“Es palieku ar nodokļiem, bet daļa dzīvokļu īpašnieku nemaksā neko...” Zemes īpašniece - pensionāre - stāsta par zemes nomas maksas likuma nepilnībām
Maija sākumā Latvijā tika atzīmēta 35. gadadiena kopš neatkarības atjaunošanas – laiks, kad tauta atguva cerību uz taisnīgumu un pārrāva padomju režīma smagās ķēdes. Taču daļai sabiedrības šī cerība ar gadiem ir pārvērtusies vilšanās sajūtā. Pensionāre, zemes īpašniece Brigita Anna Muške stāsta par savu pieredzi – kā valsts, kas reiz atdeva īpašumu, to tagad pakāpeniski atņem atpakaļ, izmantojot likumu nepilnības.
“Sākumā šķita, ka taisnīgums ir atgriezies…”
“Esmu viena no daudziem cilvēkiem, kuri atguva savas ģimenes īpašumu – zemi, ko vēl pirmās brīvvalsts laikā bija iegādājušies mana vīra vecāki,” stāsta Brigita. Pēc vīra nāves viņa mantoja šo zemi – zemesgabalu zem daudzdzīvokļu ēkām Rīgā. Sākumā viss ritējis gludi: bija spēkā līgumi ar Rīgas namu pārvaldi, kas iekasēja un pārskaitīja maksu par piespiedu nomu. Ieņēmumi ļāvuši ne tikai segt izdevumus, bet snieguši arī nelielu peļņu.
Taču šis stabilitātes periods nebija ilgs. “Tika pieņemts likums, kas vispirms samazināja kadastrālo vērtību, pēc tam arī zemes lietošanas maksas procentu likmi. Atlīdzība tagad ir tikai 4%,” viņa skaidro. Vēl vairāk – realitātē pat šī summa bieži vien īpašniekiem netiek pilnībā izmaksāta.
Likumu radīts vakuums
Kad stājās spēkā regulējums, kas ļauj nomniekiem neslēgt līgumu un netiek sodīti arī par maksājumu kavējumiem, sākotnējie līgumi tika anulēti. Tagad namu pārvaldes pārskaita tikai to summu, ko saņem no konkrētiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri ir samaksājuši – bet nav nekādas garantijas, ka iekasēs visu.
“Man kā īpašniecei joprojām jāmaksā visi nodokļi un izdevumi, bet simboliskā nomas maksa bieži vien netiek maksāta vispār,” uzsver Brigita. Viņa arī atzīst – pārvaldnieku rīcība nav apzināta nolaidība. Problēma slēpjas pašos normatīvajos aktos, kas neparedz atbildību par maksājumu pilnīgu iekasēšanu vai segšanu.
“Īpašnieks paliek visneaizsargātākais posms”
Muške skaidro, ka viņas stāsts nav unikāls. Tā ir sistēmiska problēma, kas skar daudzus zemes īpašniekus Latvijā. Bez skaidri definētiem iedzīvotāju pienākumiem un efektīvas uzraudzības zemes īpašnieki tiek nostādīti nevienlīdzīgā pozīcijā. “No sākotnējiem 5% tagad palikusi tikai daļa, kas bieži vien nesedz pat izdevumus. [..] Valsts lēni, bet sistemātiski iznīcina īpašuma būtību – tiesības, drošību un garantijas,” viņa nosaka.
Lēna atņemšana “pa daļām”
“Ar mazdēlu reiz runājām – padomju laikā visu atņēma vienā dienā, tagad – pa daļām. Procentu pēc procenta, līdz nekā vairs nav,” saka Brigita. Lai gan ir gadījumi, kad dzīvokļu īpašnieki izrāda cieņu un vēlmi sadarboties – piemēram, lūdzot atļauju izveidot rotaļu laukumu –, bieži vien starp pusēm nav nekādas komunikācijas. “Šādā vidē īpašnieks ir neaizsargāts, nepamanīts un sistēmas neievērots,” viņa secina.
Kad taisnīgums ir tikai vārds
“Mēs neprasām daudz,” saka Brigita Anna Muške. “Tikai taisnīgu attieksmi, skaidrus noteikumus un atbildību no valsts. Šobrīd īpašums ir pārvērsts par nastu. Kamēr dzīvokļu īpašniekiem tiek piešķirtas priekšrocības, zemes īpašnieki spiesti samierināties ar zaudējumiem.”
Brigita uzdod būtisku jautājumu: “Kāpēc cilvēkam, kurš likumīgi mantojis īpašumu, tas jāzaudē valsts radītu mehānismu dēļ?” Viņas skatījumā valsts, kas neatbalsta savus pilsoņus un nedzird viņu balsis, nevar saukties par taisnīgu.
