Juris Žagars būs redzams "Netflix" seriālā
Dailes teātra jaunais vadītājs Juris Žagars (59) savus pienākumus pilda jau četrus mēnešus, un viņam nācies saskarties gan ar jauniem izaicinājumiem, gan nebijušu pieredzi. Viņš žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis par darbu teātra direktora amatā un atklājis - aktiera karjerai punktu tāpēc licis nav.
Kāds jums kā jaunajam teātra vadītājam ir šis laiks, ņemot vērā, ka kultūras dzīvi visā pasaulē ietekmējusi Covid-19 pandēmija?
Man nav tādas sajūtas, ka kaut kas radikāli darba vai dzīves ritmā būtu mainījies. Izņemot tās divas nedēļas, kuras pavadīju karantīnā aprīlī pēc atgriešanās no Spānijas. Varētu teikt, ka man ir paveicies, jo tas briesmīgākais un nogurdinošākais cilvēkiem ir tieši bezdarbība. Visgrūtāk ir tiem, kam šī krīze atņēmusi iespēju būt vajadzīgiem un strādāt. Ieskaitot māksliniekus un kultūras darbiniekus. Bet, ņemot vērā, ka esmu vairāk kā administrators, tad man darba bija un ir ļoti daudz.
Ļaudis dodas uz Dailes teātra pirmizrādi "Blokmājas Dons Kihots"
Cik jūs nopietni uztverat prognozes, ka koronavīruss atgriezīsies? Kā no tā sargājat sevi?
Tagad jau ir paradums sevi automātiski pasargāt. Šis paradums turpināsies kādu gadu, bet, kad būs vakcīna, ar laiku zudīs. Jā, es nervozēju un uztraucos, jo tomēr mums teātrī bija gadījums ar inficēšanos ar Covid-19. Mēs bijām vienīgā kultūras iestāde, kura realitātē pieredzēja, ko tas nozīmē, kad iestāde tiek pilnībā slēgta. Šobrīd, kad Dailes teātris ir sācis strādāt diezgan pilnā režīmā, jāsaka paldies Dievam, ka mums ir ļoti plašas telpas, iespējas distancēties un distancēt arī skatītājus.
Es gan negribētu radīt tādu iespaidu, ka tie vadītāji, kas šajā laikā strādā, darītu kaut kādus varoņdarbus.
Tas, protams, ir daudz atbildīgāk un neprognozējamāk. Bet, ņemot vērā, ka arī mans bizness, kurā strādāju lielu daļu dzīves, ir absolūti neprognozējams, neplānojams, stresains un riskants, tad kaut kā krīzes situācijās es varu labi koncentrēties un fokusēties. Man nav sajūtas, ka man būtu grūtāk nekā citiem tikai tāpēc, ka esmu tikko sācis strādāt šajā amatā. Un arī tas, ka tikko esmu sācis strādāt teātrī, ir ļoti nosacīti, jo te esmu nostrādājis 25 gadus. Man lielā mērā viss bija zināms. Kultūras menedžmentā un producēšanā esmu nostrādājis 15 gadu, koncertzāli vadījis piecus gadus, bizness man ir 20 gadu... Ar ko vēl mani varētu pārsteigt? (Smejas.)
Uz Dailes teātra jumta ierīko dravu
Dailes teātra jumtu sākušas apdzīvot trīs bišu saimes dravnieka Uģa Mālnieka pārraudzībā. Plānots, ka sezonas laikā katra saime varētu ienest ...
Kāds pārsteigums, sākot jaunu amatu, taču tomēr ir bijis.
Vienīgā lieta, kas ir jauna, – es nekad nebiju gaidījis, ka šādā situācijā man kā vadītājam būs diezgan daudz jārisina psiholoģiskas dabas konflikti vai problēmas. Tādas tomēr neesmu paradis risināt...
Piemēram?
Kad cilvēkiem ir stresa situācija, kad kolektīvā ir dažādas iekšējas turbulences, tad man kā vadītājam ir jārisina, jārunā un jānomierina, jāiedrošina. Ir vairāk jākomunicē ar cilvēkiem.
Kādi risinājumi ir šādiem gadījumiem?
Man pat vienā brīdī ienāca prātā doma, ka teātrī vajadzētu algot psihoterapeitu, lai tiktu galā ar šīm lietām, ar kurām es neprotu tikt galā. Saprotams, tie ir radoši cilvēki, ļoti emocionāli cilvēki...
Kāda ir vīzija par teātra dzīvi tuvākajā nākotnē?
Esam sagatavojuši plānu, ņemot vērā Ministru kabineta noteikumus un prognozes. Iekštelpās jūlijā Lielajā zālē varēsim sēdināt no 200 līdz 250 cilvēkiem, bet augustā jau 400. Te nu Lielā zāle mums ir liels ieguvums. Tāpat veidosim stikla barjeras starp krēsliem – atkarībā no tā, kā cilvēki nopērk biļetes, mēs nodalām sēdvietas. Cenas plānots paaugstināt, bet no tā mēs nevaram izvairīties. Tāpēc, ka teātris ir ekonomiska vienība. Mēs nevaram to ignorēt un tagad nevaram pārdot 700 biļetes, bet gan uz pusi mazāk. Apzināmies, ka daudzi teātra mīļotāji nevarēs augstāku cenu dēļ atļauties nākt uz teātri, bet neviens mani nav atbrīvojis no pienākuma uzturēt teātri ekonomiskā veselībā. Diemžēl.
Kāda pēc dīkstāves laika šobrīd ir aktieru attieksme, atgriežoties teātrī? Vai kas mainījies?
Aktieri, tāpat kā jebkurā nozarē strādājošie, kuri nosēdējušies mājās, šobrīd ir aktivitātes, radošās enerģijas pilni. Atmosfēra teātrī ir laba. Ja tikai nekarātos gaisā tas Damokla zobens, ka īsti neviens to nākotni nezina. Neesmu pārliecināts, ka kāds mums tā droši to varēs pateikt. Protams, varam dusmoties un skaisties, bet man grūti iedomāties kādu atbildīgu politiķi, kurš tagad spēs prognozēt situāciju septembrī, oktobrī, novembrī. Tas nebūtu nopietni.
Seksīgais aktieris Juris Žagars
Kāda jums pašam ir šī vasara? Laiks bez darba pienākumu pildīšanas?
Diezgan ierobežota sanāk tā atpūta, jo visas brīvās dienas es filmējos pašmāju TV seriālā "Bezvēsts pazudušās".
Ieskats seriāla "Bezvēsts pazudušās" uzņemšanā
2020. gada jūnijā Mālpils apkaimē notika seriāla "Bezvēsts pazudušās" filmēšana.
Un brīvās dienas man tagad vēl arī jātaupa – tiklīdz būs iespējams, došos uz Spāniju, lai turpinātu filmēties amerikāņu producētā "Netflix" seriālā. Es nevaru atļauties nevienu brīvdienu tērēt tikai sev. Vienas no retajām pāris brīvajām dienām bija Līgo svētkos, kad ar dēliem pabijām kopā, laivojot un makšķerējot Pededzes upē. Tas mums bija tāds Žagaru vīriešu brauciens. Citreiz no pienākumiem galvu izvēdinu, izbraucot ar moci, bet kopumā brīvais laiks ir ļoti ierobežots.
Kas jums liek uzņemties tik daudz pienākumu – uzņēmējdarbība, teātra vadīšana, aktiera darbs?
Es visu mūžu esmu ņēmis darbu, man tas liekas dabiski. Tagad ir arī tā, ka skaidri zinu – teātrī nevarēšu spēlēt vismaz piecus gadus, kamēr man būs darbs direktora amatā. Aktiera darbs ir mana pamatprofesija un, iespējams, tas, ko vislabāk protu. Tāpēc – ja man gadās labs projekts, es to pieņemu. Esmu profesionālisma sektants. Dziļi sirdī ienīstu halturēšanu un amatierisma pieeju mākslas projektu vadīšanā.
