Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Nonākusi Briselē, aptvēru, ka tīri tehniski es Briselē neesmu pietiekami ekipēta. Man toreiz nebija pat televīzijas datora. Aizbraucu un sākumā strādāju ar personisko datoru, lietoju savu personisko tālruni. Bet laika gaitā viss pamazām atrisinājās," atminas pieredzējusī žurnāliste, (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Bez augstpapēžu kurpēm Eiropā. Intervija ar Ilzi Naglu - LTV speciālkorespondenti Briselē

Slavenības
4. augustā 06:48 2022. gada 4. augustā 06:48
  Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Par LTV speciālkorespondenti Briselē Ilze Nagla kļuva 2014. gada rudenī. Intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" viņa pastāstījusi par ikdienu Briselē, darba specifiku un to, ka par staigāšanu augstpapēžu apavos ikdienā jāaizmirst.

Dienā, kad sazvanāmies ar Ilzi, Latvijā termometra stabiņš uzskrējis līdz +30 °C, bet Madridē, kur notiek NATO samits un Ilze gatavo sižetus par tā norisēm LTV1 "Panorāmai", valda patīkami komforta +24 °C. Atliek vien pajokot par Eiropas laikapstākļu paradoksiem.

2011. gadā tu aizgāji no LTV, darbu žurnālistikā nomainot pret sabiedriskajām attiecībām. Taču 2014. gadā atkal atgriezies. Informējot publiku par tavu jauno darbu, toreizējais LTV šefs Ivars Belte skaidri un gaiši pateica, ka televīzija lepojas par to, ka “šo amatu piekritusi ieņemt Ilze Nagla – profesionāle ar plašu žurnālistikas pieredzi, iegūtu izglītību Eiropas augstskolās un neapšaubāmu erudīciju.”

To novērtējumu dzirdēt bija ļoti patīkami. Jo nav jau nemaz tik bieži gadījumi, kad žurnālistam tiek pateikti labi vārdi par viņa darbu. Daudz biežāk nākas dzirdēt kritiku un aizrādījumus par kļūdām. Kad Iveta Elksne (LTV Ziņu dienesta vadītāja) man piedāvāja Briseles korespondenta darbu, es lēmumu pieņēmu burtiski tajā pašā mirklī. Tas bija mans sapņu darbs. Jā, viss kārtībā! Cikos jābrauc!

Visu savu iedzīvi saliku mašīnā, un devos ceļā. Varbūt tajā sajūsmā aizbraucu pat pārāk steidzīgi.

Nonākusi Briselē, aptvēru, ka tīri tehniski es Briselē neesmu pietiekami ekipēta. Man toreiz nebija pat televīzijas datora. Aizbraucu un sākumā strādāju ar personisko datoru, lietoju savu personisko tālruni. Bet laika gaitā viss pamazām atrisinājās. Lai arī tobrīd jau biju pieredzējusi žurnāliste, iekšējā sajūsma par to, ko turpmāk varēšu darīt, arī ļoti palīdzēja. Nekas man nelikās par grūtu. Šķiet, ka, pateicoties tai labajai sajūtai, es ātrāk iejutos jaunajā vidē un saviem spēkiem tiku galā arī ar tādām sarežģītām lietām, kuras komforta apstākļos diez vai risinātu vienatnē.

Kā veicās ar dzīvokļa atrašanu Briselē?

Pagāja apmēram mēnesis cītīgos meklējumos, kamēr tiku līdz savam tagadējam īres dzīvoklim. Vispār tā bija milzīga veiksme. Vēlējos, lai skats no dzīvokļa derētu arī kā fons sižetu veidošanai. Dzīvoklis atrodas Eiropas kvartālā. No mana balkona paveras skats uz Eiropas Parlamentu. No šī balkona esmu vadījusi daudzas tiešraides. Balkonam ir arī ekstra – jumts –, kas mani daudzreiz ir glābis no biežā Briseles lietus un strauji mainīgajiem laikapstākļiem.

Vai vēl atceries, kas bija pirmā jaunā lieta, ko iegādājies?

Pašu pirmo pirkumu Briselē esmu piemirsusi. Bet, sākot tiešraides no sava dzīvokļa balkona, man vajadzēja uz kaut kā pakāpties, jo balkona mala ir diezgan augsta un tā “nāca iekšā” kadrā. Vajadzēja gan kameras statīvu likt augstāk, gan pašai pakāpties. Kā pagaidu risinājumu izmantoju krēslu. Tikai tas bija par augstu un arī ne pārāk stabils. Līdz beidzot Ikea atradu baltu pakāpiena soliņu, kādu vecāki parasti liek pie izlietnēm, lai mazi bērni varētu aizsniegties. Un šo soliņu es izmantoju vēl joprojām.

Kā tu rēķini attālumus, un ko tev nozīmē vārds “tālu”?

Tālums ir relatīvs jēdziens. Attālumi drīzāk jāmērī laikā, nevis kilometros. “Tālu” ir arī tad, ja es līdz mērķim nevaru aiziet ar kājām pusstundā. Ja varu, tad ir “tuvu”.

Vai tiešām tavā garderobē nav palikušas nevienas kurpes ar augstiem papēžiem?

Ir jau, ir, un uz svētkiem es tās arī uzvelku, bet ikdienā darba ritms par tām liek aizmirst. Un Briselē par to pat nav iemesla uztraukties. Tā tik Latvijā es ar saviem 164 auguma centimetriem uz kopējā fona skaitos salīdzinoši maza auguma cilvēks. Statistikai neko nepadarīsi – Latvijas sievietes ir atzītas par garākajām pasaulē. Bet Beļģijā esmu vidēja auguma sieviete, kura ikdienā ļoti ērti jūtas arī zempapēžu kurpēs.

Kādas ir tavas Latvijas izjūtas, raugoties uz to no attāluma?

Ilgāku laiku neesot uz vietas, atsevišķas konkrētas detaļas var pagaist. Bet tajā pašā laikā no attāluma kaut ko arī ir vieglāk ieraudzīt plašākā kontekstā un perspektīvā. Ir lietas, kas īpaši eksponējas tieši pirmsvēlēšanu laikā. Iedzīvotāji sūdzas par valdības neizdarību, par korupciju, par to, ka ielas bedrēs un veloceliņi nav kārtībā. Un pa vidu neapmierinātībai ieskanas, ka “tā jau tik pie mums, citur ir labāk”. Bet tā kopbilde tomēr nav tik tīros toņos. Kad uz kādu valsti aizbraucam kā tūristi uz dažām dienām, diez vai ir iespējams ieraudzīt valsts iekšējo “virtuvi”. Padzīvojot ilgāk un ciešāk pasekojot politiskajām norisēm, paveras cita aina. Es brīnos, kā Beļģija vēl stāv un kā viņi spēj salīdzinoši normāli darboties, ņemot vērā, ka ir seši parlamenti, ļoti sarežģīta federālā struktūra un milzīgs birokrātiskais aparāts. Te ir bijuši arī dažādi korupcijas skandāli.

Nē, es neteikšu, ka Latvijā viss ir kārtībā. Bet nav arī iemesla teikt, ka tikai pie mums ir slikti, bet citur tek piena upes ķīseļa krastos.

Ir atsevišķas lietas, kuras Beļģijā ir vienkāršāk izdarīt nekā Latvijā. Bet, piemēram, Latvijā internets “skrien”, kamēr Beļģijā tas var vilkties kā gliemezis. Nav tā, ka vienā vietā viss ir balts, bet otrā – melns. Tā bilde ir krāsaina visur.

Starp citu, kuru krāsu tu uzskati par savu?

Tā nebūs viena konkrēta krāsa. Bet apģērbā man ļoti patīk zils un tumši zils. Un vēl krāsas manā garderobē ir atkarīgas no tā, kādā tonī tajā brīdī ir mani mati. Tagad esmu izvēlējusies tā saukto latviski bēšo toni, kas atrasts krāsu tūbiņā ar nosaukumu "Stockholm". Zilas krāsas apģērbs man tagad piestāv ideāli. Piebildīšu, ka matu krāsu es pērku lielveikalā, un matus krāsoju pati.

Drosmīgi!

Ja mati jākrāso ne retāk kā reizi mēnesī, tad pie frizētavu cenām Beļģijā man īsti nav citu variantu. Arī frizūru un grimu ēteram veidoju pati. Būtībā tā es primāri ietaupu savu laiku. Pati arī tieku galā ar sižetu veidošanas tehnisko pusi un montāžu.

Kā tu tiec galā ar savu garderobi? TV kadram tomēr ir savas specifiskas prasības.

Kad esmu Latvijā, televīzija man piepalīdz ar žaketēm un mēteļiem. Televīzijas specifika pieprasa, lai cilvēks kadrā būtu vienkrāsainā apģērbā, salīdzinoši košās krāsās. Kad es pati pērku sev drēbes valkāšanai ikdienā, pie viena arī piedomāju, vai tas apģērba gabals man varētu noderēt, ejot kadrā. Esmu rīkojusies arī tā, ka nopērku jaunu žaketi, pārnesu mājās, bet nenogriežu šiltītes, pāris reizes to uzvelku, vadot sižetus no sava balkona, un pēc tam nesu žaketi atpakaļ uz veikalu. Būtībā esmu to tikai uzlaikojusi, un nekāda skāde no tā nav radusies.

Liela soma vai maza – kāda ir tava izvēle?

Manas somas ir tik lielas, lai varētu ielikt datoru, straumēšanas iekārtu, kosmētikas somiņu. Viennozīmīgi esmu lielo somu piekritēja. Ūdens pudele arī man parasti ir līdzi gan mašīnā, gan somā. Bet sviestmaizes gan es nekad līdzi nenēsāju.

Ko tu izvēlies savām brokastīm, vai pa dienu paspēj aiziet pusdienās un kas notiek ar vakariņām?

Parasti man dienā sanāk tikai divas ēdienreizes. Brokastis ēdu, kad sakārojas ēst – ap kādiem desmitiem, bet vakariņas – ap pieciem vai sešiem pēcpusdienā. Piekrītu, tas daudziem var šķist jocīgi. Lieta tāda, ka Francijā un Beļģijā man ir diezgan grūti atrast vietu, kur paēst ārpus mājas. Tad, kad man sāk gribēties ēst, visi jau ir paēduši. Tur pusdieno no pulksten 12 līdz 14.30. Ja nevari iekļauties šajā laika koridorā, tad paliec vispār bez pusdienām. Tāpēc es vairāk gatavoju mājās. Un man jau arī ir atšķirīgs dienas ritms. Tā kā man bieži nākas strādāt vakaros, tad vēlākas vakariņas arī atkrīt. Komandējumos ar ēšanu ir vēl sarežģītāk, jo jāēd nevis tad, kad tev gribas, bet tad, kad ir laiks. Tāpēc ir tik svarīgi no rīta paēst brokastis. Brokastīs es ēdu galetes, nevis maizi. Ideāli, ja klāt vēl ir mazliet žāvētas gaļas un dzeltenie tomāti. Beļģijā lielveikalos nopērkamie tomāti ir cieti un bezgaršīgi. Kad braucu no Latvijas, es uz Briseli vedu līdzi tā pavairāk dzelteno Getliņu tomātu. Latviju būtībā var saukt par tomātu karalisti, jo, manuprāt, te prot izaudzēt visgaršīgākos tomātus.

Vai beidzamo astoņu gadu laikā, tavā Briseles laika nogrieznī, ir bijis kāds ļoti īpašs notikums, kas sniedzis tev vislielāko gandarījumu?

Es par to esmu domājusi, bet tā noteikti nebūs kāda viena vienīga diena pāri visām citām. Ir bijušas ļoti veiksmīgas dienas, par kurām pašai ir prieks, kad ir izdevies viss, kā iecerēts, un pat vēl mazliet labāk.

Kā vienā teikumā tu vari nodefinēt savu darba režīmu?

Es nekad precīzi nevaru pateikt, kur būšu nākamnedēļ.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Ukrainas armija apstiprina pēdējā tilta Hersonas apgabalā iznīcināšanu 7
Kāpēc Krievija tika atzīta par teroristisku valsti, un ko tas nozīmē? 9
VIDEO: Armēnijas galvaspilsētā uzsprāgst tirgus ēka; drupās tiek meklēti cilvēki