Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Es dzīvē nepieņemu vārdu „nē”. Es izvirzu mērķus un eju uz tiem. Bet vienmēr rodas kādi iemesli, kas man liedz tos sasniegt," saka Ieva Kogane. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Miljonāra atraitne Ieva Kogane nezina, kur palikušas vīra bagātības

Slavenības
29. jūnijā 05:37 2020. gada 29. jūnijā 05:37
  Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
Pirms deviņiem gadiem mirušā Haima Kogana atraitne Ieva Kogane noliedz runas, ka mantojusi neskaitāmus miljonus, un žurnālam "Kas Jauns" atzīst – nezina, kur palikusi vīra bagātība.

Pirms deviņiem gadiem – 2011. gada 16. maijā – 74 gadu vecumā aizsaulē devās "Lukoil Baltija R" padomes priekšsēdētāja vietnieks Haims Kogans. Savulaik viņa un viņas sievas – 35 gadus jaunākās Ievas Koganes – attiecības bija vienas no apspriestākajām sabiedrībā, jo valdīja uzskats, ka jaunā dāma savaldzinājusi turīgo vīru naudas dēļ. Kogane nenoliedz, ka 17 kopdzīves gadus dzīvojusi kā putniņš zelta būrītī – bez bēdām un bez rūpēm, bet kāda tad ir viņas dzīve šobrīd? To Ieva Kogane atklājusi intervijā žurnālam "Kas Jauns".

Nav nekāda dumja blondīne

Šis pavasaris jums ir diezgan saspringts – jākārto eksāmeni. Kur studējat?

Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu maģistrantūrā.

Maģistra darbs nodots?

Jā, jau pirms gada. Tēma – īpašumu tiesības. Taču tikai tagad kārtoju valsts eksāmenus. Es nekautrējos, ka mācos tik ilgi, jo to nedaru ķeksīša pēc, bet patiešām vēlos visu izzināt un saprast. Mācos, lai turpmāk varētu šajā jomā strādāt.

Ar vīru Haimu Koganu kopā tika nodzīvoti 17 gadi. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Sabiedrībā bija radies iespaids, kad 17 gadus dzīvojāt, kā pati reiz izteicāties, zelta būrītī, uz vīra rēķina, ka pati neko nespējat paveikt. Bet patiesībā taču tā nav – re, esat juriste, maģistra grāds teju jau kabatā. Kāda šobrīd izvērtusies jūsu dzīve?

Oi, ziniet! Es dzīvotu bez bēdām laimīgi un mierīgi, ja vien tas būtu iespējams. Diemžēl... Bet ne es pirmā, ne pēdējā atraitne, kura pēc vīra nāves nokļūst dīvainās situācijās, tostarp arī materiālajā ziņā. Jā, daudziem šķita, ka dzīvoju zelta būrītī, ka man nav smadzeņu, ka manā vietā visu izlēma un darīja citi. Daudzi tā uzskatīja arī pēc vīra nāves, domāja, ka ar mani var nerēķināties un izrīkoties, kā ienāk prātā. Piemēram, man mēģināja iestāstīt, ka vīrs nekas nav bijis un ka vīram nekā nav bijis – tas viss bijis māns... Bet pagaidiet – manā klātbūtnē viņš kļuva par "Lukoil Baltija" prezidentu! Taču nu man cenšas ieskaidrot, ka nekā tāda nav bijis. Tāds ir tas stāsts.

Un to centās iestāstīt Kogana paziņas un pat daži mani radi. Interesantākais bija, kad kāda mana paziņa teica, ka Kogans ne tā bija sastādījis testamentu. Nu un, ja arī tā būtu? Es tāpat arī bez testamenta būtu un esmu likumiskā mantiniece.

Bet cilvēki domā, ka pie vīra izgājāt tikai naudas dēļ.

Ah... Lai domā, ko grib! Un kas gan tajā slikts – izvēlēties sev veiksmīgu vīrieti, kurā saredzu potenciālu? Jā, viņš jau bija turīgs, taču par "Lukoil" vadītāju kļuva mūsu kopdzīves laikā. Viņš ar mani, jaunu meiteni, divdesmitgadnieci, konsultējās, ko darīt, vai pieņemt vai nepieņemt šā amata piedāvājumu.

Sabiedrības stereotipi diemžēl tādi ir – ja jau jauns skuķis apprec par sevi krietni vecāku vīrieti, tad tas ir materiālu apsvērumu dēļ.

Patiesībā es pati, redzot, ka kāda jauna meitene izvēlējusies vecu vīru, arī brīnos – kas viņiem vispār var būt kopīgs?

Izrādās, ka var!

Var. Es gan domāju, ka mans gadījums ir atsevišķs, ka mums patiešām bija daudz kā kopīga, bet tie citi pāri ir tie klasiskie varianti, par kuriem ir šāds sabiedrības viedoklis (smejas). Redzot kādu pāri ar lielu gadu starpību, man pašai liekas, ka tas nav īsti normāli.

Ceļojot Kogani dzīvoja tikai īpašās viesnīcās, kuģoja ar jahtām. (Foto: no privātā arhīva)

Kas jums bija kopīgs?

Ai... Kā vispār to var uzskaitīt? Vai nu vari sadzīvot, vai ne! Vai pieņem otra mīnusus, vai ne! Mums bija ļoti daudz atšķirīgā. Piemēram, mums katram patika atpūsties citādi. Bet tagad, kad vīra nav, es aizdomājos – ak, cik toreiz tomēr bija labi gulēt divas nedēļas saulītē, labā viesnīcā un ne par ko nedomāt.

Viņš spēja nokārtot dzīvi tā, ka man pašai ne par ko nebija jāsatraucas, jārūpējas.

Viņam bija ļoti laba humora izjūta. Tās man joprojām pietrūkst. Viņš nebija no tiem, kas, visu dienu smagi strādājis, pārrodas mājās kā rūgumpods – nenāc man klāt! Viņš, par spīti nogurumam, spēja būt jauks un jokot.

Tajā laikā, kā pati sakāt, jums viss bija nodrošināts, pašai nekas sadzīvisks nebija jākārto, atlika vien baudīt dzīvi. Nu jau ir deviņi gadi, ka tā visa vairs nav...

Jautāsiet, kā man ir tagad? Es nerunāšu par materiālo stāvokli, bet, kad paliec viens, sāc saprast, kas tā patiesībā ir par sabiedrību šaurākajā nozīmē, kas visu laiku bija apkārt. Kas vispār ir tie cilvēki, kurus visu mūžu esi uzskatījis par draugiem, ģimenes draugiem? Diemžēl visai ātri izkristalizējās, kas ir kas. Sapratu, ka daudziem interese par mani bija tikai tikmēr, kamēr biju sava vīra sieva. Daudzi parādīja savu īsto dabu. Daudziem stereotips par mani bija, ka es esmu kā bārbija. Un ar to nācās cīnīties, pierādīt, ka es tāda neesmu, ka pret mani tā nevar izturēties. Piemēram, man pateica, ka man naudu nemaz nevar dot, ka es nemāku ar to rīkoties! Bet kāda citiem par to daļa – māku vai nemāku?! Tā ka dzīvē man ir tā, kā ir...

Kā?

Nu... Nav saprotams, kur daudz kas palika. Bet ne es pirmā, ne pēdējā, kam tā gadījies.

Tā vienkārši – naudas nav, un viss?

Ne gluži tā, ka nekā nav, bet... Viss bija tik dīvaini. Piemēram, noalgoju advokātus, kurus uzskatīju par jomas profesionāļiem, kas turklāt ļoti labi attiecās pret manu vīru, pret mani, kad vīrs bija dzīvs. Samaksāju pietiekami lielu naudu, aizgāju noteiktajā laikā uz konsultāciju, bet juridiskās palīdzības vietā advokāte pacēla telefona klausuli un sāka pļāpāt ar draudzeni un mācīt barot bērnu. Es to uzskatu par neprofesionālu uzvedību un necieņu pret klientu! Es atnācu pie profesionāļa, lai izklāstītu savas bēdas, par to vēl arī samaksājusi, bet man pat nepievērš uzmanību – pastāvi, blondīnīt, un pagaidi! Lūk, tādā garā man viss notika. Tāpēc es arī studēju tiesību zinātnes, cīnos par maģistra grādu, lai tādu attieksmi pret sevi nepieļautu.

Vienā no saviem pēdējiem ceļojumiem – divus gadus pēc vīra nāves Ieva devās uz kalniem slēpot. (Foto: no privātā arhīva)

Cik noprotams, tad šis piemērs ar advokātes attieksmi nav vienīgais atgadījums?

Protams! Tādu bija ļoti daudz. Skaidri zinu, ka mans vīrs bija kādas finanšu iestādes klients. Kad devos interesēties, saņēmu striktu atbildi: „Haims Kogans nav mūsu klients.” Jā, protams, fiziski vairs nav, jo ir miris, bet ar to arī viss? Nācās cīnīties, pierādīt. Vai arī zinu, ka vīrs naudas un mantojuma jautājumos sadarbojās ar kādu cilvēku, taču pēc tam šī persona to noliedza! Kad jautāju, par ko tad runājāties, kad ar Koganu vairākkārt satikāties, man atbildēja, ka par sunīšiem un puķītēm! Un lielākā daļa šo cilvēku nebija sveši. Visi bija pazīstami, kā vīrs teiktu – čomi...

Ar salauztu mugurkaulu, bet ne saliektu muguru

Tad šis laiks pagājis cīņā par mantojumu?

Nav jau ko cīnīties, ja pasaka, ka Kogans nekas nav bijis. Lai gan zinu, ka bija! Un zinu, cik naudas mēs mēdzām tērēt – nedomāju, ka Latvijā daudz bija tādu cilvēku, kas tajos gados tā varēja atļauties dzīvot. Kredītsaistību mums arī nebija, tā ka mūs nevarēja pieskaitīt pie tā dēvētajiem kredītu miljonāriem. Tikai tagad pirmo reizi mūžā mašīnai noformēju līzingu. Mēs dzīvojām debetā. Un nu izrādās, ka nekā tāda neesot bijis! Man pietika prāta par to nebļaustīties intervijās, bet rīkoties. Ir tā, kā ir, lai gan naudas vajadzēja būt stipri vairāk. Ir daudzi fakti, kas par to liecina, bet mana kļūda varbūt bija tajā, ka pārāk paļāvos uz cilvēkiem, jo manis sniegtā informācija tika izmantota pret mani pašu.

Sanācis, ka iecerētās pils vietā ir māla būdiņa un sasista sile.

Nē, nē! Tik traki arī nav. Dzīve turpinās. Ziniet, vīrs reiz teica: „Tad, kad manis vairs nebūs, tu tikai nedomā nolaisties!” Es neesmu nolaidusies. Un nevaru arī īsti klasificēt, cik esmu bagāta, taču man nav ne zelta pils, ne māla būdiņas. Protams, es absolūti vairs nedzīvoju tā, kā reiz dzīvoju kopā ar vīru. Ne tuvu tam! Ir jādomā par ikdienu, nevaru atļauties martā lidot šopingot uz Milānu, lai iegādātos jaunās zīmolu kolekcijas.

Kādu laiciņu pēc vīra nāves teicāt, ka vēlaties dzīvē atgūt to stabilitāti, kāda bija, esot kopā ar vīru. Vai tagad tas ir izdevies?

Pilnīgi nē!

Un kur ir problēma?

Es dzīvē nepieņemu vārdu „nē”. Es izvirzu mērķus un eju uz tiem. Bet vienmēr rodas kādi iemesli, kas man liedz tos sasniegt. Un vienmēr tas notiek laikā, kad dzīve iet uz augšu un viss jau ir tikpat kā nostabilizējies. Iemesli, kas liedz īstenot mērķus, ir visdažādākie. Kaut vai problēmas ar veselību – es salauzu kāju un muguru, un no ierastās dzīves ritma tiku izmesta uz trim gadiem, bet mācības LU tomēr nepametu. Lai gan ārsti man liedza staigāt bez kruķiem.

Tas viss ir par jums? Arī vēl mugura lauzta! Kā tas atgadījās?

Man daktere tieši to pašu jautāja. Un es nezinu, kā! Stresa lūzums. Šādi lūzumi mēdz būt sportistiem no ilgstošas un nepareizas slodzes.

Sportojāt?

Nē taču! Vienkārši mazliet aktīvāk sāku dzīvot, īstenot savus plānus... Un tā ik pa laikam – tiklīdz atgūstos, tā atkal uz gadu pauze. Citi, kas tic augstākiem spēkiem, saka, ka mani tā piebremzē, lai es apstātos, apdomātu dzīvi. Bet ko bremzēt, ko vēl domāt – jāiet tikai uz priekšu! Taču nesanāk, ja visu laiku kāds bremzē. Tad nu kāda vēl stabilitāte dzīvē! (Smejas.)

Trīs gadus pēc Haima aiziešanas atzināties, ka jums joprojām ir sajūta, ka vīrs ir blakus, un ka nevēlaties šo sajūtu atlaist. Kā ir tagad?

Man jau liekas, ka es viņu esmu atlaidusi, taču viņš gan mani nelaiž vaļā! Neticēsiet, bet fakts! Ik pa laikam Haimam saku – mieru, tikai mieru! Bieži redzu viņu sapnī. Piemēram, īsi pirms Covid-19 ārkārtējā stāvokļa viņš mani sauca lidot līdzi. Atbildēju, ka nevaru, ka man ir darbs. Psihologi uzskata, ka pie vainas ir mana zemapziņa, taču es ar viņiem strīdos, ka man absolūti nav iemeslu, lai vīrs nāktu pie manis sapņos. Bet viņš joprojām mani neatlaiž.

Vai skumjas vēl uznāk?

Grūti pateikt. Bet zinu, ka sāk aizmirsties dažādas mūsu kopdzīves sajūtas. Skumjas?

Netaisos liekuļot, bet pēc tādas dzīves, kāda man bija 17 gadus, jebkurš skumtu!

Kā vispār var pārslēgties no tādas dzīves uz to, kāda ir tagad?

Domājat, ka tas vispār ir iespējams – samierināties? Nu nē! Ir cilvēki, kuri piedzimst lūzeri, bet es izvēlējos dzīvi, kādu dzīvo līderi, ne citādu.

Pēc vīra nāves noteikti bija cilvēki, kuri gribēja izmantot situāciju un, domādami, ka nu esat bagāta, „blonda” atraitne, cerēja uz jūsu rēķina padzīvot zaļi?

Protams! Ir cilvēki, kas bēdās palīdz, un ir maitu lijas. Arī manā situācijā tādi cilvēki bija. Kuri prasīja naudu, bet, kad neiedevu, nogānīja visādiem vārdiem. Teica – re, agrāk palīdzēji, bet, kā vīrs miris, vairs nedalies. Tātad toreiz tikai tēloji, ka esi laba... Piemēram, bija viens, kā paziņas pēc tam nosauca, „reāls radinieks”. Es viņam, šim pieprecētajam radiniekam, atdevu dažas mājas interjera lietas, kad remontēju māju un tās man kļuva liekas. Bet tad viņš pajautāja, vai es nevarētu palīdzēt ar naudu, aizdot kaut ko. Atbildēju, ka nekad un nevienam naudu neaizdodu, bet pati, zinot viņa materiālo stāvokli, pie sevis nodomāju – nu, viņam vajag. Kādus 100, 200 eiro? Aizgāju savās domās līdz tūkstotim, bet viņš... Jā, viņš paziņoja, ka zinot, kā nopelnīt miljonu, tikai man viņam jāaizdodot vairāk nekā 700 tūkstoši! Kad to stāstīju draugiem, viņi smējās un noteica – reāls radinieks.

Ar vīru Haimu Koganu kopā tika nodzīvoti 17 gadi. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Bet, ja cilvēkiem ir radies iespaids, ka esmu „blonda”, ka esmu caca, kas naudu neskaita un nemāk ar to apieties, tad šādi gadījumi bija pat veikalā. Man tā bija kādā dārgā mēbeļu salonā, kur gribēju pasūtīt jaunu virtuvi. Stāstīja, ka tikai pie viņiem var dabūt vislabākos materiālus, rādīja furnitūru, sakot, ka viens rokturītis maksā 15 latu, ka šādi rokturīši ir ekskluzīvi, jūgendstils... Man pietika prāta aizbraukt uz visparastāko mēbeļu furnitūras veikalu un pārliecināties, ka tur tādi paši rokturīši maksā latu!

Un iedomājieties – šādi pret mani sāka izturēties pēc vīra nāves! Skaidrojot, ka manam vīram nekā nav bijis un ka tagad jau miljons vairs nav nauda...

Patiesībā tas ir tik nežēlīgi – piedzīvot personisku traģēdiju, zaudēt mīļoto cilvēku un vēl pierādīt, ka neesi „blondīne”.

Jā! Bet ko lai dara, ka citu acīs esmu „blonda”, kas nemāk rīkoties ar naudu. Pierādīt pretējo nav jēgas. Tas ir kā cīņa ar vējdzirnavām.

Kā ar to var samierināties psiholoģiski?

Vienkārši vajag būt augstāk par situāciju.

Taču noteikti ir bijuši arī smagi brīži, kad šķiet – viss...

Es reiz vienam draugam teicu, ka man ir drošinātāji, kas visu laiku notur šo spriedzi un neļauj pārdegt. Jā, man ir bail, kas notiks, kad „izsitīs korķus”, kad palikšu bez šiem saviem drošinātājiem. Jā, ir bijušas situācijas, kad šķiet – viss! Bet tad notiek kaut kas tāds, pēc kā atkal atgūstos, restartējos – dzīve turpinās, jo drošinātāji nostrādāja.

Saistītās ziņas

Ieva Kogane: "Skumju brīžos eju paklusēt pie vīra kapa"
Pēdējā gaitā izvadīts Haims Kogans. FOTO
Miris Haims Kogans

 Un atkal pārbaudījums

Joprojām esat viena?

Jā.

Bet dzīvot vienam taču ir nomācoši! Nav, ar ko padalīties iespaidos, emocijās, skaistajā...

Man ir sunītis, ir trusītis. Viņi mani uzklausa, viņiem nav kur likties (smejas). Ja nopietni, kad Kogans nomira, man visu laiku gribējās kaut kur braukt, izrauties no ikdienas vides. Braucu uz tām vietām, kur bijām kopā. Lai viss būtu kā agrāk, dzīvoju tikai "The Leading Hotels of the World" (neatkarīgas un neparastas viesnīcas visā pasaulē, ieskaitot bijušās pilis, kalnu paslēptuves, safari nometnes un privātās salas – Kas Jauns) klases viesnīcās, lidoju tikai caur VIP zāli, izmantoju privātos viesnīcas mersedesus, bet... Vairs nelikās tik skaisti, vairs zāle nebija tik zaļa, saule nespīdēja tik silti... Tad devos uz jaunām vietām, bet arī tur kaut kā trūka. Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka nebija, ar ko padalīties emocijās, bet ceļojumi man vairs nesagādāja prieku. Un nu kādus sešus gadus nekur neesmu devusies. Nav jēgas tērēt naudu tam, kas nesniedz baudu.

Un kas tad to sniedz?

Man patīk nedēļas nogalē aiziet uz teātri, apmeklēt koncertus. Šogad tā visa, protams, pietrūkst!

Pie visa tā jums dzīvē uzlikts vēl viens pārbaudījums – pirms pāris mēnešiem izzagta māja.

Tas bija šausmīgi! Ir tāda anekdote – kad nāca brūtgāni, redzēja visi; kā apzaga māju, tā neviens. Un manā stāstā līdzība ar šo anekdoti ir tajā, ka zādzībai nav aculiecinieku, lai arī tā notika gaišā dienas laikā, slēgta tipa ciematā. Kad atgriezos, visā mājā dega gaismas, pie ārdurvīm kāds ilgstoši staigājis, jo zeme bija pamatīgi nomīdīta, – skaidrs, ka zagļi dzīvojušies ilgi. Bet neviens neko nav redzējis!

Zaudējumi lieli?

Protams, iznesa visu labāko, sievietēm sāpīgāko. Rotaslietas, dārgu zīmolu ("Fendi", "Dior", "Chanel") somiņas un aksesuārus, "Louis Vuiton" somas un koferīšus, sudrablietas. Zagļi nebija muļķi, jo izskatās, ka orientējās brendos. Bet visvairāk sāp par nozagtajām ģimenes relikvijām, kas man bija no mammas un vecvecmammas. Tas viss bija ļoti dīvaini. Jo izskatījās, ka ielaušanās caur logu bija imitēta, ka zagļi tomēr atslēdza ārdurvis.

Šī zādzība bija kārtējais sāpīgais sitiens, kārtējā piebremzēšana.

Diemžēl jā. Kad tovakar piegāju pie mājas un pa logu redzēju, ka iekšā viss izvandīts, tieši tā arī sajutos. Ka atkal esmu dabūjusi kārtējo triecienu... Jo tieši tajā laikā dzīve atkal gāja uz augšu. Šķiet, kāds mani visu laiku bremzē un uzliek pārbaudījumus. Es to tomēr sasaistu ar visām tām vīra naudas lietām. Bet mani ir grūti salauzt psiholoģiski!

Citi šobrīd lasa

VIDEO: Sibīrijā tūriste selfija dēļ nokrīt no 50 metrus augstas klints un iet bojā 4
Uzsākts kriminālprocess par rakstnieka Paula Bankovska nāvi
Vīrietis "Facebook" tiešraidē izdara pašnāvību un to noskatās vismaz 400 cilvēku
Tēmas: Covid-19

Бывшая лучшая подруга герцогини Меган пообещала свести с ней счеты

Максим Галкин показал, как выглядит SPA-центр в их с Аллой Пугачевой замке