Vai cilvēks piedzimst ļauns? Seriāla "Dahmer - Monster: The Jeffrey Dahmer Story" recenzija

Cilvēkus allaž ir biedējuši, bet vienlaikus fascinējuši un intriģējuši cilvēces tumšāko, baisāko dzīļu noslēpumi. Ne velti literatūrā tik ļoti populārs ir detektīvu žanrs, kurā lasītājs seko līdzi kādas mistiskas slepkavības atšķetināšanai.

Kino savukārt īpaša vieta ierādīta šausmu filmām, kur katram ļauts no bailēm netraucēti iespiegties ērtajā mājas dīvānā pie popkorna turzas. Līdzīgi kā šodien – vērot kara šausmas TV ekrānā ir izklaidējoši līdz brīdim, kad pie tavām durvīm zvana cilvēki no kara komisariāta. Cilvēku pieprasījums pēc kā aizliegta un biedējoša atspoguļojas arī video straumēšanas servisu piedāvātajā saturā – narkotiku karteļu spozme un posts, vardarbība, kara šausmas, fantāzija un mistērijas – šīs tēmas bieži caurvij daudzus populārus seriālus un filmas. Īpaši interesanti ir darbi, kas balstīti reālos notikumos un faktos – tie ne tikai sniedz mietpilsonisku ikvakara izklaidi, bet arī informē un izglīto.

Viens no šādiem seriāliem, kas septembra beigās parādījās straumēšanas servisā «Netflix», stāsta par Džefriju Laionelu Dāmeru – 1960. gadā dzimušu amerikāņu jaunekli, kurš laikā no 1978. līdz 1991. gadam izvaroja un nogalināja 17 vīriešus. Vairākos noziegumos bija novērojams arī kanibālisms, nekrofilija un ķermeņa daļu saglabāšana dažādos konteineros, kas pildīti ar skābi.

Seriāls, ko radījuši režisors Raiens Mērfijs un scenārists Aiens Brenans, desmit sērijās mūs aizved uz liktenīgajiem un šaušalīgajiem notikumiem pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad klusais, kautrīgais Dāmers savus upurus, galvenokārt melnādainus homoseksuālus vīriešus, nolūkoja vietējos geju klubos, vēlāk uzaicināja uz savu dzīvokli un noslepkavoja. Veidotāji ļauj mums ielūkoties arī Dāmera sarežģītās personības izveidē – viņa bērnības atmiņās, attiecībās ar tēvu (Ričards Dženkinss) un māti, meklējot atbildes uz jautājumu: vai cilvēki piedzimst ļauni vai tādus tos izveido traumatiska pieredze ģimenē un sabiedrībā? Un ko tas vispār nozīmē – būt ļaunam, ja ļaunums ir vairāk reliģisks, nevis zinātnisks koncepts.

Fokuss uz upuriem un sistēmas kļūdām

Seriāls sākas ar notikumiem 1991. gadā, kad Dāmera dzīvoklis jau ir pārtapis nelielā cilvēku kautuvē – ledusskapī stāv kāda upura galva, saldētavā sasaldēti cilvēku kauli, istabā lielās mucās mērcējas noslepkavoto jaunekļu miesas gabali, izplatot nepatīkamu smaku pa visu daudzdzīvokļu namu. Kādu vakaru Dāmera kaimiņiene kārtējo reizi aizrāda viņam, ka asais smārds jau kļuvis neizturams, taču Dāmers neliekas traucēts. Viņš atkal dodas uz tuvāko geju bāru nolūkot sev jaunu upuri.

Interesanti, ka seriāls iesākas tieši ar kadriem no kaimiņienes dzīvokļa – pirmās sērijas režisors, Holivudas veterāns Karls Frenklins fokusējas tieši uz melnādaino sievieti, kuru atveido aktrise Nīsija Neša un Dāmera seju skatītājiem uzreiz neatklāj. Arī visu seriālu veidotāji centušies likt akcentu gan uz cilvēkiem, kas saistīti ar slepkavībām, gan uz Dāmera upuriem, īpaši sestajā sērijā, kur centrā ir melnādains, nedzirdīgs, homoseksuāls jauneklis, taču, kā liecina seriāla nosaukums, centrālais tēls šajā darbā, protams, gribot negribot tomēr ir pats Džefrijs Dāmers, kura aukstasinīgo un bez jebkādas empātijas apveltīto varoni lieliski atveido pazīstamais amerikāņu aktieris Evens Pīterss (35). Viņš pirmo ievērību guvis seriālos – «Amerikāņu šausmu stāsts» («American Horror Story») un «Slepkavība Īsttaunā» («Mare of Easttown»).

Jau pirmajā sērijā uzzinām, kā Dāmers tika arestēts, kā viņš sadarbojās ar policiju, godīgi izstāstīdams par saviem noziegumiem, taču jautājumi par to, vai to nevarēja izdarīt ātrāk, vai tiešām policija neko par Dāmeru nezināja, lai arī kaimiņi vairākas reizes ziņojuši par neciešamo smaku, paliek neatbildēti. Otrās sērijas izskaņā seriāla veidotāji iestrādājuši dokumentālu audiofragmentu – zvanu policijai, kurā Dāmera kaimiņiene pauž bažas par dzīvoklī notiekošo. Policijas aktīva rīcība nesekoja.

Kāpēc viens baltas ādas krāsas vīrietis vairāk nekā desmit gadus nesodīts varēja slepkavot? Astoņdesmito gadu Amerika, melnādainu geju vīriešu subkultūra, AIDS, narkotikas, tas viss veidoja neredzamu aizsargbarjeru, aiz kuras varas iestādes, laikā, kad homofobija un rasisms vēl spēji dzina saknes ASV sabiedrībā, nelabprāt vēlējās ielūkoties.  

Kas bija Džefrijs Dāmers

Interesanti, ka Džefrija Dāmera gadījumā eksperti nespēja atrast kādu vienu izteiktu traumatisku pieredzi bērnībā – seksuālu izmantošanu vai cita veida vardarbību, kas kalpotu kā katalizators paša nosliecēm uz slepkavošanu un kanibālismu. Arī tiesā viņš tika atzīts par saprātīgu, kaut psihologi un cietuma psihiatri viņam diagnosticēja robežstāvokļa personības traucējumus. Dāmera līdzgaitnieki, skolas biedri visi kā viens atminas, ka, no vienas puses, viņš bija gana adekvāts – pieklājīgs, patīkams, reizēm pat asprātīgs, tiesa, no otras – jau agrā pusaudža vecumā, cīnoties ar vientulības un seksuālās identitātes meklējumiem, apjukuma sajūtu, viņam parādījās problēmas ar alkoholu. «Tās ir manas zāles,» viņš atjokojis kādai klasesbiedrenei, kad jau septiņos no rīta klasē ieradās iereibis. No tēva ķīmiķa viņš mantojis dzīvu interesi par bioloģiju, kolekcionējis beigtu dzīvnieku kaulus, dažādas to ķermeņa daļas glabājis konservējošā šķīdumā stikla burkās. Viņa pirmais «kolekcijas eksemplārs» bija uz šosejas notriekta vāvere, ko septiņu gadu vecumā viņš atrada ceļa malā un pārnesa mājās, lai preparētu un izpētītu. Reiz visu skolasbiedru klātbūtnē viņš ar nazi izšķaidīja un sagraizīja zivi. Uz jautājumu, kāpēc viņš rīkojies tik agresīvi, skanēja atbilde: «Es vienkārši gribēju redzēt, kas tur iekšā.» Vēlāk šīs dzīvnieku «konservēšanas» iemaņas viņš pārnesa un izmantoja, jau glabājot nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas.

Savukārt viņa māte, kas cieta no depresijas, bieži visu dienu nogulēja gultā, radīja nedrošību par ģimeni kā tādu – vecāki skaļi strīdējās un Džefrijam vienmēr bija trūcis vecāku uzmanības un mīlestības. Nepilnu četru gadu vecumā viņš pārcieta iedzimtu vēdera trūces operāciju, kas arī tiek minēta kā pagrieziena punkts viņa uzvedībā – no laimīga un dzīvespriecīga puisēna viņš pārtapa par noslēgtu un depresīvu.

Pēc vecāku šķiršanās viņš ilgu laiku dzīvoja viens, un 1978. gadā, būdams 18 gadus vecs, viņš kādu dienu uz ceļa uzņēma jaunu puisi  - stopētāju, kurš devās uz mūzikas koncertu. Dāmers viņu uzaicināja ciemos iedzert, uzpīpēt zāli, un tad tika pastrādāta pirmā slepkavība. Vīrieša līķis tika sadalīts, salikts piecos melnos maisos un aprakts turpat – piemājas dārzā. Līdz nākamajai slepkavībai bija jāgaida deviņi gadi, bet pēc tam gan maisam gals bija vaļā un nekrofilijas fantāziju vadītas slepkavības kļuva par regulāru rutīnu.      

Dāmeram 1992. gada 15. februārī tika piespriesti piecpadsmit mūža ieslodzījumi par 15 no 16 slepkavībām, kas tika paveiktas Viskonsinas štatā. Vēlāk ticis piespriests sešpadsmitais mūža ieslodzījums par saistību ar slepkavību, kas tikusi paveikta 1978. gadā.

1994. gada 28. novembrī Dāmeru pašu līdz nāvei piekāva cits Kolumbijas labošanas institūcijas ieslodzītais. Vardarbības aplis tika noslēgts.

Šis nav pirmais kinodarbs, kas stāsta par Milvoki kanibālu. Populārais aktieris Džeremijs Reners 2002. gadā veiksmīgi iejutās Dāmera tēlā filmā «Dahmer», kanāla «Disney» zvaigzne Ross Linčs slepkavu atveidoja 2017. gada lentē «My Friend Dahmer», savukārt jau 7. oktobrī «Netflix» laidīs klajā jaunu epizodi dokumentālo sēriju ciklā «Sarunas ar slepkavu» («Conversations With A Killer. The Jeffrey Dahmer Tape»), kurā būs iespēja redzēt un dzirdēt dokumentālus video un audiomateriālus no ieslodzījuma vietas.