Jaunais kults. Seriāla "Squid Game" recenzija

Ir pēdējais brīdis to redzēt, lai rastu savu viedokli, pirms «Kalmāra spēles» saturs un vizuālais stils pārpludinājis ikdienu.

Kases grāvējs, kas 10 gadus stāvēja plauktā

Loģiski, ka «Kalmāra spēle» ātri kļūst ne tikai par vienu no visu laiku visvairāk skatītajiem seriāliem, bet arī par sava veida kultu sociālajos tīklos un ikdienā. Kā gan citādi, ja pirmā  mēneša laikā kopš tā nākšanas klajā seriālu ir noskatījušies jau 111 000 000 skatītāju! Pirms apmēram gada pasaulē sākās šaha renesanse pēc miniseriāla «Dāmas gambīts» milzīgās popularitātes. Viens no pērnā gada «Netflix» veiksmes stāstiem nav nekas salīdzinājumā ar neticamajiem panākumiem, kurus straumēšanas portālam dāvāja korejiešu stāsts par pieaugušo spēlēm uz dzīvību un nāvi. Turklāt, kā jau tas bieži gadās ar kulta darbiem, «Netflix» nemaz tik lielas cerības un likmes uz «Kalmāra spēles» panākumiem nebija licis tā izstrādes stadijā. To apliecina fakts, ka seriālu neadaptēja ASV vidē. Tas uzņemts korejiešu valodā ar plašākai pasaulei ne īpaši zināmiem aktieriem.

Vērojot šībrīža milzīgos seriāla panākumus, šķiet gandrīz neticami, ka seriāla autoram un režisoram Huang Dong Hjukam nācās gaidīt vairāk nekā 10 gadu, lai tiktu pie savas idejas realizācijas. «Kalmāra spēles» ideja viņam radās jau 2008. gadā ekonomiskās krīzes laikā, kad pats, līdzīgi stāsta galvenajiem varoņiem, bija iekļuvis lielos parādos. Pēc idejas izstrādes viņš devās pie dažādām mediju kompānijām, no kurām saņēma tikai atteikumus, līdz 2019. gadā «Netflix» ieinteresējās par daudzsēriju filmas ideju. Interesanti, ka «Kalmāra spēle» pie skatītājiem nonāk citas krīzes laikā, kad daudziem seriālā notiekošais sižets atkal kļūst aktuāls.

Ne velti atsaucos uz ekonomisko krīzi un parādiem. «Kalmāra spēles» galvenais varonis ir sirsnīgs neveiksminieks, četrdesmitgadnieks un totalizatoru atkarīgais Seon Džihuns. Viņš dzīvo pie savas mātes, no kuras zog naudu un neveikli cenšas iepriecināt savu meitu, kura dzīvo pie viņa šķirtās sievas. Tā kā Seon Džihunam nav naudas, ko atdot parādu piedzinējiem, viņam nākas parakstīt piekrišanu kļūt par orgānu donoru, ja drīzumā nespēs atdot parādu. Tajā pašā vakarā viņu sasniedz ļoti savāds ielūgums piedalīties spēlē ar milzīgu balvu fondu. Šeit arī niansētā un brīžiem nedaudz komiskā sociālā drāma nonāk pie tās daļas, kas aizrāvusi visu pasauli. Slēgtos apstākļos, kas mazliet līdzinās krāsainai koncentrācijas nometnei, tiek nogādāti 456 cilvēki. Viņi visi parakstās, ka ir gatavi piedalīties sešās spēlēs, kuru uzvarētājs iegūs neprātīgi lielu naudas balvu, kas ir vairāk nekā 45 miljardi voni (Korejas nacionālajā valūta). Lai cik tas arī būtu mums saprotamā valūtā, izklausās daudz. Visas spēles ir zināmi atvasinājumi no korejiešu bērnu rotaļām. Tomēr jau pirmajā spēlē atklājas, ka zaudēt kādā no tām nozīmē nāvi. Katra nākamā spēle kļūst aizvien rafinētāka un psiholoģiski nežēlīgāka. Spēlētāji, kuri mirst kā mušas, veido bandas jeb grupējumus gluži kā cietumā, lai izdzīvotu necilvēcīgajos apstākļos. Starp citiem spēles dalībniekiem Seon Džihuns satiek savu bērnības draugu un iepazīst kādu Ziemeļkorejas bēgli, pakistāniešu viesstrādnieku un vecu, mirstošu vīru, kuram dzīvē vairs nav, ko zaudēt. Tā deviņu sēriju garumā asiņaina vardarbība mijas ar psiholoģiskiem rēbusiem, morālām dilemmām un pat policijas izmeklētāja, kas šeit ir iefiltrējies, darbošanos.

Korejas veiksmes stāsts

Tālo Austrumu zeme ir pasaules uzmanības vērta ne tikai, pateicoties «Samsung» un citiem tehnoloģiju ražotājiem, bet arī pēdējo desmitgažu kino tradīcijai. Nepārspīlēšu, sakot, ka Korejas kino ir kļuvis par sava veida fenomenu, kas būtu atsevišķa raksta vērts. Īsumā var teikt, ka mērķtiecīgi un pārliecinoši šī zeme ir tapusi par kinematogrāfa kvalitātes zīmi pasaulē. Var minēt izteiktu mākslas kino kā Kima Kiduka filmas vai daudzu Korejas žanra kino spilgtos piemērus, no kuriem par mūsdienu klasiķi ir kļuvis Parks Čanvoks ar filmu «Oldboy». Tas likumsakarīgi noveda pie spilgtākā no panākumiem – filmas «Parazīts» uzvaras «Oskara» balvas pasniegšanas ceremonijā. Tas ir nebijis un līdz tam neiedomājams panākums jebkurai filmai, kas nav veidota angliski. Zīmīgi, ka «Parazīts» ir 2019. gada filma. Tas ir gads, kad par «Kalmāra spēli» ieinteresējās «Netflix».

«Kalmāra spēle» ir deviņu sēriju garš stāsts, kas sākas rēni, bet pamatīgi. Salīdzinoši nesteidzīgais sākums ir nepieciešams, lai ļautu skatītājiem izjust fonu, no kura nāk varoņi, kuri ir gatavi spēlēm uz dzīvību un nāvi, lai izrautos no bezcerīgā parādu vai nabadzības loka. Lai gan seriālā gaitā pārsvarā laiku pavadām noslēgtajā spēles pasaulē, šī daudzsēriju stāsta autors cenšas nepārtraukti uzsvērt spēles salīdzinājumu ar ikdienas dzīvi. Respektīvi, mēs visi esam spēlētāji, kuri vāveres ritenī skrien, cenšoties sasniegt labāku dzīvi, līdz beigās nomirstam. Turklāt, tāpat kā «Kalmāra spēlē», arī visa cilvēce to lielākoties dara pēc brīvas gribas, kamēr spēles vadītāji tajā vienkārši nolūkojas, neļaujot no tās izstāties. Protams, korejiešu autors nav mesija, kurš pirmais pasaulē nācis klajā ar līdzīga veida pārdomām. Kaut kas brīžiem atsauc atmiņā filmas «Cīņas klubs», «Spēle» un daudzas citas.

«Kalmāra spēlē» vienlaikus apvienojas eksperimenti un cilvēka psiholoģijas vērojumi  noslēgtā vidē, kur viņi cīnās par izdzīvošanu. Tam klāt nāk pamatīgs sociāls vēstījums par nabadzīgāko un neaizsargātāko sabiedrības slāni. Vēl ik pa brīdim pazib pārdomas par reliģiju, attieksmi pret imigrantiem, citādajiem, savstarpējo nespēju komunicēt utt. Visu pat grūti uzskaitīt. Milzīgais un apjomīgais tēmu kokteilis ir pasniegts krāsainā iepakojumā, kurā ir kaut kas no amerikāņu komiksu ekranizāciju estētikas, kičīgas krāsainības un Āzijas action kino raksturīgās neslēptās asiņainās vardarbības.

Par pasaules kārtību

Vispasaules jūsmīgo atsauksmju jūrā ir vērts vērst uzmanību arī uz neveiklībām «Kalmāru spēlē». Ja seriāla ievadā pāreja no realitātes uz spēles pasauli šķiet gluda un organiska, tad vēlāk viss šķiet arvien mazāk ticams un samākslots. Tas, protams, nebūtu nekas slikts fantastikas seriālam, bet «Kalmāra spēle» nepārtraukti izvirza ambīciju būt reālistiskam stāstam. Arī milzīgais klāsts ar pasaules problēmām kļūst pārāk raibs viena seriāla ietvaram. Autori nevelta laiku uz ekrāna pieteikto problēmu pārdomām. Tikai ātri nosauc tās un traucas tālāk sižeta virpulī, seriāla kopainu izveidojot līdzīgu krāsainam piketa plakātam, ar kuru autori vicinās pasaules priekšā. Cēlais vēstījums, kas ir pieteikts ievadā, palēnām kļūst virspusējs. Savukārt aizrautīgā piedzīvojuma pēcgarša izplēn pēdējā sērijā.

Būtu ķecerīgi teikt, ka seriāls «Kalmāra spēle» pasaules slavu ir iemantojis nepamatoti. Liela veiksmes atslēga ir galvenie tēli, kuri ir dzīvi un aizkustinoši, gan pateicoties šarmantajam korejiešu aktieru ansamblim, gan tēlu interesantajām personībām scenārija līmenī. Tāpat arī skatītājus, kam patīk minēt, kā sižets risināsies uz priekšu, var apburt lērums ar negaidītiem pavērsieniem. Tie vienlaikus ir pārsteidzoši, bet tajā pašā laikā arī loģiski un varoņu raksturos sakņoti, apliecinot, cik neparedzama ir cilvēka daba, ja viņš/a tiek novietots ekstrēmos apstākļos.

Runājot par «Kalmāra spēli», nevar nerunāt par seriāla māksliniecisko noformējumu. Seriāla vizuālās pasaules veidotājs tiešām ir radījis meistardarbu, kas iedvesmos ne tikai jauniešu helovīna tērpus un masku balles kostīmu idejas, bet nešaubīgi kļūs par inspirāciju daudziem kino un seriālu veidotājiem turpmākajos gados. Kontrastējošās krāsās balstītie galveno varoņu kostīmi vienlaikus ir patiesa bauda acīm, un tie bez vārdiem trāpīgi pauž autoru vēstījumu par pretstatu starp mazajiem cilvēkiem un tiem, kas vada spēli. Citas pārdomas, bet ne mazāku baudu acīm var piedāvāt bērnu rotaļu laukumiem un neprātīgām atrakcijām līdzīgās dekorācijas, kurās pieaugušos vēlreiz padara par bērniem.

Tas viss gan būtu tikai krāsaina plaukšķene, ja nebūtu precīzais ritms, kas balstās meistarīgi sabalansētajos action notikumos un varoņu psiholoģiju peripetijās. «Kalmāra spēle» aktīvi aicina domāt vienlaikus par psiholoģiju, kā arī par negodīgo pasaules kārtību. Seriāla skatītājiem un faniem atliek novēlēt spēt ieraudzīt un aizdomāties par to daudz vairāk nekā krāsainajiem kostīmiem un estetizēto vardarbību, kura ņem virsroku pār jebko citu.

"Kalmāra spēle" ("Squid Game")

Producē: «Netflix»

Pirmā sērija: 2021. gada 17. septembrī.

Sēriju skaits: 9.

Scenārija autors: Huang Donghjuks.

Režisors: Huang Donghjuks.

Lomās: Lī Džungdže, Parks Haiso, Džunga Hojena u. c.