Mūsdienu Pelnrušķītes stāsts - intervija ar seriāla "Likteņa sagūstītā" zvaigzni Katerīnu Kovaļčuku

Viņa ir trausla un maiga, kā tējas rozes zieds. Un no pirmā acu skata grūti iedomāties, ka ne mazāk šajā meitenē ir spēka un enerģijas. Viņas dzīve atgādina pasaku par Pelnrušķīti. Provinciālā pilsētiņā auga meitenīte Katja, kuras liktenis bija neapskaužams. Bet kādu dienu viņas dzīve sagriezās kājām gaisā: meitenīte nokļuva lielpilsētā, kur piepildījās sapnis – viņa iestājās teātra institūtā. Brīnumi sākās, kad Katju uzaicināja filmēties Holivudā. Un kad viņu uzaicināja galvenajā lomā daudzsēriju kostīmu melodrāmā «Likteņa sagūstītā» (citu kanālu tulkojumā šis seriāls zināms kā «Dzimtļaužu meitene»). Kad Katja izlasīja tā scenāriju, viņa kļuva mēma – galvenās varones stāsts tik ļoti atgādināja viņas pašas likteņa peripetijas…

Seriālā «Likteņa sagūstītā» esat iemesta 19. gadsimta realitātē. Turklāt briesmīgā, jo jūsu varone ir beztiesiska sieviete…

Taisnība, būt dzimtcilvēkam nav vienkārši. Bet mana Katerīna dzīvo kā dāma. Tajā pašā laikā viņa saskaras ar citām briesmām – Grigorija centieniem viņu iegūt. Taču mana varone nav tik trausla un bezspēcīga, kā pirmajā mirklī šķiet, – viņa Grigoriju noraida. Būt viņas ādā nepavisam nav vienkārši, taču es varu iztēloties, kā tas ir, jo esmu piedzīvojusi ko līdzīgu. Tāpēc spēju ar viņu asociēties: Katja – tā esmu es jaunībā… Vienkārši tagad esmu vecāka, pieredzējušāka un gudrāka. Bet arī man bijis daudz grūtību.

Piemēram?

Līdz 17 gadu vecumam man bija briesmīga dzīve. Ar mammu dzīvojām kopmītnēs ar prusakiem šausmīgos apstākļos; man bija patēvs, kas mūsu dzīvi darīja neciešamu. No viņa dabūju ciest ne tikai emocionāli, bet arī fiziski…

Nu gan! Skatoties uz jums, varētu domāt, ka esat tāds «siltumnīcas stādiņš» - lolots un kopts.

Daudzi tā saka, bet, kad ieskatās man acīs, jautā: «Katja, tev ir 30 gadu?» Ziniet, man pat nepiedāvā jaunu dāmu lomas, saka, ka man ir daudz pieredzējuša cilvēka skatiens.

Iespējams, tieši tāpēc jūs arī apstiprināja «Likteņa sagūstītās» galvenajai lomai? Jo taču simtiem aktrišu uz to pretendēja!

To nezinu, bet varu atklāt savu stāstu. Tobrīd atgriezos no Londonas, kur piedalījos visādās provēs. Kad izlasīju šī seriāla scenāriju, nodomāju, ka tas ir taisni kā par mani! Ļoti nopriecājos, kad aģents lika braukt uz televīziju, kur notika pēdējās proves. Arī ļoti sapņoju filmēties kostīmu melodrāmā. Taču tad man nācās izvēlēties, jo varēju Katerīnu nenospēlēt…

Kāpēc?

Darba grafika nesakritības dēļ. Jo tobrīd filmējos seriālā par vecticībniekiem «Brīnumdare» («Чудотворная»). Spēlēju jauno Agafi Likovu, un šo lomu nevarēju pamest. Tāpēc vairākkārt secināju, ka nevarēšu «Likteņa sagūstītajā» spēlēt, lai vai kā gribētos. Bet tad abi seriāli saskaņoja filmēšanas grafikus tā, lai es varētu pabeigt vienu lomu un sākt nākamo – Katerīnu.

Neslēpšu, bija bail – veselu gadu filmēties vienā seriālā! Šajā laikā varēju strādāt vairākos citos projektos. Bet nenožēloju ne mirkli! Skaidri zinu, ka šī ir mana loma! Nekas jau dzīvē nenotiek tāpat vien, vis salikās tā, lai es līdz tai nonāktu.

Kā jūs izdomājāt kļūt par aktrisi?

No desmitās klases sapņoju par kino. Taču iestājos žurnālistikas fakultātē, jo tā gribēja mans tētis. Noturējos tur tikai 20 dienas. (Smejas.) Pēc tam pārcēlos uz aktiermākslas fakultāti.

Zinu, ka jums ir filmēšanās pieredze Holivudā. Kā tur nokļuvāt?

Holivuda radās, kad atnācu uz amerikāņu-krievu kopražojuma filmas kastingu. Un režisors man palīdzēja izsisties līdz kinokompānijai no Kentuki, kas uzaicināja mani uz provēm. Tās notika skaipā, un mani apstiprināja lomai. Arī tā bija man tuva. Filmā «Ierindnieks» («Рядовой») spēlēju emigranti, kas pilsoņu karā iet strādāt par medicīnas māsu kaujas laukā.

Kāpēc nepalikāt Holivudā?

Plānoju, bet apstākļi pavērsās tā, ka esmu tur, kur esmu. (Smejas.) Acīmredzot manā dzīvē bija jābūt «Likteņa sagūstītajai».

Ir kas tāds, kas jums savā varonē šķiet nepieņemams, kaitina?

Nē. Ja man šķiet, ka viņa tā neteiktu vai nedarītu, es tā arī pasaku: «Katerīna tā nerīkotos!» Un mēs izspriežam, kā viņai darīt, lai būtu ticami. Gadu pie šīs lomas strādājot, esam kļuvušas radniecīgas: viņa ir daļas no manis, es viņu saprotu pilnībā, mums taču pat vārdi vienādi. Un viņas dēļ stāvēšu kā klints!

Cik jums projektā kopumā bija kleitu? Grūti ir nēsāt korseti?

Oi, neesmu savus tērpus skaitījusi. Kleitu vien bija vairāk nekā 10 – un tas bez kostīmiem. Pie korsetēm esmu jau pieradusi, bet sākumā bija grūti, jā. Sākumā tās nenoņēmu pat pusdienu pārtraukumā, bet tad sapratu, ka labāk noņemt un mierīgi paēst. (Smejas.) Tāpēc, ka ēst korsetē ir neiespējami!

Jūsu varonei nākas piedzīvot daudz pārestību. Kas bija smagākais, ko nācās nospēlēt?

Smagi man nāca pēršanas aina. Protams, ar pletni mani nesita pa īstam, bet kad stāvi pie tā staba ar piesietām rokām un iztēlojies, kā tevi sit, jau fiziski kļūst nelāgi – sitiena brīdī taču ķermenis salecas no sāpēm, un tev to jādod līdz mielēm izjust skatītājam. Pirmo reizi piegāju pie kaskadiera, kurš pārvalda pletnes cirtienus, un lūdzu, lai man iedod to pamēģināt. Sāku sist ar pletni, to filmēja video, un netīšām iesitu sev pa sejas labo pusi. Bija tik sāpīgi, ka lija asaras, parādījās apsārtums kā no apdeguma. Pēc divām stundām es jau biju kadrā, pateicoties labām smērēm, no kā nākamajā dienā uz sejas vairs nebija nekādu sitiena pēdu.

Bet pati grūtākā bija aina, kurā ielūstu ledū ezerā. Filmēja baseinā, ledus bija no putuplasta. Sākumā ar akvalangistēm mācījos nirt. Agrāk zem ūdens ar pirkstiem aizspiedu degunu, bet nu mācījos nirt pa īstam, turklāt kleitā, korsetē, kažokā, drošinājumā un ar 10 kilogramiem papildu svara, lai ātrāk noietu dibenā. Pati, loģiski, uzpeldēt šādā ekipējumā nespēju, sarunājām, ka rādīšu zīmi – rokas lielo pirkstu, pēc kā mani cels ārā. Bet panikā šo zīmi aizmirsu, sāku mētāties zem ūdens, pēc kā mani cēla laukā. Šie saka – Katja, bet tu biji tikai trīs sekundes! Man likās, ka veselu mūžību, jo dziļumā nespēju paelpot. Taču es uzveicu sevi, filmējām daudz reižu, līdz tikām pie ļoti laba kadra.

Šobrīd ir nofilmētas divas sezonas. Ja nu skatītājiem tā patiks, ka nāksies uzņemt turpinājumu?

Paredzu, ka tā arī būs. Varu pačukstēt, ka producente man teica: «Katja, šajā stāstā vēl daudz ko var atklāt!» Taču mana māsa – aktrise Anna Kovaļčuka – vienā no seriāla «Izmeklēšanas noslēpumi» («Тайны следствия») ainām kadrā arī dzemdēja. Un producente man saka: «Katja, tu arī tā izdari! Nofilmēsim tavas dzemdības trešajā sezonā?!» Iedomājieties – mana māsa nofilmējās 16 sezonu seriālā! Uz viņas tur viss stāsts uzbūvēts. Pieļauju, ka arī ar mani tā varētu notikt (iesmejas) seriālā «Likteņa sagūstītā». Nu – dzīvosim, redzēsim, kā tālāk būs.

Jūs ar māsu kontaktējaties?

Jā, mēs visu apspriežam, prasu padomu viņai, esam labās un siltās attiecībās. Diemžēl reti iznāk redzēties. Un mammu reti redzu, un savu kaķi… Mājās vispār esmu reti.

Vai jūsu mammai ir kāda saistība ar kino?

Nē, bet mani tuvinieki ļoti lepojas ar mani. Esmu taču no mazpilsētas – Siktivkaras, tikai pēc tam nokļuvu Sanktpēterburgā, kur dzīvoju pēdējos septiņus gadus. Bet piedzimu Siktivkarā – dzīvoja kopmītnēs tāda maza un nevienam nevajadzīga meitene, ļoti kautrīga un apspiesta. Dzīve nebija viegla: dzīvojām trūcīgi, nēsāju māsas vecās drēbes, bieži jutos izsalkusi, daudz raudāju… Pat izlaiduma kleitu nebija, par ko nopirkt…

Kas notika pēc tam?

Tad uzzināju, kas ir mans īstais tētis, un iepazinos ar viņu. [Intervijās Katerīna pastāstījusi, kā tas notika. Kad viņai bijis 16 gadu, ēdušas ar mammu vakariņas un skatījušās seriālu «Izmeklēšanas noslēpumi», kad mamma pēkšņi norādījusi uz seriāla galveno varoni un teikusies: «Tā ir tava māsa.» Līdz tam Katja bija domājusi, ka viņas tēvs ir mammas pirmais vīrs, ar kuru meitene tā arī nav nekad spējusi izjust personīgu saikni. Nu atklājās, ka viņas īstais tēvs ir aktrises Annas Kovaļčukas tēvs Leonīds Kovaļčuks. Drīz meitene uzmeklēja savu tēvu, būdama laimīga par viņa ienākšanu savā dzīvē. Māsu Annu Katerīna pirmo reizi satikusi, aiznesot viņai ziedus pēc izrādes.] Un mana dzīve sagriezās kājām gaisā: pārvācos uz Sanktpēterburgu mācīties, un viss aizgāja uz augšu.

Kā Pelnrušķītes stāsts…

Jā, un manā dzimtajā pilsētiņā visi ir pārsteigti par to, kā varēju izsisties. Bet es negrasos apstāties, gribu nopietnas un spēcīgas lomas! Un, ja mani sauks uz Ameriku, tad, protams, braukšu. Jebkurā gadījumā sēdēt uz vietas nedomāju – man ir arī savu projekti, ko gribu īstenot. Zinu, ar ko nodarboties arī bez uzaicinājuma.

Ko plānojat darīt?

Gribu uzņemt savu filmu, bet iesākumā tā būtu īsmetrāžas. Režisors būs mans draugs, kurš uzņēma seriālu «Brīnumdare». Visticamāk, tā būs festivālu filma, kas nekam nelīdzinās.

Ko savā profesijā uzlūkojat kā autoritātes?

Man ļoti patīk Holivudas kino. Iespaido Alīsija Vikandere – ļoti talantīga, darbspējīga un dziļi domājoša. Patīk Čarlīze Terona, un dievinu Leonardo di Kaprio. «Titāniks» ir mana mīļākā filma – stāsts, kas aktuāls visos laikos. Katru reizi, to skatoties, raudu kā negudra. Tajā ir viss, kas aizkustina: mīlestība, vēlme dzīvot, nāves bailes… Un kādreiz es obligāti par to paspiedīšu roku režisoram Džeimsam Kameronam!

KATERĪNA KOVAĻČUKA

• Dzimusi 1993. gada 20. februārī Siktivkarā.
• Spēlējusi arī seriālā «Mentu kari».
• Patlaban redzama: seriālā «Likteņa sagūstītā».
• Hobijs: kalnu slēpošana un zirgu jāšana.
• Sākusi darbu amerikāņu seriāla pilotsērijā, kurā atveido androīdu.
• Drīzumā būs redzama komēdijseriālā «Gusārs» kopā ar humoristu Gariku Harlamovu.