Normunds Jakušonoks pārtikas veikaliem ir zudis klients - ļaudis viņu apdāvina ar desām un kotletēm

Krietnu laiku knapinājies un kreņķējies, ka pandēmijas pulcēšanās ierobežojumu dēļ jādzīvo uz ātrajiem kredītiem, jo nevar uzstāties ar grupu, mūziķis Normunds Jakušonoks pasludināja, ka kļūst par “mūziķi pēc izsaukuma”. Tas nozīmē, ka populārais mākslinieks piedāvāja mājsēdes mājkoncertus, ko gatavs sniegt individuāli, atbraucot uz mājokli un pats spēlējot pavadījumu uz akordeona.

Dzied laulātam pārim 5. stāva dzīvoklī

Normunds atzīst, ka uz tik lielu ļaužu interesi nemaz nav cerējis. Kopš aizvadītā gada novembra vidus, kad nāca klajā ar savu piedāvājumu – braukt pie cilvēkiem uz mājām un uzdziedāt privātā koncertā –, viņam ļaudis zvanot katru dienu.

“Uz jūniju plānojam lielo Vislatvijas tūri, jo tā vēlamies atzīmēt grupas "Labvēlīgais tips" 30 gadu jubileju. Dod, Dieviņ, lai pandēmija atkāptos. Bet pagaidām man iet ļoti labi, vienam pašam uzstājoties ar akordeonu! Cilvēki tiešām daudz interesējas, var just, ka tauta ir izslāpusi pēc prieka. Raujos jau kopš novembra vidus, faktiski bez brīvdienām. Ja arī ir kādas pāris brīvas dienas, tad citās ir jābūt pat pa divām trim vietām,” apmierināti teic Jakušonoks, piekrītot, ka nu mierīgi var taisīt jaunu "Muzikālo banku", lai noteiktu, kurš muzikants ir pieprasītākais mājsēdes ballītēs! Normunds prāto, ka šajā topā viņš varētu mierīgi tikt augšgalā. “Runāju ar citiem mūziķiem, un viens zināms ģitārists nesen atzina – tik, cik tev vienā dienā, tik man vien veselā mēnesī sanāk uzspēlēt. Man tādā ziņā dikti noveicies, atradu īsto nišu. Cipars jau arī, vienam uzstājoties, ir pieejamāks. Ja privātais klients agrāk tika uzskatīts tikai turīgais, jo kurš gan var nolīgt grupu, tad tagad privātais – par daudzkārt mazākām naudiņām – var būt ikviens.

Aizbraucu uz Dobeli, tur 5. stāvā maziņš dzīvoklītis, un es tur pusotru stundu muzicēju; cilvēki priecājas, dzied līdzi!

Šī ir tik interesanta pieredze – pa īstam būt pavisam tuvu tautai! Jo nu jau ieeju viņu mājās nevis caur TV ekrānu, bet īstenībā,” smaidot stāsta muzikants.

Pa Latviju vizina privātais šoferis

“Viss, ko kādreiz esmu darījis labu, tagad nāk atpakaļ. Piemēram, kādreiz uz veco ļaužu pansionātiem braucu uzstāties labdarības koncertos, taču tagad mani uz tiem aicina padziedāt un vēl samaksā,” atklāj Normunds. Cilvēki aicinot dziedāt no malu malām, un pāris mēnešu laikā Latvija izbraukāta krustu šķērsu. Piemēram, nesen mēroti 155 kilometri uz Vaiņodi.

Starp citu, pats pie stūres nesēžas, jo viņam nemaz nav autovadītāja apliecības. “Esmu kā oligarhs, ko izvadā privātais šoferis. Par to jāpateicas maniem draugiem, kas ir gatavi palīdzēt, kad nepieciešams. Man nekad tiesību nav bijis, jau no jaunības laikiem pārvietojos tikai ar privātiem šoferiem. Bet arī neprasās, godīgi sakot, tā lieta. Tas ir ekonomiskāk nekā, ja jāņem taksis,” spriež Normunds Jakušonoks.

Kovida slimnieci uzmundrina, zem loga dziedot "Omnibusu"

Normunda sniegtie mājkoncerti visbiežāk esot pusotru līdz pat trīs stundas gari. Programma esot plaša, un Normunds repertuāru ļaujot sastādīt pasūtītājiem: “Ja man vaicā par pieprasītāko dziesmu topu, tādu ir pagrūti izveidot. Katrā Latvijas nostūrī ir citādi. Ir klasika, ko zina gan jaunāki, gan vecāki cilvēki, – tās ir dziesmas, kas apvieno paaudzes, piemēram, "Omnibuss", "Pīrādziņ, nāc ārā", arī "Alumīnija cūka". Bet tāpat par klasiku arīdzan kļuvis, ka man prasa, lai kā Jakušonoks uzdziedu “kalašonok” – ar to ir domāta dziesma "Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē..." – nu vecās, labās "Vecpiebalgas ūdensrozes"."

Skaists un aizkustinošs priekšnesums viņam norisinājies pašā Rīgas centrā. “Mana vecuma dāmu meita gribēja iepriecināt. Meita gan dzīvo Vācijā un pati nevarēja būt klāt. Savukārt mammai bija kovids, un viņa mājās sēdēja pašizolācijā. Iedomājieties – sēž kundzīte slima, dzīvoklī viena pati. Meita bija noskaidrojusi, ka mamma jūtas vismaz tik labi, ka var pasēdēt pie loga un paklausīties, kā viņai tiek veltītas serenādes. Cilvēks bija aizkustināts līdz asarām. Pirmkārt, jau par meitas sirsnīgo un radošo pārsteigumu. Šie mazie sirsnības izrādījumi jau ir ļoti nozīmīgi mūsdienās,” saka Jakušonoks. Viņš ieradies norādītajā adresē, nostājies zem loga un ziņojis meitai, ka ir klāt. Tad meita zvanījusi no Vācijas mammai un teikusi, lai viņa pieiet pie loga. Meita bija painformējusi, kuras ir mammas mīļākās dziesmas, un tās arī Normunds spēlējis un dziedājis, veroties uz otrā stāva logu, kur sēdēja aizkustinātā un priecīgā sirdzēja. “Protams, uzdziedāju arī "Omnibusu". Biju noskaidrojis, ka meita šo dziesmu kādreiz bērnībā bija spēlējusi un dziedājusi mammai priekšā, un to arī, protams, viņai veltīju. Tas bija burvīgs pusstundas koncertiņš,” priecīgi stāsta Normunds.

Mājās brauc ar gaļām, desām un kūkām vezumā

Taču faktiski ikreiz, kad Jakušonoks ar savu akordeona spēli un dziedāšanu priecē ļautiņus iekštelpās – visbiežāk, protams, kādās ģimenes svinībās –, viņš mājās pārbrauc ar cienastu. Normunds skaidro, ka darba laikā necienājas. Labākajā gadījumā tikai iedzer tasi kafijas. “Bet principā ne ēdu, ne dzeru. Pirmkārt, tāpēc, ka muzikantam dziedot ir jābūt neēdušam. Citādi uzstāšanos var traucēt atraugas. Plus man vēl ir slaidā līnija. Ja katrā banketā visus tos labumus krāmētu sevī iekšā, tas labi nebeigtos. Taču cilvēki, protams, grib mani pacienāt, un to, ko man dod, es vedu mājās. Līdzi dod gan kotletes, gan karbonādes, arī visādas gaļas, desas, kūpinājumus, nēģus, ikru maizes, tortes gabalus... Cilvēki grib cienāt ar visu to labāko. Un es to ļoti novērtēju. Kad aizbraucu mājās, tad “pa mierīgo” ēdu. Var teikt, kopš braukāju dziedādams pa ļaužu godiem, uz pārtikas veikaliem faktiski varu vairs neiet,” godīgi atzīst Labvēlīgā tipa mūziķis.

Atturas no maizes, cukura un alkohola

Normunds pauž gandarījumu, ka svara problēmas viņu vairs nenomoka. Ja pirms pārdesmit gadiem viņš svēra 110 kilogramu un liekā svara dēļ nejutās komfortabli, tad beidzamajos gados svars turoties 87–88 kilogramu robežās un klāt nekas nenākot. “Daudzi jau aizvien prasa, lai padalos pieredzē. Nekā daudz man nav, ko teikt, – esmu atteicies no maizes un cukura, visu pārējo ēdu. Protams, ir samazināts porciju lielums, un, kad organisms pierod, tad arī vairs negribas negausīgi rīt. Ja kuņģis izstaipās, tad saprotams, ka vairāk vajag,” tievēšanas pieredzē padalās Jakušonoks, kas slaidās līnijas dēļ arī alkoholam cenšas teikt nē. “Pēc alkohola neprasās. Kad tā enerģija no cilvēkiem nāk, tad tiešām ir labi. Kad mūziķis pie publikas netiek un šīs enerģijas apmaiņas ilgstoši nav, tad gan smadzenes prasa ar to alkoholu tā kā nokompensēt. Bet es jau zinu, kas ir alkohols un ka tas satur daudz kaloriju,” nosaka skatuves mākslinieks.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!