Zinātnieki atklāj pārsteidzošu masveida izmiršanas cēloni

Šī nemierīgā laikmeta, kas ir pazīstams kā agrīnais Toarsijas okeāna bezūdens notikums (T-OAE), precīza izcelsme gadiem ilgi ir bijusi noslēpumaina un ne vien svien zinātnieks lauzījis galvu par tā cēloni. 

Tagad zinātnieku grupa, ko vada Maikls Rūls (Micha Ruhl), Dublinas Trīsvienības koledžas sedimentoloģijas docents, iepazīstinājuši ar vēl neizpētītu T-OAE cēloni - kontinentu kustības palēnināšanos - piektdien publicētajā pētījumā “Science Advances” zinātniskajā žurnālā. 

Šīs izmaiņas, iespējams, ir ļāvušas virmojošajai pazemes magmai izlauzties uz zemes virsmas, radot milzīgus vulkānisko iežu plašumus, ko sauc par lielajām magmatiskajām provincēm (LIP), kas joprojām ir iegravētas Dienvidāfrikas un Antarktīdas ainavās.

Tas ir elegants un jauns izskaidrojums šim notikumam Juras laikmetā, kad dinozauri klejoja pa planētu un superkontinents Pangeja iegāja krēslas gados. 

Taču Rūls un viņa kolēģi arī norāda, ka šim kontinentālā ātruma samazinājumam ir plašākas sekas, jo mehānisms atbilst vairāku lielāko magmatisko provinču  vulkānisko notikumu laikam visā Zemes vēsturē, un līdz ar to arī daudzu Zemes pagātnes globālo klimata pārmaiņu procesam, kā arī masveida dzīvo būtņu izmiršanai,” teikts pētījumā.

"Mēs sākām aplūkot citus nozīmīgus vulkāniskos notikumus, jo pagātnē to ir bijis diezgan daudz, un mēs novērojām, ka tas pats notiek daudzos no šiem vulkāniskajiem notikumiem, tāpēc modelis varētu būt piemērojams diezgan lielai daļai Zemes vēstures,” Rūls stāstīja “Motherboard”.

"Konceptuāli tas ir ļoti vienkāršs modelis," žurnālam “Vice” norādīja Rūls. Jau sen ir zināms, ka kataklizmisko vulkānisko aktivitāti, kas rada lielās magmatiskās provinces, virza magmas slāņi, kas no mantijas izspiežas uz Zemes virsmas. 

Rūls un viņa kolēģi tagad ir atklājuši, ka daudzi no šiem periodiem baismīgi sakrīt ar ātrumu, ar kādu kontinentālās plātnes pārvietojas pa mūsu planētu.

Mūsdienās kontinenti pārvietojās ar ātrumu vairākus centimetrus gadā, un to kustība ir salīdzinoši ātra, ģeoloģiski runājot. 

Pētnieki pētīja neticami labi saglabājušos nogulumus no perioda, kas saglabājies teju divu kilometru dziļā urbumā Velsā, kas aptver T-OAE, un gandrīz neticami savienoja datus ar plākšņu kustības modeļiem pirms un pēc milzīgā notikuma. 

Zinātnieki saista kontinentu lēno pārvietošanos ziemeļu virzienā ar milzīgu vulkānu izvirdumu, kas noveda pie agrīnā Toarsijas okeāna bezūdens notikuma.

Šis process ir nedaudz līdzīgs papīra lapas turēšanai virs aizdegtas sveces, sacīja Rūls. Ja papīrs ātri pārvietojas pār liesmu, tas var būt apdedzis, bet, ja papīrs kustas lēni, svece var izdedzināt caurumu. 

Līdzīgi lēna kontinentālā kustība ilgāk pakļauj plātnes degošai magmai, ļaujot mantijas slāņiem izurbties ainavu apakšā un izsprāgt uz Zemes virsmas.

Zinātnieku komanda parādīja, ka lēni staigājošas vai rāmas kontinentu plātnes pārklājas ar visu laiku smagāko masveida izmiršanas notikumu Zemes vēsturē, kas pirms 250 miljoniem gadu nogalināja vairāk nekā 90 procentus dzīvības uz Zemes.

Papildus tam, ka tiek pārrakstīts mūsu skatījums uz pagātni, jaunie atklājumi var arī palīdzēt mums paredzēt mūsu pasaules nākotni cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu laikmetā. 

Lai gan vulkāniskā darbība un cilvēka fosilā kurināmā izmantošana ir ļoti atšķirīgi procesi, tie abi relatīvi īsā laika posmā atmosfērā izdala milzīgu daudzumu oglekļa dioksīda un citu gāzu, kas izraisa planētas uzsilšanu. 

Izpētot, kā šie atmosfēras siltumnīcefekta gāzu pieaugumi ietekmēja Zemes biotopus un dažādās dzīvības formas pagātnē, var dot mums priekšstatu par to, ko sagaidīt, globālajai temperatūrai paaugstinoties nākamajās desmitgadēs un gadsimtos.

"Saistība starp vulkāniem un vides klimatiskajiem traucējumiem ir patiešām svarīga, jo mēs zinām, ka vulkāni atmosfērā izdala lielu daudzumu oglekļa un siltumnīcas efekta gāzes," sacīja Rūls. 

"Izpratne par šo saikni patiešām ir ļoti svarīga, jo tā ļauj mums pateikt kaut ko par to, cik daudz oglekļa nokļūst atmosfērā, un ko tas nozīmēja temperatūras pieaugumā okeāna virszemes ūdeņos vai pH samazināšanos, un tā tālāk,” viņš piebilst. 

"Šāda veida pētījumi ļauj mums saprast, cik daudz oglekļa nonāk atmosfērā un, vēl svarīgāk, laika grafiku jeb oglekļa izdalīšanās ātrumu gadā, un to, ko tas nozīmē planētai un Zemes sistēmai kopumā," viņš secināja.