"Pavisam bez ienākumiem vēl neesmu palicis!" - šovmenis Roberto Meloni neapstājas arī krīzē
“Tā ir Dieva dāvana, ka esmu jau tik ilgi nodzīvojis. Par to ir jāpriecājas, nevis jāskumst, ka ar katru gadu kļūstu vecāks,” uzskata Roberto Meloni, kam pirms nedēļas apritēja 43 gadi.
Populārais dziedātājs un TV raidījumu vadītājs bija iecerējis 6. decembrī nosvinēt savu dzimšanas dienu, taču Covid-19 izplatības dēļ ieviestie drošības pasākumi viņam to liedza. Roberto šo situāciju uztver filozofiski un ar sapratni, lai gan arī viņu Covid-19 krīze skārusi dziļi personīgi – daudzi viņa draugi Itālijā zaudējuši kādu tuvinieku, bet viņš pats palicis bez iespējas koncertēt un vadīt pasākumus. To, kā klājas šajā laikā, Roberto atklājis žurnālam "Kas Jauns".
Uzticas gan Apinim, gan Viņķelei
Roberto par sevi saka: viņš ir kaut kur pa vidu starp Covid-19 noliedzējiem un visradikālākajiem drošības līdzekļu piekritējiem. “Taču tas nenozīmē, ka neievēroju noteiktās prasības. Esmu piesardzīgs, lietoju masku, distancējos. Protams, turpinu apmeklēt sporta zāli, bet to daru, tikai stingri ievērojot visus noteiktos drošības pasākumus. Es piesakos konkrētā laikā, lai varētu distancēties. Cenšos ar prātu izanalizēt informāciju, uzticos drošiem avotiem. Tajā pašā laikā ieklausos daktera Pētera Apiņa viedoklī un tiešām paļaujos uz mūsu veselības ministri. Man ļoti patīk, kā strādā Ilze Viņķele. Jo, salīdzinot ar to, kā strādā Itālijas valdība, Latvija patiešām ir forša!” teic Roberto.
Viņš nesaprot tos cilvēkus, kas ignorē pat viselementārākos piesardzības pasākumus. “Prasība lietot maskas? Es lietoju! Nezinu, vai tās patiešām reāli palīdz, bet kāpēc gan ne? Tas taču ir sīkums – uzvilkt masku! Un tas jau nebūs uz mūžu, bet tikai uz kādu laiciņu, līdz situācija normalizēsies. Masku lietošana ne apdraud mūsu veselību, ne ierobežo mūsu brīvību! Mums taču nav liegts iziet no mājas! Kāpēc tad mēs nevaram ievērot pat mazākos drošības pasākumus? Vai tiešām gribam, lai būtu komandantstunda?
Nesaprotu tos, kas uzskata, ka Covid-19 ir izdomāts, ka tā ir sazvērestība, lai attīrītu planētu no cilvēkiem. Es vienkārši pieņemu, ka šāds vīruss cilvēci ir piemeklējis, un viss. Un daru visu, kas manos spēkos, lai neapdraudētu savu un citu veselību. Galvenais, lai cilvēki neuztvertu, ka šis ir pasaules gals, kā arī nebūtu vieglprātīgi. Nē, nē! Esam atbildīgi un rīkojamies kā kulturāli cilvēki. Domājam ar galvu un esam atbildīgi pret sevi un citiem!” aicina Roberto.
Strādā pie pavārgrāmatas
Covid-19 izraisītā krīze ietekmējusi arī Roberto personīgi – arī viņa ienākumi pamatīgi sarukuši, jo nav iespējas ne koncertēt, ne vadīt pasākumus, ne uzstāties privātās ballītēs. “Protams, šajā ziņā arī man viss ir pilnībā apstājies. Tagad gan kaut kas notiks interneta tiešsaistē – tā man būs jauna pieredze. Nekas, jāiet laikam līdzi,” teic Roberto un piebilst: “Jā, protams, no vienas puses, es zaudēju daudz pasākumu, bet, no otras – ko darīt? Ne es vienīgais tāds! Galvenais, ka esmu vesels. Un vēl jau man ir darbs televīzijā, tāpēc pavisam bez ienākumiem neesmu palicis.”
Roberto atzīst, ka pavasarī pirmās nedēļas ārkārtējā stāvoklī viņam patiešām bijušas smagas: “Bija psiholoģiski grūti pielāgoties tam, ka pēkšņi nekas vairs nenotiek. Biju pieradis pie sava ikdienas ritma, pie nemitīgā skrējiena, un pēkšņi viss – esmu uz pauzes. Tas bija dīvaini. Pārņēma garlaicība, bet labi, ka vismaz ne depresija. Es mēģināju atrast risinājumu, un man paveicās, ka tas izdevās, jo vasarā patiešām bija daudz darba. Un šoreiz, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, es nevis centos paspēt visu, bet vairāk tomēr piedomāju par sevi. Agrāk biju ļoti stingrs pret sevi, taču šovasar biju mierīgāks, ne tik lielā skrējienā. Un to es pamanīju arī publikā – pēc pirmās ārkārtējās situācijas publikas attieksme bija mainījusies. Cilvēki bija kļuvuši mierīgāki, uzmanīgāki cits pret citu, priecīgi par iespēju satikties. Publika smējās, dziedāja līdzi, viss bija kaut kā draudzīgāk. Tās man bija jaunas atklāsmes.”
Tagad, kad valstī atkal ieviesti stingri ierobežojumi, Roberto meklē citas iespējas, kā sevi nodarbināt: “Protams, tagad dzīve rit krietni lēnāk un ir daudz par ko padomāt. Taču man nepatīk pilnībā apstāties. Tāpēc tagad, kad ir vairāk brīva laika, sāku strādāt pie savas ceturtās recepšu grāmatas. Ceru, ka tā iznāks Mātes dienā – nākamgad maijā. Pamazām apkopoju idejas, receptes... Gribēju jau šo grāmatu pabeigt mammas dzimšanas dienā, kas bija 26. novembrī, bet šis dīvainais laiks visas ieceres stipri izmainīja.”
Par dzīvi jāpriecājas
Roberto cītīgi sporto, un to var redzēt arī vizuāli – Latvijā dzīvojošais itālis kļuvis krietni slaidāks. “Nezinu, cik kilogramu esmu nometis, bet cenšos sportot, skriet. Tagad, kad nav iespējams vingrot klātienes nodarbībās, izmantoju visādas interneta aplikācijas, lai vingrotu, nodarbotos ar pilatēm, kas man ļoti patīk. Jo man taču ir jau 43 gadi, un pēc četrdesmit par sevi ir jārūpējas vēl vairāk. Es cenšos! Cenšos arī skatīties, ko ēdu, bet... Man ļoti garšo! Patiešām ļoti patīk garšīgi paēst,” atklāts ir Roberto. Viņš gan piebilst, ka, pateicoties savam raidījumam, iepazinis lieliskas ēdienu receptes un Latvijas produktus. Kā, piemēram, ingvera šotiņus: “Tie ir tādi mazi dzērieni. Lietoju katru rītu, un tas man dod lielisku bonusu visai dienai! Tas ir mans šā gada atklājums! Jo šajā gadalaikā, kad ir tumšs, varu gulēt visu dienu kā lācis. Bet šis šotiņš mani uzmundrina.”
Vai šajā Covid-19 laikā ir kaut kas, kā visvairāk pietrūkst no agrākās dzīves? “Ceļot!” viennozīmīgi atbild Roberto un paskaidro: “Es negribu pat domāt par to, ka nevaru satikt savu ģimeni Itālijā! Biju pieradis pie saules oktobrī, un tās man šogad pietrūka, jo parasti oktobrī devos uz Itāliju vai citur, kur rudeņos vēl ir silts un saulains. Vēl man pietrūkst kino. Tas, ka nevar aiziet uz kinoteātri un paskatīties kādu filmu. Man patīk tā divas stundas pilnībā atslēgties no realitātes, izolēties no ikdienas.”
Šomēnes Roberto bija iecerējis mazā draugu lokā nosvinēt dzimšanas dienu, jo ārkārtējais stāvoklis bija paredzēts līdz 5. decembrim, taču nu tas ir pagarināts. “Bet nekas – kā ir, tā ir! Nu nesanāks šoreiz svinības. Esmu jau pieradis, jo līdz šim savās dzimšanas dienās esmu strādājis un tāpat nekādas svinēšanas nesanāca. Gan jau citreiz uztaisīšu kādu ballīti klātienē,” optimismu nezaudē dzīvespriecīgais mūziķis un piebilst: “Man ir pazīstami draugi, kuri Covid-19 dēļ zaudējuši sev tuvus cilvēkus, un viņi pat nevarēja atvadīties. Es vismaz varēju nosvinēt savu dzimšanas dienu ar draugiem kaut vai attālināti! Tāpēc – priecājamies par to, ka varam dzīvot! Un, paldies Dievam, es varu priecāties. Arī par to, ka kļūstu vecāks! Ir cilvēki, kuri uzskata, ka pēc 40 gadiem nav ko apsveikt dzimšanas dienā, taču man ir cits viedoklis. Es par saviem gadiem nebēdājos. Patiesībā tā ir Dieva dāvana, ka esmu jau tik ilgi nodzīvojis! Paldies Dievam, ka varu skriet, ka varu darboties, ka varu baudīt dzīvi – mamma mia, par to ir jāpriecājas, nevis jāskumst!”
