Par pirmo sievu, vecāko dēlu un mēģinājumu nomirt - Artūrs Skrastiņš atklāj to, ko intervijās nemūžam nestāstītu
Septembra beigās Dailes teātrī atzīmēja teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas sarakstītās grāmatas par Dailes teātra mūsdienu spožāko aktieri Artūru Skrastiņu atvēršanu.
Skrastiņa vecāki Rasma un Jānis izšķīrās, kad puika bija vien pāris gadu vecs. Kad Artūram bija 13 gadu, māte nomira. Kā grāmatā atklāj Artūrs, mammas dzīvība gastrīta un vēlāk aizkuņģa dziedzera sabrukšanas dēļ Stradiņos izdzisusi, kad viņai bijuši tikai 46 gadi.
Daloties atmiņās, Artūrs stāsta, ka pēc iezārkošanas mamma ar mikroautobusu vesta uz Jelgavu, un viņš visu ceļu turējis ar roku zārka vāku, lai uz bedrainā ceļa tas nekratītos. Kad zārks novietots kapličā, Artūrs nodomājis, ka vēlas mammu vēl redzēt pirms bērēm. Patēvs jau cēlis vāku, bet Artūrs pārdomājis un teicis, ka nevajag. Ārā ejot, tomēr nenocieties un sadūšojies mammu uzlūkot. Vienīgā doma bijusi – viņa izskatās kā dzīva, tikai aizmigusi. Skaista, ar lokainiem matiem. Bērēs, kas notikušas pēc divām dienām, Artūrs zārkā mammu redzējis kā citu cilvēku – vecu sievieti, atglaustiem matiem, pavērtu muti – mironi.
Bēru dienā trīspadsmitgadīgais Artūrs juties, ka vēlas, lai citi viņu pažēlo. Viņš atzīstas, ka uz kapiem speciāli braucis ar autobusu, kas noīrēts klasei, lai klasesbiedri viņu redzētu tuvumā...
