Ciemos pie Ingmāra Līdakas
Ciemos pie Ingmāra Līdakas 2020. gada vasarā.
FOTO: tā pēc aiziešanas no zoodārza dzīvo bezdarbnieks Ingmārs Līdaka
Šā gada sākumā no amata tika atstādināts Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza vadītājs – bijušais politiķis Ingmārs Līdaka. Nu viņš ir bezdarbnieka statusā un aktīvi rosās savās dzimtas mājās Vecumnieku novadā. Atgriezties strādāt Rīgas Zoodārzā cerību nav atmetis. „Zoodārzs manā dzīvē ir bijis daudz kas vairāk nekā vienkārši darbavieta,” žurnālam "Kas Jauns" saka Līdaka, kurš kopumā tur nostrādājis trīsdesmit gadu.
Ierodoties pie Ingmāra viņa lauku viensētā, kura atrodas kilometra un pāris simtu metru brauciena pa meža ceļu no Vecumniekiem attālumā, rodas iespaids, ka Ingmārs ar ģimeni dzīvo klusā meža nostūrī, ko pieskandina neskaitāmas putnu balsis. „Ne velti sarakstīju grāmatu "Zoodārzs manā pagalmā". Esmu saklausījis, ka šeit mājo vismaz trīsdesmit dažādu putnu sugu. No rītiem ir īpaši skaļa dziedāšana,” saka Līdaka un bilst: „Māju sajūta man vienmēr ir bijusi šeit. Visa bērnība te pavadīta. Patiesībā ābeles potēt iemācījos ātrāk nekā rakstīt. Tēvs, māte bija darbā, un mani pieskatīja vecaistēvs. Brāļu, māsu nav. Kas atliek? Ezītis un putniņš,” par būšanu kopš mazotnes dabas tuvumā stāsta Ingmārs.
Viņš izrāda savu dārzu, kurā uzsācis kolekcionēt rozes, un ved uz savu vasaras māju, pa kuras plašajiem logiem paveras skats uz paša veidoto dīķi. Cienājot ar saldumiem un bērzu sulām, Līdaka stāsta par laiku bezdarbnieka statusā.
Pieņem notikušo
Ingmārs stāsta, ka šis gads ir pavisam citāds nekā visi iepriekšējie. „Mamma, kas ir 90 gadu veca, nedēļu pirms manas atlaišanas pārlauza gūžas kaulu. Palicis bez darba, es varēju viņu pieskatīt un aprūpēt. Kad pats savulaik savainoju kāju un paliku „uz gultas”, uzrakstīju grāmatu. Citādi es to nebūtu uzrakstījis...” nosaka Līdaka. „Nekas nenotiek tāpat vien. Tā jau runā, ka dzīvei jābūt kā zebrai – balts, melns, balts, melns. Pārāk ilgi tikai baltā zirgā jāju,” domīgi bilst Līdaka. „Prieks, ka saikne ar bijušo darbavietu nav pārrauta pilnībā, jo tur aizvien strādā mana sieva, kuru vedu divas reizes nedēļā uz darbu. Vienīgi nu viņa ar to runāšanu par zoodārzu sāk krist uz nerviem. Pēc darba atnāk mājās un tik runā par to. Es saku, ka var taču parunāt par kaut ko citu, bet ko nu es uz viņu dusmošos? Jo cik gadu viss bija otrādi, kad par zoodārzu nemitīgi runāju es. Tā pasaule ir apaļa,” pasmaida bijušais Rīgas Zoodārza vadītājs.
Ar varu par priekšnieku nerausies
Ingmārs atzīst: lai arī paralēli izskata citus darba piedāvājumus, domu par darbu zoodārzā viņš nav atmetis un gatavs tur atgriezties. „Lai būtu pastāvīga valde, ir jāsludina konkurss, un neredzu šķēršļus – ne juridiski, ne morāli –, lai es nevarētu pieteikties kā kandidāts. Man tika inkriminēta tās neapbūvētās meža teritorijas piesārņošana ar būvgružiem, nodarot dabai kaitējumu, bet pēc atlaišanas pienāca Vides dienesta slēdziens – nekāda piesārņojuma nav. Ja būs konkurss, es noteikti pieteikšos,” tuvākās nākotnes plānus ieskicē Ingmārs.
Taujāts, vai nav domājis savu amatu saglabāt, ejot tiesas ceļu, Ingmārs saka: „Jāsaprot, ka Rīgas Zoodārza vadītājs savā ziņā ir atkarīgs no Rīgas domes. Protams, var jau tiesāties un amatā tikt atpakaļ caur tiesu, bet, ja uz tevi skatās kā uz ienaidnieku… Kaut vai aizejot uz Finanšu departamentu vai vides komisiju. Tas jau nav darbs... Ja vadītājs ir neieredzēts domē, zooloģiskajam dārzam no tā labuma nav, ir tikai sliktums. Es nebūt neesmu zooloģiskā dārza ienaidnieks, lai mēģinātu kaut kā ar spēku cīnīties un līst atpakaļ, kur mani negaida,” savu viedokli pauž Līdaka. Viņš arī norāda, ka ir daudzi bijušās darbavietas darbinieki, kuri pauduši viņam atbalstu kā labam vadītājam. „Ar to atbalstu ir tā – gribētos, lai tie cilvēki, kas aizvien tur strādā, notic tai vadībai, kura ir tagad. Es nepavisam neesmu sajūsmā, ka tie cilvēki tā nostalģiski skatās uz tiem laikiem, kad es strādāju, jo šos laikus salīdzināt ir ļoti grūti. Šobrīd ir citi laiki.”
„Man nedaudz kremt, ka šobrīd zooloģiskajā dārzā ir tāda neskaidrība. Ir pagaidu valdes locekļi, un neviens īsti nesaprot, kā būs turpmāk un kas to zooloģisko dārzu vadīs. Galvenais, lai kolektīvs noturas, lai nesāk meklēt citus darbus. Zoodārzā ir daudzi izcili darbinieki un savas jomas lietpratēji, ar pieredzi, ar zināšanām. Viņi savas prasmes tur noslīpējuši daudzu gadu garumā. Tā ir liela vērtība – šie darbinieki,” saka bijušais Rīgas Zoodārza vadītājs.
Rozes, pērtiķmutītes un mušķērāji
„Esmu aizrāvies ar rožu audzēšanu un kolekcionēšanu. Kas man tajās patīk? Tās ir ļoti dažādas! Šobrīd man jau ir vairāk nekā 90 šķirņu. Man vairāk patīk violetās, zilās, tās savdabīgākās krāsas. Tagad gaidu, kad ziedēs. Tad skatīšos, vai būs tādas, kā uz bildes, vai ne,” prāto Ingmārs.
„Tā kā pērtiķus man vairs neuztic, jāaudzē pērtiķmutītes. Šīs puķītes ir interesantas ar to, ka divus vienādus ziedus neredzēt,” savas šopavasar iesētās puķes atrāda Ingmārs, kas arī pamanās neiedomājamā veiklībā uzrāpties kokā, kur jau otro dienu būrī mīt izšķīlušies melnie mušķērāji: „Šie ir otrās dienas putniņi. Šādos būros, kādus es 30 gadus esmu reklamējis zoodārzā, putni mīt arī manās mājās. Ļoti labi, izturīgi un stabili būri.”
Bet stāķa ligzda uz mājas jumta kādu laiku ir neapdzīvota. "Tur stārķis jau dažus gadus nav rādījies. Kad stārķis atkal tur apmetīsies, varbūt man būs mazbērni. Sen bija laiks,” prāto Līdaka.
Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
