"Ticēju, ka kādu dienu man būs mīļotā meitene," - talantīgais mākslinieks Mareks Odumiņš saderinājies

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Mareks atzinis, ka, respektējot savas draudzenes vēlmes, nevēlas publiskot viņas fotogrāfijas, kā arī vārdu, taču pats bija gana atklāts, lai pastāstītu par jau gadu ilgajām attiecībām.

Mareks vienmēr dziļi sirdī esot ilgojies pēc mīlestības: “Cilvēks grib sev otru pusīti, bet vajag sākumā saprast, kāpēc tu gribi būt attiecībās. Tas ir galvenais jautājums. Lai kāds tevi padarītu laimīgu? Vai tikai kaut kādām baudām…? Cilvēki bieži vien izmanto otru, lai būtu laimīgi paši, bet tā nedrīkst būt.”

Mākslinieks Odumiņš savas gleznas rada, turot otu mutē, jo ir paralizēts. Viņš nenoliedz, ka gadu laikā izdzīvojis dažādu emociju gammu. Kādreiz bijusi bezcerība, ka būs jādzīvo bez attiecībām: “Jā, dažreiz bija piezagusies tāda doma, bet, ja tu tai ļauj ilgi prātā dzīvot, tam var būt ļoti bēdīgas sekas. To, ko es vēlos, to parasti lūdzu Dievam. Tāpat bija arī šajā situācijā –  es lūdzu par attiecībām. Dievs svētī to, pēc kā tava sirds ilgojas.”

Taujāts, kā pavada kopā laiku ar mīļoto sievieti, Mareks atzīst, ka kopdzīvi vēl neesot sākuši, bet kopā pavadītais laiks ir ļoti īpašs. “Protams, katra reize, kad esam kopā, ir brīnišķīga, ir lieliskas emocijas un skaisti mirkļi. Mēs nedzīvojam kopā, bet pavadām kopīgas brīvdienas, iepazīstot viens otru, sarunājoties,” pastāsta Odumiņš, atklājot, kā ar mīļoto iepazinies: “Viņa mani uzaicināja uz baznīcas rīkotu bērnu pasākumu, lai es viņiem pastāstu par sevi un parādu, kā es gleznoju, turot otiņu mutē. Vārds pa vārdam, un tā jau vairāk nekā gadu esam kopā.”

Mareka Odumiņa dzīve mainījās vienā mirklī, kad 2012. gada jūlija novakarē viņa ballīte ar draugiem un pelde ezerā beidzās ar lauztu sprandu un daudzu mēnešu ilgu cīņu par dzīvību. Līdz tam Mareks bija sportisks un aktīvs jaunietis.

Liktenīgajā 16. jūlija vakarā ar kolēģi devušies baudīt vasaru. Noīrējuši pirti, tad braukuši uz ezeru peldēties. Tur bijis bērnu slidkalniņš, uz kura Mareks uzkāpis. Vai lecis, vai vienkārši paslīdējis, to vairs neviens neatceras. “Atceros, ka ar galvu atsitos, uzpeldēju, nevarēju vairs pakustēties. Sāku slīkt.” Kolēģi domājuši, ka Mareks atkal joko, bet šoreiz bija nopietni. Mareks jau vairākus gadus ir pilnībā paralizēts un pats spēj kustināt tikai sejas muskuļus. Neraugoties uz lielo dzīves triecienu, Mareks nav zaudējis dzīvesprieku, ir pilns optimisma un tic, ka viss izdosies, ja vien pats to vēlēsies un būs mērķtiecīgs. “Cerība ir vienmēr. Katru dienu ir cerība. Katru dienu domāju, ka staigāšu, katru dienu lūdzu Dievu. Citādi nevar. Katram ir sava misija šeit, uz Zemes. Katram ir savs ceļš, katram ir savs uzdevums. Savējo neesmu vēl līdz galam sapratis, vien zinu, ka ir dota otra iespēja dzīvot un izdarīt ko labu, ko neizdarīju, kad biju uz kājām,” tā Odumiņš. Mareks ne tikai pozitīvi domā, bet arī dara – viņš glezno, turot otiņu mutē, un viņa gleznas ir fantastiskas. Pateicoties īpašai programmai, Mareks spēj strādāt ar datoru, vadot kursoru ar sejas un mutes kustībām.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!