Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Annamarija: “Gribu, lai vectēvs ar mani lepojas, jo daudz ko esmu iemācījusies no viņa – kā viņš skatās uz dzīvi un kādas ir viņa vērtības.” (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Gribu, lai vectēvs ar mani lepojas," - Raimonda Paula mazmeita strādā sieviešu patversmē

Slavenības
21. janvārī 05:55 2021. gada 21. janvārī 05:55
  Ieva Valtere | Žurnāls "Kas Jauns"
Piedzimusi slavenā ģimenē, tikusi pie iespējas mācīties un iegūt bakalaura grādu Ņujorkā, varējusi grozīties pie sabiedrības krējuma Latvijā un Krievijā, bet viņa – maestro Raimonda Paula mazmeita Annamarija Paula (31) – strādā sieviešu patversmē Rīgā, ik dienu palīdzot grūtībās nonākušām bezpajumtniecēm.

Nesen žurnāls "Kas Jauns" saņēmis kādas lasītājas vēstuli, kurā viņa norādīja, ka pārsvarā presē tiekot rakstīts par maestro jaunāko mazmeitu Moniku, taču viņam ir vēl arī Annamarija (kas dzimusi Paula meitas Anetes pirmajā laulībā ar aktieri Daini Porgantu), un jautāja, kā viņai klājas. Ne viens vien, ik pa laikam dzirdot, ka komponista Raimonda Paula meita Anete dzīvo vai nu Krievijā, vai Francijā, mazmeita Monika – Losandželosā, kur gatavojas kāzām, kā pašsaprotamu pieņem, ka arī vecākā mazmeita Annamarija mīt Amerikā. Taču viņa tikmēr Rīgā kā sociālā darbiniece palīdz grūtībās nonākušām sievietēm.

Divi vārdi vienā

"Kas Jauns" Annamariju satika Raimonda Paula 85. dzimšanas dienā, viņai steidzoties uz darbu sieviešu patversmē Pārdaugavā. Līdzīgi kā daudzi, ievietojusi “labākajam vectēvam” apsveikumu jubilejā savā feisbuka joslā. Viņa zina, ka jau no agra rīta maestro mājās telefons “kūp” no sveicēju zvaniem, tā vienmēr bijis, un “tas ir ļoti forši, ka tāda mīlestība un cieņa pret viņu ir”. Arī viņa kādā mirklī piezvanīs. Un saruna, visticamāk, būs īsa. “Vectēvs arī pats ik pa laikam man piezvana. Viņam patīk zināt, ka viss ir kārtībā. Bet, ja iedziļinos kaut kādos stāstos, viņš saka, lai runāju to ar vecmammu. Tā tas ir. Ja nepazīsti viņu, vari apvainoties, bet jāsaprot, ka viņš nav runīgs cilvēks, ka ir iekšā daudzās citās lietās,” nosmaida Annamarija, kas visbiežāk tiek uzrunāta par Annu. “Mamma, kad gāja mani reģistrēt, gribēja likt divus vārdus – Anna Marija, bet tolaik tas tā nebija pieņemts, neatļāva. Tā nu salika tos abus vienā,” savu vārdu pamato Paula mazmeita.

Anna ar opi deviņdesmito gadu sākumā. (Foto: no privātā arhīva)

Diplomēta psiholoģe

Tomēr Annas un Amerikas saistība nav maldīga. Ņujorkā viņa ieguvusi bakalaura grādu psiholoģijā, pēc kā 2018. gadā atgriezās Latvijā. “Pēdējā studiju gadā sapratu, ka psiholoģija ir ļoti interesanta, bet mani vairāk interesē sociālais darbs. Tas droši vien bija, pateicoties profesorei, kas paralēli strādāja cietumā un mūs, studentus, aizrāva ar savu pieredzi un redzējumu. Arī kā cilvēks viņa bija ārkārtīgi interesanta,” kā veidojusies interese par sociālo darbu, atklāj Paula mazmeita. “Kad atgriezos te, sapratu – ja gribi strādāt kā sociālais darbinieks, ar psiholoģiju vien nepietiks, tāpēc, interesējoties, ko vēl varētu piemācīties, atradu pa sociālā darba līniju maģistrantūras programmu Stradiņos, ko pabeidzu pagājušajā gadā. Tā viss aizgāja,” turpina Annamarija.

Pirmā viņas darbavieta bija resursu centrs "Marta", tad divus gadus nostrādāja kā sociālā darbiniece neredzīgu cilvēku pansionātā. “Atbildēju par 200 cilvēkiem – kārtoju viņu lietas, piemēram, lai saņemtu pensijas, citas pienākošās garantijas. Emocionāli tas bija diezgan smags darbs. Droši vien tāpēc, ka biju iztēlojusies, ka spēšu ko vairāk izdarīt šo cilvēku labā, bet realitāte diemžēl bija cita.” Pērn Annamarija uzsāka darba gaitas Rīgas patversmē Eiženijas ielā, kurā ik dienu pajumti rod ap 60 sieviešu.

Bakalaurs Ņujorkā iegūts, par ko priecājas un sveic Monika. Annamarijas māsa arvien dzīvo Amerikā. (Foto: no privātā arhīva)

Sirsnīgākais paldies, lai arī ar rupjībām

Annamarija teic, ka palīdz cilvēkiem, kuriem nav dota tāda iespēja kā viņai. “Bieži par to prātoju, un ir grūti ar tādu domu sadzīvot, samierināties. Mēs dzimstam ģimenēs pēc kaut kāda loterijas principa, vieniem jau pašā sākumā noveicas, otriem ne. Skatos uz dažiem saviem klientiem – fantastiski, brīnišķīgi cilvēki, bet tā vienkārši dzīve sagriezusies, un tu neko nevari izdarīt… Bieži domāju, kāpēc pasaule ir tik netaisna… Eju pēc darba uz savu silto māju un domāju, kāda gan tā ir sajūta, ka māju nav vispār, ka kājas apsaldētas, bet tev nemaz nav, kur iet… No iztēlošanās vien par to gribas kliegt, cik tas ir bailīgi,” aizdomājas Anna.

Katra diena patversmē esot citādāka un līdz ar to – interesanta. “Piemēram, kādam jānokārto trūcīgā statuss, jo ir jāveic dažādas formalitātes, ko sieviete viena nespēj saprast. Tad burtiski ņemu pie rokas un ejam kopā. Citam – invaliditāte, pensija, atbalsts komunālajiem. Nākas būt arī tiesā vai cietumā. Ir dažādas problēmas, kāpēc cilvēki šeit nokļūst, – psihiatrija, pārdzīvotas katastrofas, atkarības un citas nelaimes,” darba ikdienu ieskicē Paula mazmeita. Gadoties pat tāda problēma kā personas koda neesamība.

“Tas man bija pirmais trieciens, sākot šo darbu, – ka ir daudz sieviešu, kas joprojām dzīvo bez personas koda."

"Deviņdesmitajos kaut kāda iemesla dēļ nav sanācis to nokārtot, tāpēc tu neesi nekas. Tevi pat slimnīcā bez tā nepieņems,” atklāj Anna. Process, kamēr tiek pie koda, aizņemot piecus, sešus gadus, jo, lai to iegūtu, ir jāpierāda savs dzīvesgājums, bet gadās, ka cilvēki nezina, neatceras pat to. “Vai tu esi tam cilvēkam spējusi palīdzēt, redzi tik pēc kāda pusgada. Piemēram, man ir viena mīļa kliente, kurai gājis ļoti traki dzīvē: narkotikas, slimības… Pamazām sākām risināt problēmas – braukt uz slimnīcām, dzert zāles, runāt… Vienu dienu izrunājāmies, otru, domāju – ko gan es īsti varu izmainīt šāda cilvēka dzīvē. Bet palēnām, soli pa solim, var. Nokārtojām invaliditāti, cilvēks sāka saņemt pensiju, pamazām kārtojām veselību, un mainījās arī viņas skatījums uz dzīvi. Kad kādu dienu šī dāma man teica paldies par atbalstu – man pat neērti to teikt –, tik smukus vārdus nekad nebiju saņēmusi, lai arī pa vidu bira īsti lamuvārdi, kādus vien tirgū var dzirdēt… Bet tas bija tik patiess un sirsnīgs paldies…” pasmaida Annamarija, piebilstot, ka viņai patīk izvēlētais darbs un tas sniedz gandarījumu.

Ar draugu un dzīvesbiedru Alanu Diabati. “Kad satikāmies, viņš domāja, ka esmu spāniete, arī es domāju, ka viņš nav no Latvijas. Bet izrādās – abi esam dzimuši Latvijā,” atklāj Annamarija. Alana nodarbošanās saistīta ar zobārstniecības aprīkojuma pārdošanas jomu. (Foto: no privātā arhīva)

Ar mūziku uz jūs

Jautāta, cik daudz savā izglītības ceļā bijusi saistīta ar mūzikas lietām, talantīgā komponista mazmeita atklāj, ka viņai nekas nekad neesot spiests, par ko šodien “ir drusciņ žēl”. “Kad man mazai ļāva izvēlēties, protams, neko tajā jomā negribēju darīt. Mamma vienreiz aizveda uz klaviernodarbībām, bet man tas šķita vai nu grūti, vai neinteresanti. Nu bet protams, kā jau bērnam! Un man ļāva neiet, tā arī tas viss ar mūziku beidzās. Tagad domāju, ka būtu jau forši kaut ko mācēt, kaut vai savam priekam paspēlēt klavieres, kā mana māsa māk,” atklāj Anna. Arī dziedāt tikai pie sevis atļaujoties, jo, viņasprāt, neskanot labi.

Par to, ka strādā patversmē, Annamarija ierunājās, arī, piedaloties LTV dokumentālajā filmā "Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls". Sēdēdama studijā līdzās vectēvam jeb Raimondam, kā viņš pats vedināja sevi dēvēt, viņa uzklausīja, ka izglītība ļautu strādāt daudz kur, bet mazmeita izvēlējusies šo visai grūto darbu. Annamarija sarunā ar "Kas Jauns" neslēpj, ka arī viņas priekšstats par patversmi iesākumā bijis visai stereotipisks, bet jau pirmajā dienā tas pazudis. “Biju ļoti pārsteigta par to, kā patversmē izskatās, kāda ir tīrība un cilvēki. Man šķiet, būtu forši, ja arī sabiedrība to zinātu,” turpina Paula.

Annamarija (no labās) ar māsu Moniku un vecvecākiem Lanu un Raimondu, ko vērtē kā savas dzīves paraugu it visā. (Foto: no privātā arhīva)

No vectēva mācās cieņu

Annamarija atklāj, ka viņas interese par cilvēkiem un, iespējams, arī šīs profesijas izvēle ir tieši vecvecāku nopelns. “Gribu, lai vectēvs ar mani lepojas, jo daudz ko esmu iemācījusies no viņa – kā viņš skatās uz dzīvi un kādas ir viņa vērtības. Savā ziņā viņš ir ļoti vienkāršs un askētisks cilvēks, daudzi būtu pārsteigti, uzzinot, kā viņš skatās uz lietām.” Jau kopš mazotnes Annai bijis saistoši vērot, kā dzīvo viņas vecvecāki. Sveicot vecmāmiņu Lanu dzimšanas dienā savā "Instagram" profilā, mazmeita min, ka viņa ir “spēcīgākā un iedvesmojošākā sieviete, kuru pazīst”.

“Man ir ļoti patikusi vectēva attieksme pret cilvēkiem un tas, kā viņš ar cilvēkiem runā. Ar cieņu. Bērnībā jau pamanīju, ka ir cilvēki, kas ar vieniem runāja kā ar niecībām, bet citu priekšā pēkšņi kļuva iztapīgi un laipni. Cilvēki, kas nebija ne puse, kas mans vectēvs, iedomājās, ka var atļauties ar citiem runāt augstprātīgi. Ar vectēvu tā nebija – viņam cilvēki bija un ir cilvēki. Un manās acīs tā bija liela vērtība. Es viņu par to apbrīnoju, viņš bija mans paraugs,” aizkustinoši atceras Annamarija. Vaicāta, vai kolēģi patversmē zina, ka viņa ir Paula mazmeita, Annamarija pasmaida, ka šī vēsts izplatījusies diezgan ātri. Viņa to nenoliedzot, bet arī neafišējot, tā nevēloties citus nostādīt neērtā situācijā. “Es ceru, ka arī manī ir kaut kāda vērtība, ko esmu spējusi apliecināt savā darbā,” piebilst viņa.

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!

Citi šobrīd lasa

Valsts policija brīdina: atkal jauns krāpniecības veids 1
Austrāliešu laikraksts nejauši publicē prinča Filipa nekrologu
Meklē no Purvciema bezvēsts pazudušo Marku Namavīru

"Две-три стирки в день и мытье посуды": Клуни рассказал о жизни на карантине с женой и детьми

Букингемский дворец прокомментировал состояние 99-летнего принца Филиппа