Kurzemes separātisti un spiegu cīņas - pārdroši apspēlētā ideja par alternatīvu Latvijas vēsturi
"Kas Jauns Avīzes" lasītājiem ir iespēja pirmajiem iepazīt liepājnieka Ivara Ozoliņa pirmo romānu. Ar pseidonīmu Rodžers de Kūrs uzrakstītajā darbā gana pārdroši apspēlēta ideja par alternatīvu Latvijas vēsturi. Politiskās fikcijas romānā risinās spraigas spiegu cīņas, kuršu ķoniņu pēcteči pievērsušies separātismam un plāno pārņemt varu valstī.
"Samits jeb Pēdējie, kam kaut ko vajag" vēsta par fiktīvu Kurzemes separātistu grupējumu, kas, sekojot noslēpumaina, ārvalstīs mītoša līdera plānam, ir apņēmies atšķelt Kurzemi no Latvijas un tad pievienot palikušo valsts daļu jaunizveidotajai.
Daļa no varoņiem ir visai viegli sazīmējamas, reālas personas, kuras darbojas tikpat īstās vietās Latvijā un ārpus tās. Pats autors norāda, ka šis ir tikai literārs sacerējums, taču sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" uzsver, ka ir Kurzemes patriots un uz grāmatas vāka parakstījies ar paša pieņemto pseidonīmu, kas vienlaikus ir arī grāmatas varoņa – Kuršu ķēniņa un separātistu barveža Rodžera de Kūra – vārds.
Padomju politiskā skološana izgāzās
Līdz pavasarim, kad triecienu nozarei deva pandēmija, Ivars Ozoliņš aktīvi strādāja tūrismā, taču šobrīd atgriezies pie iepriekš ieņemtā pedagoga amata un skolā māca vēsturi. Viņu pašu izglītošanās ceļi vēl PSRS gados bija aizveduši uz Ukrainu.
"Pabeidzu Kijevas Augstāko politisko jūras karaskolu. To pabeiguši vēl tādi džentlmeņi kā bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons un bijušais Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieks Gunārs Dāboliņš. Īsi pirms PSRS sabrukuma paguvu nodienēt kādu gadu par virsnieku, līdz mani atbrīvoja par fašismu un nacionālismu – biju izteicies, ka Latvija ir bijusi okupēta," stāsta Ozoliņš. "Civilā profesija, kuru man tad iedeva, bija – vēstures un sabiedrības mācības skolotājs."
Viņš dienējis arī Latvijas Jūras spēkos, deviņdesmito gadu sākumā komandējis Krasta apsardzes kuģi "Spulga": "Septiņpadsmit cilvēku ekipāža, ķērām maluzvejniekus un tā tālāk." Vēlāk mēģinājis nodarboties ar biznesu, taču pēc 2009. gada finanšu krīzes pievērsies tūrisma nozarei.
No atrakstīšanās VID līdz rakstīšanai
Par spīti tam, ka iepriekš aprakstītās autora profesionālās gaitas neliecina par aizraušanos ar literatūru, Ozoliņš rakstīšanai pievērsies jau skolā.
"Viens no autoriem, kurus turu godā, ir zviedru žurnālists Jonass Jonassons. Viņš reiz teica, ka uzskata sevi par rakstnieku mūža garumā. Arī es skolas laikos mēģināju kaut ko uzrakstīt, šis un tas bija nopublicēts skolas avīzē. Vispār jau mana iecere bija startēt žurnālistikā. Mēģināju to darīt, esot visā tajā militārajā sistēmā, taču mani pārvilināja pie jūrniekiem, kuri toreiz bija vairāk nepieciešami. Kara komisariātam bija jāpilda savs plāns, ļoti vajadzēja nacionālos kadrus," atceras autors.
"Arī Latvijas Jūras spēkos to darīju. Ja nekas nav mainījies, tad, iespējams, vēl spēkā ir manis sacerētais Krasta apsardzes kuģu reglaments. Tas man tolaik bija liels darbs! Laikā, kad darbojos biznesā, pamanīju, ka cilvēki pie manis bieži nāk, kad vajag daiļi savirknēt kādu dokumentu, atrakstīties no VID, uzrakstīt pilsētas domei un tamlīdzīgi."
Nodoties radošajam darbam palīdzējis arī ikdienas ritms – daudzie brīvie vakari, biežā vienpatība. "Šādā stāvoklī arī sāk rosīties domas, parādās iedvesma mēģināt izklāstīt kādu stāsta ideju. Motivēja arī pietiekami veiksmīgi starti dažādos literāros konkursos. Laiku pa laikam uzrakstīju vairākus teātra tekstus, kuri guva arī šādus tādus panākumus," stāsta autors.
Trīs mēnešu laikā
Savdabīgais Samita stāsts ir brīžiem nenopietni, brīžiem patiesi asprātīgi kopā sasaistītu reālu pagātnes notikumu un neticamu, fiktīvu nākotnes iespējamību virknējums. Romāns plecu pie pleca un aci pret aci grūti iedomājamās situācijās saliek gan reālas, gan izdomātas personas, liekot sacensties par tiesībām īstenot savus plānus par mūsu valsts nākotni.
Politisko spēlīšu un intriģējošu pārsteiguma momentu pilnā grāmata tapusi tikai trīs mēnešu laikā, atklāj autors, izsakot pateicību Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai, kur bijusi iespēja netraucēti nodoties darbam.
Ozoliņam kā vēstures pārzinātājam interesantākie šķietot pagātnes miglā tītie laiki, pirms Latvijā parādījās ienācēji no Vāczemes, taču grāmatā rakstnieks pievērsies alternatīvai mūsdienu realitātei.
Ne viss ir izdomāts
"Šobrīd man šķiet, ka sabiedrībā trūkst tāda slāņa, kurš būtu patiesi gatavs uzņemties iniciatīvu, lai mainītu situāciju. Tā nu es šos cilvēkus – kuršu ķoniņu pēctečus, kuri ir apvienojušies, lai ieviestu krasas izmaiņas – savā literatūras darbā radīju," paskaidro rakstnieks.
Vērts piebilst, ka grāmata savā reālo vietu un personāžu bagātībā ir tapusi no kompetenta skatpunkta. Autoru interesē Latvijā notiekošais, viņš patiesi ir bijis Šveices pilsētā Verbjē, ko sauc par savu otro mājvietu un kur esošo viesnīcu ir aprakstījis.
"Procesi, kurus es aprakstu, man ir visnotaļ labi pazīstami. Ja runājam par pašreizējo situāciju valstī, protams, sekoju līdzi notiekošajam, protams, man reizēm ir žēl, kam tiek tērēti miljoni. Ja nopietni runājam par valsts attīstību, man ļoti patīk un cerību dod jaunā paaudze, kura apgūst modernās tehnoloģijas, iespējas, ir internacionāli un prot komunicēt arī ar ārpasauli. Neiepriecina tas, ka, manuprāt, mums šobrīd trūkst patiesi kompetenta politiskā spēka, kas saprastu, kā panākt pozitīvas izmaiņas, tostarp ekonomikā," pārdomās dalās autors.
Joks ar princesi
Ozoliņš nenoliedz, ka identificējas kā kurzemnieks: "Bieži vien, tiekoties ar ārzemju klientiem, piemēram, no Zviedrijas, angliski saku: "I’m from Kurland!" (Esmu no Kurzemes!) Viņi bieži nezina, kur tas ir. Tad pamācu, ka tikai 70 kilometru no Zviedrijas, proti, Gotlande ir aptuveni 70 kilometru attālumā no Ventspils. Tas viņus samulsina vēl vairāk! Pastāstu, ka bijām neatkarīga un bagāta valsts, līdz viņu Pfalcu-Cveibrikenu dinastijas pārstāvis, Zviedrijas karalis Kārlis XII okupēja mūs. "Sorry about that!" (Atvaino par to!) viņi tad saka. Reiz mana kliente bija arī Zviedrijas princese Madlēna. Es izspēlēju šo joku, viņa bija viena no tiem, kuri zināja, kas ir Kurzeme."
Starp citu, šāda situācija arī ir iekļauta romānā, un tieši ar zviedru karaļnama pārstāvjiem. Izvēli – reālas personas samest kopā ar fiktīviem tēliem un likt viņiem konfliktēt neticamā scenārijā – autors izskaidro kā viņa piemeklētu interesantu veidu, lai valsts pārmaiņu vārdā tehniski "izrullētu situāciju".
Kaut arī brīžiem nenopietni fantastisks, šis literārais darbs visticamāk aizraus tos, kurus vilina politisku intrigu piesātināti stāsti. "Romānu Samits jeb Pēdējie, kam kaut ko vajag" sākam publicēt jau ar šo numuru.
"Kas Jauns Avīze" atradīsi visās preses tirdzniecības vietās.
