"Sievietēm viņš patiks..." Ne tikai Džeimss Bonds Šons Konerijs

Slavenais skotu aktieris ir saņēmis "Oskaru" un "Zelta globusu" par otrā plāna lomu gangsteru filmā "Nepieskaramie", vēl divus "Zelta globusus" un daudzas citas balvas, 2000. gadā iesvētīts par bruņinieku, ceļu uz to bruģējot ar neatlaidību un arī veiksmi.

Strādāja kopš bērnības

Tomass Šons Konerijs pasaulē nāca Edinburgā 1930. gada 25. augustā vienkāršā ģimenē, tēvs bija katolis, fabrikas strādnieks, māte – protestante un apkopēja. Tēva senči bija emigrējuši uz Britāniju no Īrijas 19. gadsimta beigās. Ģimene mitinājās vienā istabā bez karstā ūdens un citām ērtībām.

Jaunais Konerijs 13 gadu vecumā pameta skolu un ķērās pie visvisādiem darbiem, lai palīdzētu ģimenei – izvadāja pienu, mūrēja ķieģeļus, pulēja zārkus. Vēlāk viņš iestājās Karaliskajā kara flotē, bet pēc trim gadiem gadiem atvaļinājās kuņģa čūlas dēļ un ar diviem tetovējumiem uz rokām – "Skots uz mūžiem" un "Māte un tēvs".

Sievietēm viņš patiks...

Atgriežoties Edinburgā, Konerijs atkal sitās kā var – strādāja par kravas auto šoferi, sargu, pat pozēja kā modelis mākslas koledžā, līdz kļuva par strādnieku vietējā teātrī un sajuta vēlmi sevi izmēģināt aktiermākslā. Starp citu, viņam patika un padevās futbols, taču Konerijs noraidīja piedāvājumu par 25 mārciņām nedēļā spēlēt "Manchester United", ko pats vēlāk nosauca par vienu no saviem gudrākajiem lēmumiem.

Konerijs arī pumpēja muskuļus un 1953. gadā piedalījās bodibildinga konkursā "Misters Visums", pašizglītojās teātra mākslā un 1954. gadā ieguva epizodisku lomu kino mūziklā "Ceriņi pavasarī". 1957. gadā viņu izvēlējās galvenajai lomai filmā "Asiņainā nauda", par bokseri karjeras norietā – ieteica režisora sieva ar pravietiskiem vārdiem: “Sievietēm viņš patiks...”

Varonis ne tikai uz ekrāna

Pēc gada Konerijs jau filmējās ar Holivudas skaistuli Lanu Tērneri mīlas melodrāmā "Cits laiks, cita vieta". Paklīda valodas, ka viņus vieno ne tikai ekrāna attiecības, un uzņemšanas laukumā ielauzās niknuma pārņemtais Tērneres sirdsdraugs, mafijas barvedis Džonijs Stompanato ar pistoli.

Konerijs neapjuka, atņēma ieroci un savaldīja gangsteri – nākamais Bonds bija varonis ne tikai filmās. Starp citu, vēl pirms tam Edinburgā Konerijs viens pats atsita sešu uzbrucēju bandu, kas mēģināja viņam atņemt mēteli.

Un atkal Konerija karjeru ietekmēja sieviete – producenta Kabija Brokoli sieva Dana pārliecināja, ka viņš ir īstais Bonda lomai. Bonda literārais tēvs Ians Flemings sākotnēji to neatbalstīja: “Man vajadzīgs komandējošais virsnieks Bonds, nevis kaut kāds pāraudzis kaskadieris.” Tomēr, redzējis pirmos uzņemtos kadrus, Flemings piekrita un nākamajās grāmatās Bonda izcelsmē pat ierakstīja skotu līniju.

Tā kā Bonds ne tikai šauj, spridzina, traucas ar auto, bet prot arī mīlēt un smalki uzvesties, Koneriju veda uz dārgiem restorāniem un kazino, mācot, kā izturēties augstākajā sabiedrībā. Jau 1962. gadā pirmā filma "Doktors Nē" ar Šona skarbo eleganci bija veiksme.

Kopumā viņš nofilmējās sešās filmās un vēl 1983. gadā "Nekad nesaki nekad", kas nav iekļauta oficiālajā bondiādē – nosaukums atgādina paša vārdus, ka vairs nespēlēs Bondu. 

Padomju piedāvājums

Daudz mazāk zināms ir fakts, ka Konerijs ir filmējies aiz dzelzs priekškara – PSRS. Pēc piektās Bonda filmas "Tu dzīvo tikai divreiz" (1967) Konerijs bažījās, ka aģenta 007 tēls aizēnos iespēju tikt pie citām interesantām lomām.

Viņš atteica turpmāku dalību, kādu laiku bija bez darba un 1969. gadā labprāt piekrita dalībai itāļu un padomju kopražojumā "Sarkanā telts". Tā vēstīja par patiesiem dramatiskiem notikumiem – itāļa Umberto Nobiles arktiskās ekspedīcijas glābšanu 1928. gadā, kas avarēja, ar dirižabli "Italia" atgriežoties no Ziemeļpola.

Režisors bija Mihails Kalatozovs, PSRS vēsturē vienīgais Kannu kino festivāla "Zelta palmas zara" ieguvējs (1958. gadā par kara drāmu "Lido dzērves"), producents no itāļu puses Franko Kristaldi, aktrises Klaudijas Kardināles vīrs.

Dienvidpola pirmatklājēja Amundsena lomai bija iecerētas tā laika pirmā līmeņa zvaigznes, tostarp piedāvājumu izteica amerikāņu vesternu ikonai Džonam Veinam. Tomēr visi sarkanajiem iedeva kurvīti, protestējot pret PSRS iebrukumu Čehoslovakijā 1968. gadā, bet Konerijs piekrita.  

Bonds vēl nav rādīts Maskavā?

Šķiet, ka viņam īsti nebija sajēgas, uz kādu valsti dodas. Lidostā gaidot bagāžu, Koneriju pamazām pārņēma izbrīns, kāpēc neviens viņam neprasa autogrāfu un vispār nepievērš uzmanību. Aģenta 007 vietā padomju ļaudis lidostā sumināja stenda šaušanas čempionu. 

Rietumu pasaulē slaveno aktieri sociālisma citadelē pat nepazina vaigā, un pirms sagaidīšanas lidostā padomju kinematogrāfistiem nācās meklēt viņa foto, lai varētu sazīmēt pūlī.

Filmas direktors Boriss Krištuls savā grāmatā "Titros pēdējais" raksta, ka vēlāk "Mosfiļm" studijā Konerijs brīnījies: “Vai tad Bonds vēl nav rādīts Maskavā?” “Un arī nerādīs,” atbildējis Krištuls.

Velti uzklāja galdu

No vienas puses, Konerijs varēja atpūsties no pielūdzēju pūļiem, no otras – tāda vienaldzība un vientulība nogurdināja. Bards Vladimirs Visockis dalījies atmiņās, ka aktieris reiz nolēmis saviem padomju kolēģiem sarīkot svinības – parastajai tautai slēgtajā valūtas veikalā "Berjozka" sapircis delikateses un dzērienus un uzklājis galdu. Tomēr neviens no padomju komandas neprata angliski, valodas barjeras dēļ sarunu vietā atlika tikai dzert un uzkost.

“Tā nu visu izdzēra, apēda un izklīda, bet viņš palika viens pie nokopta galda un droši vien ilgi atkārtoja: “Jā, šī ir patiesi noslēpumaina zeme!”” atminējās Visockis.

Konerijam padomijā gan centās izpildīt katru viņa lūgumu. Aktieris vēlējās noskatīties Andreja Tarkovska filmu "Andrejs Rubļovs" par slaveno krievu ikonu meistaru, kurš dzīvoja 13. un 14. gadsimtā. Tāpat kā Bondu, arī to padomju ļaudis nebija redzējuši, bailēs no cenzūras filma pagaidām bija nolikta plauktā.

Ar lieliem pūliņiem Konerijam noorganizēja izrādi, vēl zālē bija tikai PSRS hokeja izlases kapteinis Boriss Majorovs ar sievu. Uz ekrāniem filma iznāca tikai 1971. gadā un arī tad ne visur.

Atpakaļ PSRS

Pēc "Sarkanās telts" Konerijs tomēr nofilmējās vēl vienā Bonda filmā "Dimanti ir mūžīgi" (1971) un tad aģenta 007 piedzīvojumiem uz kādu laiku meta mieru.

1989. gadā viņu uzaicināja spēlēt padomju zemūdenes komandieri trillerī "Sarkanā oktobra medības" pēc amerikāņu rakstnieka Toma Klensija romāna. Pēc sižeta, kapteinis Marko Remiuss gatavojās bēgt no PSRS un padoties amerikāņiem Ziemeļu flotes mācību laikā. Konerijs ne tikai nospēlēja lomu, bet pielika savu roku scenārijam – viņš uzskatīja, ka krievi atveidoti pārāk amerikāniski.

Drīz pēc tam Konerijs otro reizi apmeklēja PSRS, kurai vairs nebija ilgi atlicis. Šoreiz viņš filmējās filmā "Krievu nams", atveidojot britu izdevēju Bārliju Blēru, kurš iemīlas Maskavas izdevniecības darbiniecē Katjā un iepinas padomju un britu spiegu spēlē. Šī bija otrā tīri Holivudas filma, uzņemta PSRS, pēc "Sarkanās tveices" ar Arnoldu Švarcenegeru.

Diskriminācija pie maltītes galda

Arī šajā reizē Koneriju fani nevajāja, kaut arī Bonda un citas viņa filmas jau bija šeit redzētas, vismaz pagrīdes video seansos. Aktieris sūrojās par auksto laiku un padomju kolēģu darba stilu. “To, kas viņiem prasa dažas dienas, mēs parasti izdarām pāris stundās,” Konerijs stāstīja intervijā "Washington Post", paužot cerību, ka Gorbačovs cenšas to mainīt.

Turklāt izcēlās skandāls, kad atklājās nepārprotama diskriminācija. PSRS savā finālā stiga aizvien lielākā nabadzībā un deficītā. Katjas lomu atveidoja Mišela Feifere, kura pamanīja, ka padomju kolēģiem liegts ēst tos pašus labumus, ko rietumniekiem. Aktrise atteicās turpināt darbu, kamēr pie maltītes galda neieviesa līdztiesību.

“Valstī, kur neiespējami dabūt ēdienu, kur nevar atrast ziepes, viņi skatījās, kā mēs tiesājam ar karstiem, kūpošiem spageti pilnus šķīvjus. Tonakt es negulēju, tas bija ļoti smagi,” Feifere atminējās intervijā žurnālam "Esquire". Diez vai tas bija pieņemami arī trūkumā uzaugušajam Konerijam.