“Kā bērnam izskaidrot, ka brīvlaiks beidzies?” Ansis Klintsons par attālināto mācīšanos

Izrādās, ka Anša jaunākā meita – astoņgadīgā Anna Luīze – spiesta mācīties attālināti, jo Covid-19 perēkļa dēļ viņas skolā ir karantīna. Ansis pukojas, ka ir ļoti grūti mājās esošai otrklasniecei iestāstīt, ka brīvlaiks beidzies. “Šī brīža situācija ir pavisam citāda nekā pavasarī, kad ārkārtējā stāvokļa dēļ pirmo reizi skolās mācības notika attālināti. Tad tas zināmā mērā bija vienkāršāk – tas visiem bija šokējošs jaunums, visi bija sabijušies, neziņā un esošo situāciju pieņēma. Bet tagad, pēc vasaras, kaut kā esam atslābuši. Visgrūtākais ir bērniem, kuri sēž mājās arī pēc brīvlaika, iestāstīt, ka atsākusies skolas dzīve. Viņuprāt, nekas jau nav mainījies: tāpat jāsēž mājās, tāpat ir multenes, datorspēles, rotaļas – kādas vēl mācības, kāpēc vairs nevar gulēt, cik gribas? Viņiem taču iestrādājies reflekss – ja paliec mājās, tātad vari atpūsties, bet, ja esi skolā, ir jāmācās. Jo skola domāta mācībām, bet mājas – atpūtai. Tagad, kad skolas nav, tas viss ir samiksējies kopā, un mazie bērni ir apjukuši,” savā pieredzē dalās astoņgadīgās skolnieces tētis.

Ansis neslēpj, ka mazās princeses pierunāšana mācīties nesokas tik viegli: “Brīžiem viss notiek ar “puņķiem un asarām”. Jāpārliecina, ka tāda situācija tagad būs kādu laiku, ka patiešām ir jāmācās. Kādi panākumi? Kā sarunās ar teroristiem, mēģinot vienoties par kompromisiem. Bet tas jau ir saprotams, jo tas mazais cilvēkbērns patiešām nesaprot, ka brīvlaiks ir beidzies. Ejot uz skolu, vismaz bija skaidrs – tagad ir skolas laiks, tātad ir jāmācās! Tad tie mazie bērni saprot un mācās. Bet mājās viņiem visapkārt pilns dažādu kārdinājumu, kas novērš domas no mācībām. Ar vecāko meitu vismaz viss ir vienkārši – Martai jau 21 gads, attālinātas mācības Stradiņa universitātē, pati ar visu tiek galā. Bet mazajam ir grūti.”

Klintsoni mazo meitu māca atkarībā no darba grafika un aizņemtības – kādu dienu Ansis, kādu dienu ar meitu mājās ir mamma Monta. Vaicāts, kurš mācību priekšmets pašam kā skolotājam ir visgrūtākais, Ansis nosmejas: “Oi! Nupat tēlotājmākslā bija uzdevums izveidot ķirbjus! Nu... Kā lai maigāk to pasaka... It kā šķiet, ka pats visu saproti, bet, kad tas ir jāizstāsta otram cilvēkam, visa saprašana pazudusi. Ir grūti, jo parādās kaut kādi baltie plankumi paša izglītībā. Kaut vai matemātikā. Reizēm tie jautājumi un uzdevumi ir tādi, ka... Es atbildētu pavisam citādi, nekā norādīts pareizajās atbildēs, man būtu vismaz desmit atbilžu variantu. Tas laikam tāpēc, ka mums, pieaugušajiem, jau izveidojies pavisam cits skatījums uz dzīvi, uz lietām, mēs domājam pavisam citādi. Piemēram, ja uzdevums sākas ar to, ka Pēterītis apēdis 40 konfektes, man uzreiz ir pirmais jautājums, kur viņš tās ņēma, kas viņam vispār tik daudz saldumu iedeva un ka tas ir bērniem ļoti neveselīgi!” smejas Ansis.

Viņš atzīst, ka šajā attālināto mācību laikā pietrūkst kontakta ar skolotājiem. “Skolā vismaz ir pedagogs, profesionālis, kuram bērns var pajautāt, kas tajā uzdevumā prasīts. Bet kam jautāt mājās? Tētim, kurš pats neko nesaprot? Cita varianta jau nav! Un tad katru dienu vecāku čatiņi kūp no neizpratnes pilniem jautājumiem, kas tajā un tajā uzdevumā domāts.

Visideālāk būtu, ja šīs attālinātās mācības notiktu tiešsaistē kopā ar skolotāju – tas gan disciplinētu bērnus, jo viņi apzinātos, ka konkrēti tieši tad sākas stunda, gan arī atvieglotu mācību procesu, jo bērniem būtu tiešs kontakts ar skolotāju, kuram varētu pavaicāt, palūgt izskaidrot. Domāju, ka mazajiem skolnieciņiem tieši tā visvairāk pietrūkst. Jo tagad viss notiek mājās, bez skolotāju iesaistīšanās – bērns pats izlasa uzdoto un pats izpilda. Mācības kā viens nepārtraukts, bezgalīgs mājasdarbs,” spriež Ansis Klintsons, piebilstot, ka viņš patiešām novērtē pedagogu darbu: “Mācīt citus ir jāmāk. Un skolotāji to māk. Skaidrs, ka ne katrs no mums tam ir radīts.”

Ansis arī te puspajokam, pusnopietni teic, ka vajadzētu izsniegt arī kaut kādu instrukciju vecākiem – ko darīt, kā saglabāt vēsu prātu šajā situācijā. “Mums, kuri ir specializējušies citās jomās, tagad jākļūst par skolotājiem. Un tas ir pats grūtākais. Taču es nežēlojos, vienkārši ir jāpielāgojas esošajai situācijai. Jebkuras pārmaiņas jau rada grūtības. Un es neesmu vienīgais. Grūti ir visiem – gan skolotājiem, gan bērniem, gan viņu vecākiem. Taču ar visu var tikt galā, nav jau nekāda Ļeņingradas blokāde! Vienkārši jāspēj dabūt mazo ķiparu pie disciplīnas un motivēt mācīties, bet pašam būt pacietīgam un spēt savaldīties. Viss būs labi!” optimistiski nosaka Ansis Klintsons.