem zeltračiem pietrūkst pacietības, jo viņiem liekas, ka visam jānotiek ātri, no sērijas: izgāji, pakārpīji zemi un atradi zelta gabalu. Ir veiksmīgākas dienas un ne tik veiksmīgas. Kad es pirmo reizi sāku meklējumus ar detektoru, pagāja apmēram sešas nedēļas, pirms es atradu mazmazītiņu tīrradni. Man meklējumos pavadītais laiks liekas relaksējošs, turpretim citi padodas jau pēc dažām dienām. Viņi nesaprot, ka nevar tik vienkārši atrast dārgmetālu, kas zemē gulējis  miljoniem gadu. Tikai pacietīgie tiek atalgoti! Ir tik aizraujoši  un pacilājoši pēc ilgstošiem meklējumiem vienā jaukā dienā atrast zelta rifu aptuveni 8000 dolāru vērtībā.

- Ja es nolemtu pamest visu un doties meklēt zeltu, kam man vajadzētu būt gatavam?

- Es vienmēr esmu teikusi, ka, lai darītu ko tādu, ir jābūt mazliet trakam. Visiem, kas man jautā, ar ko sākt, iesaku, ka vispirms zelta meklēšanu vajadzētu sākt hobija līmenī. Var aizņemties vai noīrēt metāla detektoru un nedēļas nogales pavadīt meklējumos. Turklāt, jāņem vērā, ka laukā jādodas gan labos, gan sliktos laika apstākļos. Ja pēc aptuveni pusgada entuziasms nav zudis, tad var par to sākt domāt kā pilnas slodzes darbu. Noteikti neiesaku būt tik trakam kā es un pārvilkt svītru līdzšinējai dzīvei. Jā, man paveicās un viss izdevās, bet visiem tas tā nenotiks! Kāds var palikt pie sasistas siles.

- Cik daudz zelta var iegūt gada laikā?

- Pagājušajā sezonā ieguvām 400 unces (aptuveni 12 kg) un zaudējām apmēram tikpat daudz asiņu un sviedru.

- Kāda ir tipiska diena raktuvēs?

- Katra diena ir atšķirīga, un tas man šajā visā patīk. No rītiem pieceļoties, parasti tiek pārbaudīta tehnika, vai tā darbojas, vai pietiek dīzeļdegvielas. Vairākas dienas pavadām, ņemot paraugus – rokam milzīgas alas, lienam tajās iekšā, ar instrumentiem atšķeļam akmeņus un pētam, vai tajos varētu būt zelts, ņema paraugus no zemes dzīlēm. Bet reizēm es vienkārši sēžu un kārtoju dokumentus. 

- Zelta ieguvē pārsvarā dominē vīrieši. Vai šodien redzi kādas izmaiņas šajā nozarē?

- Pirms četriem gadiem man nācās izcīnīt savu vietu zem saules, jo patiešām daudzi vīrieši uzskatīja, ka es šeit neiederos. Bija tādi, kas raktuvēs centās atņemt man instrumentus, sakot, lai labāk dodos uz virtuvi un stāvu pie plīts. Biju ļoti dusmīga. Un tā notiek ar daudzām sievietēm. Tagad man ir vienkārši paveicies, ka es strādāju sev un savā uzņēmumā diskrimināciju neciešu. Ja kādam stiprā dzimuma pārstāvim ir pretenzijas, tad, lūdzu, tur ir durvis! Man ir draudzene, kas ik pa brīdim atbrauc meklēt zeltu. Tā kā viņai pilsētā ir ģimene, viņa nevar strādāt pilna laika slodzi, bet viņai šeit patīk. Es gribu zeltraču vidū redzēt vairāk sieviešu, un viņām jājūtas droši un ērti.

- Kādu ietekmi šī nozare atstājusi uz tavu personīgo dzīvi?

- Man ir mazāk stresa. Kādreiz ļoti satraucos, vai ar manu algu pietiks rēķiniem, atpūtai, ceļojumiem. Jā, diemžēl joprojām atrodos tālu no ģimenes un nevaru žigli ieskriet pie vecākiem iedzert kafiju. Ja gadās kaut kas nopietns, piemēram, kāds no viņiem saslimst, tad kāpju mašīnā un pēc 10 stundām esmu klāt. Šeit pat Covid – 19 pandēmiju pārdzīvojām krietni vien mierīgāk.

- Vai tev mājās ir kaut kas no zelta?

- Domā, zelta lampas abažūrus vai zelta klozetpodu? Nē, nekā liela man nav. Ir mazs nieciņš, kas pēc skata atgādina tauriņveida kaklasaiti. Bet apgalvot, ka man mājās nemaz nav zelta, es nevaru, jo vienmēr kabatā, izrādās, aizķēries kāds gabaliņš, ko tur esmu ielikusi pirms skalošanas. Pavisam noteikti varu apgalvot, ka zeltu man ir mēģinājuši nozagt! Reiz atnesu savu atrasto tīrradni, lai citiem palielītos. Noliku virtuvē uz krēsla. Sanāk cilvēki, bet zelta vairs nav! Kurš to varēja paņemt? Izrādās, skudras! Mājā tās bija ieviesušās un izdomājušas nozagt manu atradumu, nesot prom uz savām mugurām! Bet, ja tā padomā, reiz es gribētu jauku virtuves soliņu, darinātu no marmora, kurā būtu iestrādāti smalki zelta gabaliņi. Tas varētu būt skaisti!  

Reklāmas raksts sadarbībā ar "Wide Media".