"Šķita, ka izjukšu pa vīlēm!" - Jānis Šipkēvics aizvadījis vētraināko vasaru savā mūžā

Kā to var apvienot – būt tētim diviem bērniem (Jāņa pirmdzimtajam Kristapam ir divarpus gadu, bet meita pasaulē nāca šogad jūnijā), turpināt radīt mūziku, dziedāt un uzstāties ar koncertiem neskaitāmos projektos? To žurnālam "Kas Jauns" stāsta pats Jānis Šipkēvics, kas savu 39. dzimšanas dienu 27. augustā sagaidīja uz skatuves Mežaparka estrādē, grupas "Instrumenti" lielkoncertā.

Vai esi vēl kādreiz piedzīvojis tādu dzimšanas dienu – daudzu tūkstošu fanu priekšā?

Nē, nē! Pirms gadiem pieciem arī bija brīnišķīga dzimšanas diena, kad pirmatskaņojumu piedzīvoja miniopera "Zenīts", kurā bija stāsts par manu bērnību Rīgas Doma kora skolā. Es operai radīju mūziku, mans klasesbiedrs Marts Pujāts libretu, bet operu atskaņoja Nacionālais simfoniskais orķestris ar diviem puikām no Doma kora skolas. Tā arī bija skatuviska dzimšanas diena, ko atceros ar pamatīgu saviļņojumu, bet tas, kas notika tagad, – milzu pūlis dzied "Daudz baltu dieniņu", tas bija... uh! Es patiešām ko tādu negaidīju, pat nezināju, ka kaut kas tāds būtu paredzēts. Pūtēju orķestris spēlē, cilvēki dzied un apsveic mani dzimšanas dienā... Uz brīdi aizvēru acis un sapratu – jā, es esmu ļoti laimīgs cilvēks!

39 gadi. Tas ir daudz vai maz?

(Pēc ilgas pārdomu pauzes.) Nezinu, citiem varbūt daudz, bet man tas ir maz. No bērnības skatpunkta liekas, ka tas jau ir onkulītis, tajā pašā laikā pašam šķiet, ka viss tikai sākas. Ka labākais ir vēl tikai priekšā. Par to gan esmu pārliecināts!

It sevišķi, ja tagad dzīve pilnībā izmainījusies – esi divu bērnu tēvs.

Tas gan. Protams, kaut kas jau manā dzīvē turpinās nemainīgi, un tā ir ass, ko mēģinu noturēt, lai nevarētu teikt, ka kaut kas vairs nenotiek tieši bērnu dēļ. Protams, ir kaut kas automātiski atbiris. Taču tās ir lietas, kuras nu izrādījušās nepavisam ne tās svarīgākās. Tajā pašā laikā man ir ļoti liels prieks, ka joprojām varu nodarboties ar mūziku, ka varu īstenot savas idejas. Taču tas nav mans, bet manas sievas nopelns, jo tas, ko viņa uz saviem pleciem spēja iznest šajā vasarā... Esmu ārkārtīgi izbrīnīts, ka viens cilvēks to var izdarīt! Un esmu iepriecināts, ka tieši man ir izdevies apprecēt šo sievieti.

Vai tiešām šajā vasarā bija tik traki?

Pat ļoti! Augustā katru nedēļu bija kāda jauna projekta pirmizrāde, gan paša dziesmas, gan sadarbības ar citiem māksliniekiem. Piemēram, mana jaunā soloprogramma, tad Krista Auznieka kameropera "Tagadne", kas bija pats grūtākais skaņdarbs, ko jebkad mūžā esmu dziedājis (un bija jādzied no galvas), tad Dailes kanons kopā ar Juri Strengu, pēc kā nākamajā nedēļā sekoja trīs koncerti Mežaparkā ar "Instrumentiem". Šis bija nereāls mēnesis, manā mūžā vēl nepiedzīvots. Es pat bieži vien nakšņoju nevis mājās, bet paliku Rīgā viesnīcā, lai netērētu laiku un enerģiju braukāšanā un jau nākamajā dienā agri no rīta varētu mesties darbos – intervijās, tērpu piemērīšanās, mēģinājumos.

Bet man ir prieks, ka tam izkuģojām cauri, un septembris atnāca kā tāds atvieglojums, kā svaigs gaiss un apgaismība. Un šīs skaistās atvasaras dienas man bija apbalvojums par tik saspringto vasaru.

Aizņemtības dēļ būt prom no mājām, no saviem mīļajiem, nebūt kopā ar bērniem – kā bija to izturēt?

Man palīdzēja apzināšanās, ka ir skaidri zināms laika nogrieznis, kas jāiztur. Mēs abi ar sievu zinājām, ka viss augusts un daļa jūlija būs šādā režīmā, un, ja zini, ka tas ilgs līdz kādam brīdim, tad ir vieglāk izturams, nekā, ja termiņš nav zināms, ja tas kā liels mākonis uzkāries uz galvas nebeidzami ilgi. Es apzinājos, uz ko parakstos, zināju, kas man jāpacieš, sapratu, ka tas ir pandēmijas efekts – ilgu laiku nekas nenotika, un tad pēkšņi viss saskrienas vienā mēnesī.

Un tagad? Kāda tev kā māksliniekam ir sajūta, ka to visu esi spējis paveikt?

Attīstoša. Esmu pārlēcis latiņai, kas iepriekš šķita uzlikta nepārvaramā augstumā, kad domāju, ka tīri fiziski laika trūkuma dēļ tas nav izdarāms, kad varēju palikt pusceļā un padoties. Taču tagad zinu, ka to varu, tagad esmu guvis pārliecību, un par to ir liels gandarījums.

Vai būtu gatavs vēlreiz tam iziet cauri, uz ko tādu atkal parakstītos?

Protams, es uz to netiecos, bet, ja dzīve piespiež, vismaz zinu, ka tas man ir pa spēkam. Ka manos gados vēl ir varēšana, vēl ir pārliecība un vēlme sevi izaicināt.  Ka vēl ir duka iekšā, ka nešķiet, ka tas būtu kaut kas pārgalvīgs vai vieglprātīgs. Jo es patiešām izsveru, kad saku “jā”, bet kad – “citreiz”, taču šajā gadījumā es jau biju uzņēmies tik daudz, ka jebkam citam teicu “nē”. Es tādā situācijā vēl nebiju nokļuvis – lai visu paspētu, jādzīvo viesnīcā. Jutos kā komandējumā, kaut atrados savā zemē. Tā bija interesanta pieredze.

Kā ir būt tētim?

Vislabāk! Tā ir vislabākā motivācija un spēka resurss atrast sevī pārliecību, ka tu vari. Jo tu esi tas stiprais tētis, kas nes ģimenes karogu. Un to es patiešām daru ar prieku un pagodinājumu. Skaidrs, ka tas vienmēr nav vienkārši un viegli, bet tas gandarījums un atalgojums, ko saņem, nav salīdzināms ar jebkādu profesionālu novērtējumu. Jā, man tas dod daudz, daudz prieka! Un daudz ticības saviem spēkiem, jo, redzot tās mazās actiņas, kas skatās uz tevi kā uz visstiprāko cilvēku pasaulē, pats tam arī notici.

Un atalgojums ir šī bērnu mīlestība.

Protams! Atalgojums ir tas, ka zini – kaut tev darbā var kaut kas neizdoties, tevi var pievilt tehnika, sanākt koncertā misēklis –, tas viss ir maznozīmīgi, salīdzinot ar to, ka tevi ģimenē mīl, taviem mīļajiem viss ir kārtībā...

Normālā ikdienas dzīvē cik daudz laika sanāk veltīt bērniem? Ko dari, esot mājās?

Daru visas tās lietas, ko mīlu un kāpēc esmu laukos. Visus lauku darbus, galdniecības darbus, pļauju zāli, ravēju dobes, aplaistu tomātus, krauju dēļus kaudzē. Un to es visu daru kopā ar dēlu. Protams, viņam bieži vien, kā jau mazam ķiparam, to visu izdarīt sanāk trīsreiz lēnāk, taču ar laiku padosies labāk. Vispār, ir apbrīnojami redzēt, cik ātri bērni visu iemācās. Protams, brīžiem jau šķiet – ak Dievs, es pats to jau sen būtu izdarījis, bet tas ir tik forši uzticēt bērniem. Un vēlāk jau aizmirstas, ka pirms trim mēnešiem tā malkas krāmēšana tik raiti nemaz negāja. Bet tā jau dzīve kā visiem ģimenēs ar bērniem – kopā lasām grāmatas, krāmējam klučus, skatāmies multenes, braukājam ar vilcieniņiem...

Tu šajās rotaļās meties ar prieku vai “obligātā piespiedu” kārtā?

Viss atkarīgs no dienas rituma – vai ir brīvs laiks. Tāpēc es ļoti priecājos, ka tagad man tāds ir, ka beidzot varu pamosties no rīta un apzināties, ka galvenais, kas šodien ir jādara, – tikai un vienīgi kopā ar ģimeni. Protams, augustā tas bija smeldzīgi, kad pamodos, jau zinādams, ka varu ar bērniem padarboties tikai tā simboliski. Fiksi uzbūvēt kādu mazu lidmašīnīti un skriet prom savos darbos ar apziņu, ka tiksimies labi ja nākamajā dienā. Bet, kad laiks atļauj būt kopā, tas ir milzīgs kaifs! Tad es varu pilnībā aizmirst, cik ir pulkstenis, aizmirst savu dzīves tempu, bet vienkārši ļauties dīkdienībai, kurā rodas visforšākās idejas, kad varam runāties par visu kaut ko. Atbildēt uz jautājumiem, skaidrot, kāpēc ir tas un kāpēc notiek tā. Un to darīt bezgalīgi ilgi. Turklāt šie jautājumi ir tāāādi!!! Pavisam nesen bija viens – nu pilnīgs kosmoss.

Šis kāpēcīša laiks ir, kad bērns sev visapkārt redz ļoti daudz jautājumu. Un vecākiem jāsaglabā pacietība uz šiem jautājumiem atbildēt.

Tas gan – bērna ienākšana pasaulē iemāca pacietību un to, ka jēdziens “laiks” neeksistē, jo tevis iedomātās laika robežas bērni vienkārši nograuj.

Jā, tur tiešām nav nekādu robežu. Bet patiesībā tas ir superīgi! Tas arī liek atslābt, saprotot, ka pilnībā nojaukta ierastā sistēma, kurā tev šķita, ka tajā esi visbūtiskākais elements. Tagad saproti, ka ir svarīgākas lietas un ka tomēr ir situācijas, kad bez tevis tā sapulce darbā var tāpat mierīgi notikt. Tagad tas laiks ir daudz ierobežotāks, taču efektīvāks. Savukārt atpūta ir bez limita, jo pieskaņojies tā mazā cilvēka iekšējam pulkstenim un viņa dzīves ritumam.

Un aizmirst to, ka kaut kur ar visu ģimeni iespējams izbraukt iecerētajā laikā...

Jā, jā! Un to jau cilvēki ar bērniem paši saprot: ja braucam ciemos, tad būsim kādu stundu vēlāk, nekā sarunāts (smejas). Tas vienkārši tā ir. Jo laiks ir ieguvis pavisam citu ritējumu. Tāpēc esmu sācis pret laiku izturēties atbildīgāk, cenšos pabeigt iesāktās lietas, jo nekad jau nevar zināt, kā viss izvērtīsies. Atšķirībā no savas jaunības, kad kavēšana man bija ļoti raksturīga, tagad cenšos ierasties pat kādu minūtīti pirms, jo šķiet, ka tā šis laiks vairojas un kļūst jēgpilnāks, jo neesi nepārtrauktā skrējienā. Tāpēc labāk ir iet kādu solīti pulkstenim pa priekšu.

Kā puika uzņēma māsiņas ienākšanu ģimenē?

Sākumā, protams, tas bija turbulents posms un prasīja pāris nedēļu, līdz sapratām, kā vispār šī visa sistēma – ka tagad esam jau četri – strādā. Galvenais bija panākt, lai Kristaps saprastu, ka mīlestība pret viņu nekļūst mazāka, ka mūsu mīlestība netiek sadalīta, bet vienkārši pienākusi klāt vēl viena mīlestības nodaļa. Taču mums pašiem jau arī nācās apzināties, ka viss nav tik vienkārši – ka tikai pienācis klāt vēl viens cilvēciņš. Nē, nu mums bija pavisam jauns ģimenes modelis. Tā bija galvenā atklāsme. Un mums izdevās šo jauno modeli sevī izveidot, un tagad pat vairs nespējam iedomāties, ka mūsu ģimene varēja būt citādā sastāvā. Puika tagad ir ļoti stiprā saiknē ar māsiņu. Viņš ir viņas lielais palīgs un stiprais brālis. Ārkārtīgi mīlošs.

Neesi aizdomājies, kā būtu, ja tavā dzīvē bērni būtu ienākuši agrāk?

Protams, ka esmu! Bet pieļauju, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un, manuprāt, šis ir vislabākais risinājums, jo biju vissagatavotākais tēva lomai. Es ticu, ka tas notika īstajā brīdī, un to nosaka lielākas pasaules likumsakarības nekā mūsu pašu plāni.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!