Īsfilmu festivāls mājās - "W domu"
Ne tikai dažādu valstu valdības cenšas atbalstīt kultūras darbiniekus pēc nesenās Covid-19 pandēmijas. Gana drosmīgu soli spēris TV milzis HBO, kura finansiālajā paspārnē tapušas 16 dažādu Polijas režisoru 14 īsfilmas. Tajās ļoti personīgā veidā kinoautori izveidojuši savus īsos stāstus par piedzīvoto izolācijas periodā. Lai gan «Mājās» klasificē kā seriālu, to daudz precīzāk būtu dēvēt par īsfilmu festivālu, kas pieejams TV platformā.
Dažreiz tikai ar laika distanci varam apjaust, kas ar mums noticis. Tieši tāpat ir ar šo ļoti savādo 2020. gada pavasari, kas brīžiem šķita bezgalīgs, bet tomēr pagāja. Kaut kādā ziņā, protams, projekta «Mājās» uztveri īpašu padara fakts, ka nevaram būt droši par to, vai striktie ierobežojumi neatgriezīsies. Lai vai kā būtu ar vīrusu un nāvēm, ļoti uzrunājošs šķiet fakts, ka TV seriālu segmentā parādās atšķirīgas un neordināras formas. Seriāli mums visiem asociējas ar kādu īsāku vai garāku stāstu, kura intrigai un emocijām sekojam no sērijas uz sēriju. Bet kāpēc ielikt sevi rāmjos? Kāpēc gan seriāls nevarētu būt arī 14 mazas esejas, kas savā starpā nav saistītas ne ar ko vairāk kā vienīgi notikuma laiku? Šāda uzdrošināšanās šķiet īpaši apsveicama no HBO puses. Turklāt mazo eseju autori nav kinopasaules superzvaigznes, kuru uzvārdi ir labi zināmi. Bieži, baudot seriālus vai filmas, ļaujamies iespējai iejusties personīgi nepiedzīvotos laikos, bet šoreiz radoši ļaudis dalās savās izjūtās par to, ko piedzīvoja katrs no mums savā veidā. Alternatīvs un neordinārs saturs par mūsu visu 2020. gada pavasari.
Sēriju jeb īsfilmu saturs un stils ir raibs. Viss sākas ar elegantu un poētisku attēla un skaņas rotaļu kādas Sicīlijas pilsētas ielās, kur iestrēgušais kinematogrāfists ar savu kameru izseko vēja vadīta plastmasas cimdiņa ceļojumam. Projektā «Mājās» atrodami gan izteikti dokumentāli stāsti, gan mazas spēlfilmas un pat divas animācijas filmas. Stāstu klāsts ir plašs. Daži no tiem ir vienkārši un jebkuram saprotami, piemēram, elegants kinorežisora pašportrets par to, kā viņš nosit laiku savā piecdesmitajā dzimšanas dienā un pa telefonu saņem apsveikumu jūru, paliekot vienatnē. Ir trilleris caur mobilā videozvana formātu. Daži citi stāsti ir privātas un ļoti patiesas videodienasgrāmatas par aizvadīto laiku. Piemēram, viens no režisoriem atzīstas, ka viņš nekad tā īsti nav pamanījis pavasara atnākšanu kā šogad, nedrīkstot pamest savas lauku mājas pie ezera. Viņš paralēli izolācijai izstrādā ideju operas iestudējumam ar ļoti zīmīgu nosaukumu «Nāve Venēcijā» (neesot īsti drošs, vai šis iestudējums vispār jebkad tiks uzvests, bet ar kaut ko jau sevi ir jānodarbina).
Mazajās filmiņās netrūkst atklātas ironijas par vispasaules trakumu saistībā ar šo vīrusu. Tāpat mazo eseju klāstā ir mūzikas videoklipiem līdzīga stila darbi ar zīmīgiem dzejoļiem vai īsfilma, kura iederīgāka šķistu laikmetīgā mākslas muzeja instalāciju ekspozīcijā, nevis TV platformas seriālu sadaļā. Tomēr neapstrīdami atmaksājies ir tas, ka, par spīti HBO atbalstam, naudas devēji nav iejaukušies autoru redzējumos. Pateicoties tam, mums ir iespēja labā nozīmē pārskatīt vārda seriāls nozīmi. Diezin vai seriālu pasaulē ir atrodams cits piemērs, kur zem viena projekta karoga ir apvienojošies visi iespējamie kinožanri līdz pat stāstiem, kas uzņemti mājas videostilistikā, ģimenei izolācijā gaidot savu otro bērnu.
Visi par vienu un katrs citādi
Kad sastopamies ar mākslinieka izteikti personiski veidota darba saturu, kļūst gandrīz neiespējami censties objektīvi kritiski vērtēt seriālu kategorijās labs/ slikts. Skaidrs, ka seriāls «Mājās» var nebūt piemērots tiem, kas vakaros vēlas vērot tikai un vienīgi dinamiskus sižetus. Tomēr, ja skatītājs ir gatavs pats iesaistīties un domāt līdzi tam, ko redz, tad noteikti ir atvērts arī pārsteidzošām izjūtām, kuras seriāls «Mājās» var piedāvāt.
Jau uzsvēru, cik dažādas ir sērijas. Tieši tāpēc katram sirdij tuvākās var būt citas. Man visspilgtāk atmiņā un emocijās pēdas atstāja trīs no tām. Jau minētie mazie stāsti par vientulīgo piecdesmito dzimšanas dienu un operas iestudējuma idejas izstrādi, paralēli baudot pavasara atnākšanu. Tomēr īpaši izcelt gribētu vienu no vienkāršākajiem stāstiem seriālā. Tā apakšnosaukums ir «Sejas un maskas». To veidojis pieredzējušais poļu dokumentālists Pāvels Lozinskis. Savā īsfilmā jeb sērijā viņš pavada laiku uz sava trešā stāva dzīvokļa balkona, uzrunājot garāmgājējus, kuri retu reizi paiet garām. Rezultāts ir vienkāršs, bet neapstrīdami šarmants. Cilvēki, atbildot uz vienkāršo jautājumu, kā viņiem klājas, iezīmē bagātīgu raksturu un dzīves uztveres portretu. Sākot no padzīvojušām kundzēm, kuras atsaka, ka tik traki kā kara laikā jau neesot, līdz cilvēkiem, kas apšauba, ka šāds vīruss vispār eksistē. Starp viņiem ir ļaudis, kuri priecājas par nesteidzību un nepiedzīvotu klusumu Varšavā. Ir kāds pārītis, kuri iepazinušies internetā un pirmo reizi dzīvē satikušies pirms vienpadsmit minūtēm, satraukti un kautrīgi staigā ar sejas maskām. Nebojāšu intrigu, bet mazā dokumentālā stāsta pēdējais varonis un viņa atziņa ir fantastiski emocionāla. Tik dažādi ir cilvēki, un tik dažādi viņi piedzīvojuši šo laiku.
Lai iedrošinātu ļauties visnotaļ eksperimentālajam seriālam, jāatzīst, ka ļoti pateicīgi ir sēriju garumi. Katra mazā eseja ir aptuveni desmit minūtes gara. Pārdesmit minūšu taču jebkurš var atļauties kaut kā jauna izmēģināšanai. Jā, protams, starp tām atradīsies arī kādi darbi, kuru iekļaušana seriālā šķiet lieka, tomēr tādu ir mazākums, un ticu, ka arī tie katram būs atšķirīgi, līdzīgi kā tas ir ar favorītiem. Autoru ansamblis ir gana raibs. Viņu rindās ir poļu klasiķis un zelta paaudzes režisors, viens no ievērojamākajiem pasaules kino provokatoriem Jeržijs Skoļimovskis, kurš izveidojis nepretenciozu vērojumu ar izteikti ekoloģisku vēstījumu. Arī Skoļimovska dēls kādreiz tik provokatīvā tēva jaunības noskaņās izveidojis savu Covid-19 stāstu par narkotiku lietošanu un seksu «Zoom» saziņas aplikācijā. Līdzās viņiem savu eseju piedāvā aktuālākā šībrīža Polijas režisore, Berlīnes kinofestivāla laureāte Malgoržata Šumovska, kuras sērija gan vairāk atgādina mūzikas video. Skaists attēls, bet nepamet sajūta, ka talantīgā dāma ir izveidojusi kaut ko veidošanas pēc. Tāpat autoru lokā ir uzlecošais zviedru talants, kurš kino apguvis Polijā un aktīvi līdzdarbojas Polijas mākslas vidē, Magnuss fon Horns. Viņš izolācijas laikā un padsmit minūšu formātā paguvis nofilmēt trilleri/ ģimenes drāmu. Nešaubos, ka tieši viņa veidotā vienpadsmitā sērija būs daudzu favorīts.
Dienasgrāmata
2020. gada pavasara īpatno veselīgumu nekautrējas uzsvērt seriāla «Mājās» autoru komanda. Jācer, viņu mazās liecības paliks tikai kā atgādinājums un dienasgrāmata par savādo laiku, kas, cerams, vairs neatkārtosies. Lai gan nebūtu grūti šim seriālam pārmest neviendabīgumu, sasteigtību vai dažos gadījumos grūtu uztveramību, tomēr šī ir tā retā reize, kad tas nebūt nav svarīgākais. Atcerieties, vēl nesen modē bija tādas filmas kā «Parīze, es tevi mīlu»? Filmas, kurās daudz mazu un dažādu stāstu apvienojušies vienā. «Mājās» ir mēģinājums šāda veida kino izplatītu paņēmienu iedzīvināt TV seriālā. Turklāt šoreiz ar kādu brīnišķīgu un cilvēcīgu pievienoto vērtību, ļaujot uz nāvējošā vīrusa laiku palūkoties nevis caur upuru statistikas prizmu vai holivudiska stāsta interpretāciju, bet gan to skatot caur radošu cilvēku izteikti personīgu pieredzi un fantāzijas lidojumiem. Esiet atvērti un uzdrošinieties ielūkoties populāram TV saturam nepierastā formā!
