"Te būs vēl sliktāk!” - latvietis Roberts jau četrus mēnešus iesprūdis Dominikānā

Roberts ir darbu vadītājs firmā, kas nodarbojas ar žogu konstrukciju izstrādi un uzstādīšanu Latvijā un Skandināvijā. Viņš diezgan regulāri brauc ciemos uz Dominikānu pie kāda laba drauga – atpūsties, pamakšķerēt. Taču šī reize ir pavisam citāda, jo Roberts tur ieradās pirms Covid-19 izraisītās pandēmijas. Nu tūristu iecienītā valsts ir slēgta, iedzīvotāju vidū sācies viegls haoss, un Roberts vēl pat īsti nezina, kad viņam izdosies atgriezties mājās. Par situāciju Dominikānā viņš pastāstījis žurnālam "Kas Jauns".

Slēgts pilnīgi viss

Jau 22. martā Roberts Caucis sociālajos tīklos rakstīja, ka atrodas Dominikānas Republikā, Bavaro pilsētiņā: „Dzīve arī šeit ir diezgan paralizēta, skolas, valsts iestādes, restorāni, krogi, viesnīcas – viss ir slēgts. Briest nemieri, jo cilvēki paliek bez darba. Runājot par tikšanu mājās, man šobrīd tāda varianta nav. Jūtos labi, esmu vesels, daudz uzturos svaigā, silti sāļā gaisā.”

Savukārt aprīļa beigās apritēja divi mēneši, kopš Roberts atradās koronavīrusa skartajā Dominikānā un, kā pats smej, ir līdz šim garākajā „ekspedīcijā” savā mūžā. „Milzīgs lērums lietu, kas pirms tam radīja izbrīnu un sajūsmu, šobrīd jau šķiet pašsaprotamas, un tās pieņemu kā standartu. Šeit viss notiek ļoti lēni, jo darbojas pēc principa – tāpat viss agrāk vai vēlāk notiks. Taču pašlaik ir sajūta, ka viss ir totāli apstājies,” savas sajūtas formulēja Roberts, noraksturojot tobrīd esošo situāciju Dominikānas Republikā.

„Slēgts ir viss, pat pludmales. Izņemot pārtikas veikalus, kuros bez maskas pat tuvumā nedrīksti rādīties. Mums ir komandantstunda no pulksten 17 līdz 6 – tas mani kā bijušo „koju produktu” baigi nebaida, ja zinu sistēmu un maršrutus, kā tās laikā pārvietoties. Bet, ja komandantstundas laikā tevi aizturēs, rēķinies, ka nakti pavadīsi super antisanitāros apstākļos – „čokā” kopā ar aptuveni 300 vietējiem, kur iespēja „noraut” vīrusu krietni paaugstinās. Ja komandantstundā paņems ciet jau otro reizi, būs jāšķiras no 1691 eiro un 45 centiem jeb apaļiem 100 000 peso. Viss šis „presings” ir tikai tādēļ, lai nesāktos marodierisms un laupīšanas, kas valstī šur tur jau notiek. Piemēram, braucot pa pilsētu ar moci, pavadošie skatieni nav tie laipnākie un mēdz sekot komentāri... Tāpēc labāk nepievērst tiem uzmanību un bez vajadzības nestāties. Mums paliek karsts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ir klāt vasara un arī karantīnas radītā spriedze,” Roberts nebija diez ko optimistisks.

Vietējie mirst dažu nedēļu laikā

Mēnesi vēlāk stāvoklis nebija sevišķi mainījies. „Situācija it kā uzlabojusies, bet tajā pašā laikā arī nē, jo, palaižot valstī grožus vaļīgāk, cilvēki, sajūtot brīvību, sāk pieļaut neuzmanības kļūdas, līdz ar to pieaug arī inficēto skaits. Interesants fakts – reti kurš no „lokālās publikas” ir vispār ar kāda veida poti kaut kad dzīvē „apstrādāts”, līdz ar to, „noraujot” šo vīrusu, izdziest pāris nedēļu laikā,” maija beigās rakstīja Roberts, sakot, ka komandantstunda joprojām ir spēkā un karantīna pagarināta līdz 12. jūnijam. „Valsts joprojām ir stipri paralizēta. Lidostas oficiāli slēgtas. Neesmu saticis cilvēkus, kas uz nākotni skatītos ar optimismu, – gaisā virmo pārliecība, ka tas, kas bija bagāts, paliks vēl bagātāks, kas bija vidusmēra cilvēks, tas paliks nabags un vidusslānis valstī izzudīs.”

Galvenais ir mācēt šiverēties

Un kāda situācija bija pirms Jāņiem? „Šobrīd šeit ir viegls haoss. Tāds kā klusums pirms vētras. Dažas no valsts lielajām „maizes klētīm”, no kā barojās Dominikānas ekonomika, – viesnīcas, restorāni, bāri, klubi – kaut kādā veidā mēģina strādāt un turēties virs ūdens, taču daudzi vietējie saprot, ka briest lielas nepatikšanas ekonomiskajā plānā. Jau tā viss ir slikti, bet būs vēl sliktāk – ja vietējiem bija kādi iekrājumi, tad tie beidzās jau sen. Labi vismaz, ka šeit ir augļi, zivis. Tā visa netrūkst, un, ja māki šiverēties, tad to var dabūt,” žurnālam "Kas Jauns" teic Dominikānas Republikā iesprūdušais latvietis.

Kā viņš pats pavada laiku un izdzīvo šajā karantīnas pārņemtajā Karību jūras salā? „Katra diena pašam jāizplāno. Rītarosmēs ilgu laiku skrējām pa pludmali, kur vingrojām un pēc tam peldējām, taču līdz momentam, kad slēdza pludmales un tur sāka patrulēt krasta apsardze, armija un policija. Ik dienas, apzinot draugus, paziņas, noskaidrojām, ko kuram vajag palīdzēt – kādam mēbeles pārnest, kādam kas jākrāso, citam santehnika jānomaina. Ja attiecīgajā dienā nekas nav jāpalīdz, sēžos kvadraciklam pie ragiem un braucu mini ekspedīcijās pa banānu laukiem, krūmiem, strautiem. Ja kaut kur tālāk, tad ar auto. Tā tās dienas arī paiet... Galvenais ir mācēt rosīties, tad jau var arī šeit izdzīvot!”

Par atgriešanās iespējām mājās Roberts Caucis ir diezgan pesimistisks. „ Ar atgriešanos ir liela problēma, jo lidostas regulārajiem reisiem ir slēgtas. Lido militārās, kravas un privātās lidmašīnas – tās pašas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas,” paskaidro Roberts.

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!