Lauris Dzelzītis pandēmijas laikā piestrādā par Dailes teātra šoferi
Aktieris Lauris Dzelzītis, kura aizraušanās ar spēkratiem nav nekāds noslēpums, atzīst, ka pandēmijas laikā piestrādā par Dailes teātra šoferi sagādnieku.
"Man visu laiku ir ko darīt. Tagad, piemēram, vienkārši tāpat, uz entuziasma pamata, šoferēju teātra vajadzībām. Tāds šoferis sagādnieks,” intervijā žurnālam "OK!" paudis Lauris, piebilstot: „Man braukt patīk. Mans tēvs bija šoferis, un es arī tagad tajā lomā esmu iejuties.”
Lauris Dzelzītis pārdod savu mīļāko auto
Dailes teātra aktieris un populārā TV seriāla Viņas melo labāk zvaigzne Lauris Dzelzītis pārdošanā izlicis savu iemīļoto BMW E30 kabrioletu.
Mašīnās ielicis tūkstošus
Nekāda drošības spilvena Dzelzītim neesot, un ienākumi, protams, tagad krietni sarukuši. „Es jau vienmēr esmu bijis mazliet kā tāds idiots, ar tiem saviem dzelžiem ņemoties. Un arī tagad esmu tūkstošus mašīnās ielicis. Viens mersis, kurā jau milzīga nauda iegrūsta, tagad stāv kā lūžņu kaudze, jo vienā brīdī mana mīlestība uz to mašīnu salūza. Ceru, ka atgriezīsies,” nosaka Lauris.
Kā, runājot par naudu, atzīst aktieris, viņam, protams, ne tuvu neesot tā smagākā situācija. „Par naudu domāju, bet neuztraucos. Tāpat beigās visi nomirsim. Un ne jau par naudu tajā brīdī domāsim. Par ko gan man arī uztraukties – ne ģimenes, ne bērnu. Man tāpat visu laiku būs labi.”
Lauris Dzelzītis
Atkal redz perspektīvu
Lauris arī atzīst – savulaik no teātra vēlējies aiziet, sācis no tā attālināties, bet pēc nesenajiem notikumiem ar vadības maiņu atkal „ir atpakaļ”. „Es gribēju iet prom no teātra jau pirms gadiem trim. Sāku palēnām atteikties no jaunām lomām, tikai Lauva ziemā bija no jaunajām. Domāju, izrāžu paliks arvien mazāk, paiešu pavisam nost. Jo tādā intensīvā laikā pēkšņi aiziet nozīmē iegāzt teātri. Tā darīt negribējās. Nu, un pēc tam viss mainījās. Mainījās vadība un viss, kas teātrī notika. Atkal kārtis tika sajauktas, un esmu atpakaļ. Un atkal redzu kopējo perspektīvu,” tā Dzelzītis.
Bet pandēmijas laiku aktieris izmanto, lai paveiktu darbiņus, par kuriem likās, ka „tie nav tā skrienošā laika vērti”. „Par ko gan man vispār sūdzēties, esmu ideālā situācijā. Neesmu iespiests kādā Itālijas pilsētas dzīvoklītī, bet jebkurā brīdī varu iekāpt mašīnā un aizbraukt uz saviem laukiem Alojā, kur manā hektārā nav neviena cilvēka un darba man tur pāri galvai. Pandēmija varētu iestāties kaut uz desmit gadiem, un man tur joprojām būtu ko darīt. Garlaicības nav vispār. Arī Rīgā sāku vienu ozolkoka muciņu atjaunot, taisīšu galdu. Alojā man ir melns stikla riņķis, tā būs virsma. Un būs man tur skaists āra galds. Sēdēšu, skatīšos uz to galdu pēc trešā alus un domāšu: lūk, tā ir pati pilnība!” saka Lauris.
Visu aizraujošo interviju ar Lauri Dzelzīti lasiet žurnāla "OK!" jaunākajā numurā!
