Dilemmas priekšā. Seriāla "Killing Eve" recenzija

«Killing Eve» ir bijusi sensacionāli šokējoša un aizraujoša reizē jau kopš pirmās sezonas pirmās sērijas, kas sākās ar harismātiskās britu aktrises Džūdijas Komeres atveidotās Villanelles episko ienākšanu kafejnīcā, apgāžot saldējuma trauciņu uz mazas, jaukas meitenītes krekla. Sākotnēji Villanelle atgādina aristokrātisku sievieti, nodibina draudzīgu acu kontaktu ar kafejnīcas apmeklētājiem, arī meitēns uzsmaida.

Tūlīt arī seko iepazīstināšana ar otru galveno varoni, kura pamostas no tā, ka regulāri miegā kliedz. Tā ir Sandras Ou atveidotā MI6 izmeklētāja Īva Polastri, kuru pavada haoss, paviršība saimnieciskās lietās, bet reizē top pilnīgi skaidrs, ka viņa ir gudra, ar analītisku prātu apveltīta sieviete.

«Killing Eve»: tās ir divas sievietes, divi pilnībā pretēji tēli ne tikai tādēļ, ka viena ir aukstasinīga slepkava, bet otra – īpašās izmeklēšanas vienības analītiķe. Tas ir, kā saslēdzoties «plusam ar mīnusu», – arī šeit izmeklēšanas gaitā attīstās abpusēja apmātība vienai ar otru. Ar katru nākamo sēriju un sezonu abas emocionāli sasaistās, izjūt viena otru arvien dziļāk un sāpīgāk, lai arī viņu satikšanās brīži jeb «kopējais ekrāna laiks» ir salīdzinoši rets un īss.

«Killing Eve» pamatā ir britu rakstnieka, žurnālista Lūka Dženingsa četru daļu novele «Kods Villanelle» («Codename Villanelle», 2014-2016), ko sākotnēji autors publicējis pats «Amazone Kindle» formātā.

Viss, kas saistīts ar «Killing Eve», ir neparasti, neierasti un ne «pēc grāmatas». Tāpat ir arī ar seriāla veidotājiem. Lielākoties seriāliem ar vairākām sezonām galvenais to producents/radošais direktors (showrunner) ir viena un tā pati persona, bet «Killing Eve» katru sezonu vada kāds cits.

Jaunā daudzsološā britu aktrise, scenāriju autore un producente Fēbe Volere-Bridža kā režisore/scenārija autore spoži debitēja ar britu seriālu «Crashing» (2016), kam sekoja arī Latvijā populārais BBC traģikomēdijas seriāla stāsts «Fleabag» (2016-2019), un tad tapa viņas izlolotais «Killing Eve», kas, domājams, pilnībā apliecinājis viņas talantu starptautiskā mērogā, par ko liecina arī neskatāmie prestižie apbalvojumi un skatītāju reitingi.

Britu ietekmīgais ikdienas laikraksts «The Guardian» pēdējos divus seriālusir ievietojis starp 100 lieliskākajiem 21. gs. seriāliem, «The New York Times» «Killing Eve» atzīmējis kā vienu no desmit labākajiem pēdējā dekādē. Bija bažas par to, vai tiks noturēta kvalitātes latiņa – ja sezona ir tik izcila, asprātības un izsmalcināta humora pilna, vai tas var atkārtoties? «Killing Eve» otrā sezona, kuru vadīja cita britu autore Emeralda Fennele, bija teju vēl lieliskāka, un gribējās ticēt, ka tas pats notiks arī ar trešo sezonu.

Bet… «Killing Eve» trešā sezona ir uzskatāms piemērs tam, cik liels risks ir mainīt galveno radošo virzītājspēku. Tas novedis līdz labi nofilmētai un lieliski atveidotai britu krimināldrāmai ar saprotamu sižetu, bet esence ir izžuvusi. Kādā no avotiem lasīju, ka šīs sezonas galvenā producente Sjūzena Hītkota pirms «Killing Eve» strādājusi pie «Fear The Walking Dead», un «starp rindiņām» izskan – ja iepriekš «Killing Eve» staroja vitalitātē, tad tagad ir izjūta, ka visi ir noguruši un bezcerīgi. Īva Polastri nav mirusi, bet vairs arī nedzīvo pilnasinīgu dzīvi.

Jaunās pirmās sērijas

Pirms gada otrā sezona eskalējās ar Villanelles izšķirošo lēmumu nogalināt savu tā saukto vajātāju Īvu Polastri. Te, protams, radās asociatīva līdzība ar noslēgumu vēl pirms gada, kad Īva emociju pārpilnībā pēc atklātības pilnām sarunām smagi sadur Villanelli. Tomēr, ja Villanelle, lai arī sāpināta par Īvas rīcību, otrās sezonas laikā atrod tam motivāciju, sakot, ka, «kad esam iemīlējušies, mēs dažkārt darām trakas lietas», un ātri atgūstas, tad Īva pēc smagās traumas tā arī nav atguvusi ne pašpārliecību un prieku dzīvot, ne vēlmi atgriezties profesionālajā darbā un kādam atriebties. Un tā trešās sezonas skatītāji teju divu sēriju garumā seko, kā abas līdz šim uz mērķi koncentrējušās sievietes laiza senas rētas: Villanelle – emocionāli, nez kāpēc vēl joprojām esot pārliecībā, ka Īva ir nogalināta, un pati Īva – burtiskā nozīmē. Īva vairākkārt tiek aicināta atgriezties, bet viņa izvēlas palikt strādāt ilgas stundas korejiešu restorānā par pelmeņu gatavotāju un vakarā, sadzeroties lētu vīnu vienistabas nolaistā dzīvoklī, bezspēkā pagurt.

Skatītāji tiek iepazīstināti ar jauniem varoņiem, ieskaitot Villanelles skolotāju – kādreizējo padomju vingrotāju Dašu, kura jau kopš pusaudžu  gadiem izcēlusies ar oriģināliem nogalināšanas veidiem. Tagad, esot Barselonā, Villanelle grib nokļūt augstākā ranga slepenajā grupējumā «Divpadsmit», un tieši ar Dašas palīdzību un virzību tas varētu tikt sasniegts. Tikmēr Londonā nogalina Īvai tuvu bijušo kolēģi, priekšnieces Karolīnas Martenas (britu aktrise Fiona Šova, kuras tēls tieši šajā sezonā ir visspilgtākais pagaidām) dēlu Keniju (Šons Dileinijs). Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, pat šis notikums nemotivē Īvu atgriezties darbā.

Tajā pašā laikā Villanelles slepkavības, kurām, varētu teikt, iepriekš jaunā sieviete bija uzrakstījusi teju scenāriju, trešajā sezonā ir mazāk sagatavotas un vairāk improvizētas. Slepkavības tiek veiktas lielākoties ar tādu instrumentu, kas pagadās pie rokas. Varbūt autori ir vēlējušies ar to ilustrēt, cik ļoti Villanelle ir izmisusi. Tas savukārt padara tieši šo konkrēto seriālu mazāk interesantu.

Lai kā skumdinātu trešās sezonas sākums, «Killing Eve» ir un paliks «vērts redzēt, vērts piedzīvot». Nenoliedzami, runājot par «Killing Eve», nevar atsevišķi nerunāt par divām izcilajām aktrisēm. Intervijā Sandra Ou teikusi, ka iepriekš lielākoties viņa saņēmusi piedāvājumus ārsta vai medicīnas māsas lomām, kam, protams, ir pamatojums. «Grejas anatomijas» fani līdz šim brīdim pārdzīvo par dakteres un Mereditas Grejas labākās draudzenes Kristīnas Jangas aiziešanu no seriāla pēc desmit sezonām. Seriālā «Killing Eve» Sandra Ou ir izcili CITA. Viņa pirmo reizi saņēmusi piedāvājumu atveidot galveno lomu tik vērienīgā projektā, sakot: «Bija jāpaiet 30 gadiem, lai saņemtu šo zvanu.»

Savukārt viņas partnere Džūdija Komere, kas sākotnēji nav vēlējusies piedalīties projektā, baidoties no pārāk vienveidīgā tēla, pirmos atzinīgos novērtējumus guvusi ar britu miniseriālu «Trīspadsmit» (2016). Villanelle ir eleganta, izsmalcināta, gudra poliglote, un aktrise bija sajūsmā, ka var runāt arī savā, pat britu salā piemirstajā Liverpūles jeb skauseru izloksnē, to miksējot ar krievu, franču, itāļu, spāņu un citām valodām.

Visam pāri – abu varoņu attiecības, par kurām  runā daudz un vēl vairāk, tiek pat rakstīti pētījumi no sociālā, radošā konteksta. Kāds tās sauc par peles–kaķa vai arī mīlestības–naida attiecībām, kur nekāda saderība nav iespējama, tomēr emocionāla līdzāspastāvēšana ir nenovēršama. Abu attiecības tiek nodēvētas par pamata klintsakmeni visam seriālam. Abas tiešām savā ziņā ir līdzīgas – profesionāles savā jomā, bez bērniem, darbaholiķes, ambiciozas un mazliet apmātas ar savu mērķi, tomēr, kur Villanellei ir svarīgi gūtu baudu un prieku, tur Īvai – racionālu kārtību. «The New York Times» nosaucis abas sievietes par labākajām 2018. gada aktrisēm, akcentējot, ka viņas izgudrojušas, kā trillerī var būt smieklīgas.