Tas ir iespējams! Latvietis ar velosipēdu vienā piegājienā nobrauc 1000 kilometru

Ja pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas motobraucēji lepojās ar "Dzelzs pakaļas bruņinieka" titulu (diennakts laikā ar motociklu nobraukti 1000 kilometri), tad nu ko līdzīgu mēģinājuši paveikt riteņbraucēji. Viens no viņiem ir velosipēdistu aprindās pazīstamais Velomens – Krišjānis Ratiniks. Viņš sevi nepavisam neuzskata par velosportistu, taču riteņbraukšana ir Krišjāņa hobijs un maizes darbs, jo viņš naudu pelna ar velotūrismu. Nupat viņš, uz riteņa pavadot 37 stundas un 35 minūtes, pa Latvijas un Lietuvas ceļiem nomina 1052 kilometrus!

Pirmie Baltijā

Izrādās, Baltijā riteņbraucēji jau sen sapņojuši un runājuši, ka vajadzētu pamēģināt tos 1000 kilometrus pieveikt vienā braucienā. Taču līdz šim neviens to īsti nebija uzdrošinājies izdarīt. Nu to paveikuši pat vairāki.

„Pie visa vainīga pandēmija. Tā kā šajā laikā nenotika ne velosacensības, ne kaut kādi kopīgi braucieni, sportisti varēja atļauties izbaudīt riteņbraukšanu savam priekam, parādot, uz ko katrs ir spējīgs. Pirmais 1000 kilometrus pieveica šosejas velosportists un ultradistanču braucējs Arvis Sprūde maija sākumā, pēc neilga laika to izdarīja divi sportisti Igaunijā, tad garo braucienu cienītāja Zane Jēkabsone pievārēja 1051 kilometru (viņa gan brauca vairāk relaksētā režīmā ar lielākām apstāšanās pauzēm). To uzzinot, nodomāju – ja jau viņi var, ar ko gan esmu sliktāks?” žurnālam "Kas Jauns" stāsta Krišjānis Ratiniks.

Tagad viņš pats uz savas ādas – pareizāk sakot, muskuļiem un sēžamvietas – ir pārbaudījis, ka tas patiešām ir iespējams. „Galvenais ir pareizi izplānot maršrutu, laikapstākļus. Piemēram, es braucu tā, lai vējš pūstu mugurā,” paskaidro Velomens, kas šajā piedzīvojumā devās pilnīgi viens, bez pavadītājiem un atbalsta grupas. „Patiesībā, vienam braucot, to var izdarīt ātrāk un raitāk. Divatā paiet ilgāks laiks, jo veikalā jāieiet un rindā jāstāv abiem, riepas sadurt var abi neatkarīgi viens no otra, pēc zaļās pauzes katram prasās citā laikā, un tas viss šo braucienu paildzina. Man gan sākumā – pirmos 100 kilometros – pievienojās kāds kompanjons, arī pēdējos 100 nobraucu kopā ar vienu citu džeku. Bet tā 800 kilometru es pieveicu pilnīgi viens, līdzi ņemot tikai mazu mugursomiņu.”

Cīņa ar miegu

Kā ir vienam pavadīt gandrīz divas diennaktis, minot pedāļus, turklāt ar vidējo ātrumu 28 kilometri stundā, neguļot, cīnoties ar miegu? Vai kādu brīdi nepiezagās doma to visu mest pie malas? „Fiziski nebija grūti, bet mentāli gan. Ne velti ieplānoju maršrutu tā, ka izstāšanās būtu stipri neizdevīga, – tālu no apdzīvotām vietām, sabiedriskā transporta, kad izstāties nav jēgas, jo tāpat nāktos mīties mājās. Pieveikt 1000 kilometrus fiziski ir iespējams, jo šīs nebija sacensības, kurās jābrauc uz spēku izsīkuma robežas, te varēju braukt komfortabli savā ierastajā tempā. Runājot ar sevi, motivējot – nu vēl 100 kilometrus, tad vēl vienu simtiņu!” pasmaida Velomens, atzīstot, ka patiesībā jau nebija tik traki: „Es daru tās lietas, kas man patīk. Mani neviens nespieda braukt šos 1000 kilometrus, es pats to vēlējos. Gribēju nobraukt un to visu atcerēties kā foršu piedzīvojumu, nevis kā kaut kādas šausmas un mocības.”

Tajā pašā laikā viņš nenoliedz, ka pārsimts kilometros gan bijis grūti un gribējies mest mieru. Tas bijis brauciena vidū, kad iestājās nakts: „Biju jau nominies teju 24 stundas. Nāca miegs, un bija nogurums, turklāt ietrāpījās paugurains apvidus. Bija arī problēmas ar ūdeni un pārtiku, jo naktīs taču neviens veikals nestrādā. Bet patiesībā vislielākās problēmas man sagādāja neizgulēšanās. Jo man ļoti patīk pagulēt – diennaktī man vajag vismaz desmit stundas, lai būtu izgulējies!”

Pārsteidz sliktie ceļi Lietuvā

Šajā braucienā Krišjānis uz divriteņa nebija tikai sešas stundas. „Bija plāns, ka pauzēs pavadīšu mazāk laika. Taču pamazām šis plāns izjuka. Pirmās korekcijas ieviesa caura riepa, ko nācās nomainīt. Un, ja pirmajos 500 kilometros pauzēs pavadīju tikai divas stundas, tad pēc tam jau vairāk gribējās atpūsties, ieiet veikalā un kaut ko nopirkt, lai sevi palutinātu. Problēmas sagādāja arī nepieciešamība pēc elektrības, jo nācās uzlādēt gan telefonu, gan navigācijas iekārtu, tāpēc vajadzēja mazliet ilgāk pasēdēt degvielas uzpildes stacijās.

Ko interesantu savā piedzīvojumā Velomens bija piefiksējis? „Nu, visdažādāko meža dzīvnieku pa ceļam netrūka. Zoodārzs bija pamatīgs,” pasmaida viņš, sakot, ka no redzētajām ainavām visvairāk atmiņā palikšot sliktie Lietuvas ceļi. „Pirms desmit gadiem mēs te runājām, ka Latvijā ceļi ir briesmīgi, bet Lietuvā gan – kā Eiropā. Un tā bija taisnība. Taču tagad tas viss mainījies. Latvija savus ceļus beidzamajos desmit gados ir atjaunojusi, bet Lietuvā tie kļuvuši tikai sliktāki. Izbraucu pa Lietuvu kādus 600 kilometrus un secināju, ka mazākas nozīmes šosejas ir diezgan sliktā kvalitātē,” iespaidos dalās Krišjānis.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!