Koronavīrusu apsteidzot. Seriāla "Epidēmija" recenzija

Protams, ka par globālām, cilvēci apdraudošām futūristikas vīzijām rakstoši prāti ir improvizējuši jau sen. Te ir četras galvenās versijas. Pirmā – visneticamākā. Ļaunprātīgu citplanētiešu invāzija. Kolorīts piemērs – Herberta Velsa «Pasauļu kari». Kad četrdesmitajos gados Amerikas radiostacijā ar tās lasījumu uzstājās Orsons Velss, teju puse klausītāju to noturēja par «tīru drēbi» un vēl daļai konkrēti aizbrauca «bēniņi». Otrs piemērs – Emeriha grāvējs «Neatkarības diena». Otrā versija diemžēl ticamāka. Tātad atomkonflikts, kurā iesaistītas vairākas, līdz mandelēm nopakotas kodolvalstis ar attiecīga bruņojuma arsenālu. Trešā versija – vēl ticamāka. Tātad dabiskas kataklizmas. Saules protuberanču radītas magnētiskās vētras, ozona slāņa mazspēja, polu nobīde, zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami utt. Ceturtā, pēdējā, šajā gadījumā – filmas versija. Vai nu dabiskā ceļā, vai kāda bioloģiska eksperimenta rezultātā radies superagresīvs štamms. Vīruss, bacilis, terminatoršūna – vienalga.

Kas notiek tālāk? Pirmkārt un galvenokārt – agri vai vēlu pazudīs elektrība. Uz kādu laiku, protams, izņemot slimnīcas, ko armijas daļas izvelk ar dīzeļģeneratoriem. Kā nākamie «uzskārsies» sakari. Protams, ja nebūs inficēti pastnieki, varēsiet mēģināt rakstīt vēstules. Nu varbūt, ja jums ir lampu radiouztvērējs un hercu tabulas, varēsiet sazināties ar citiem radioamatierisma rotaļniekiem. Bet vienalga pie jebkuriem saskaitītājiem, par spīti visiem politkorektuma un tolerances transparentiem, mērkaķa ātrumā sāksies akmens laikmets: asiņains bardaks, latviskojot – haoss, anarhija un marodierisms. Krievu mūsdienu zinātniskās fantastikas pesimisma piesātinātajā futūristikā ir pat tāda grāmatu sērija «Konservi un patronas» – tur dažādi autori par zināmo tēmu attiecīgi izpaužas...

Mūsu varoņu odiseja

Pirmkārt, krievu projekta autori, gluži kā orākula akā ieskatījušies, savu seriālu filmē iepriekšējā gada ziemā, kad ar sniega segu valsts Eiropas daļā vēl viss bija kārtībā un arī globālais koronavīrusa baisulis iezīmējās vien viedāko astrologu zvaigžņu puzlēs. Pats seriāls uzņemts pēc rakstnieces Janas Vāgneres romāna «Vangezers» (režisors – Pāvels Kostomarovs, scenārists – Romans Kantors).

Galvenais varonis – Sergejs (šo lomu atveido tēlo Krievijā ļoti populārs igauņu izcelsmes aktieris Kirils Kjaro – nu gluži kā padomju laikos Lembits Ulfsaks) kopā ar savu jauno ģimeni – sievu Annu un viņas tīneidžeri dēlu, kas sirgst ar autismu, Mišu – pavada novakari Piemaskavas privātmājā. Tad notiek iepriekš minētais – pazūd elektrība. Sākumā viss ir romantiski un iedvesmojoši – svecītes, sarkanvīns un pīrādziņi, līdz ārpusē atskan nestandarta trokšņi, šāvienu atbalsis. Te, pēkšņi, kā no citplanētu orbītas uzrodas Sergeja tēvs Boriss, kuru dēls nav redzējis teju desmit gadus, un paziņo, ka, viņaprāt, sākušies reāli Audriņi. Sergejs steigšus apciemo savu kaimiņu – mažorīgu alfa tēviņu Leonīdu, kura jaunā sieva Polīna ir bērna gaidībās, bet pusauga meita Marina – absolūtā pubertāšu vētru vaļā. Boriss visus pierunā ātri pakot mantību un doties viņam līdzi uz Karēlijas muklājiem, kur viņam uz viena no ezeriem ir izbūvēta kuģmāja. Tālāk Sergejs ieslēdz trešās klases skolnieku un dodas uz Maskavu brīdināt savu iepriekšējo ģimeni – ekssievu Irinu un četrgadīgo dēlu Antonu. Visa šī kompānija pulcējas vienkop, un sākas viņu teju 1500 kilometru tālai ceļš uz Karēlijas mūžamežiem.

Jau tuvākajā benzīntankā viņi sastopas ar pirmajiem epidēmijas upuriem – viņi klepo asinis, un acu baltumi ir nobriedušu ķiršu krāsā. Turpat arī kompanjoni kļūst par lieciniekiem pirmajai asiņainajai drāmai – ja iepriekš Maskavā tikai mēģināja piesavināt autiņa atslēgas, tad tagad, «metot pūku» par benzīnlitriem, atskan pirmie šāvieni un sākas līķu sausā atskaite.

Tālāk es īpaši nespoilošu, vien atzīmēšu, ka seriālā prevalē seksa ainas, diezgan brutāla vardarbība un sievišķā personāža atklāta histērija. Kompānija irst un atkal satiekas, dinamika, izņemot pāris sēriju, ir visnotaļ raita, un atšķirībā no «Staigājošajiem miroņiem» («The Walking Dead») te protagonisti vismaz nenodarbojas ar verbālu pašapmierināšanos par ētiskām un morālām paradigmām.

Seriāla ērkšķainais ceļš

Kā jau iepriekš teikts, savu Krievijas pirmizrādi «Epidēmija» piedzīvoja pērnā gada 14. novembrī, un seriāls katru ceturtdienu līgani turpinājās līdz piektajai epizodei 12. decembrī. Divas dienas vēlāk attiecīgā epizode tika izdzēsta no platformas, un turpat parādījās paziņojums, ka pēdējās sērijas tiek pārceltas uz 2020. gadu. Te, atvainojiet par vēl vienu spoileri, proti, piektajā sērijā bija aina, kurā kamuflāžā sapucēti militāristi utilizē nelielas viensētas iedzīvotājus. Jau pēc diennakts telekanāla TNT producente Kristīne Snikersa visai asi uzstājās ar publisku paziņojumu par cenzūras klātbūtni Krievijas televīzijā.

Pēc neatkarīgās informācijas aģentūras «Medusa» versijas, «Epidēmiju» atdzīvināt izdevās toreizējam Krievijas kultūras ministram Vladimiram Medinskim. Pēc vairākiem aģentūras rīcībā esošiem un drošiem avotiem, Medinskis esot personiski sazinājies ar «Gazprom Media» (viņiem pieder attiecīgās teleplatformas) bigbosu Dmitriju Černišenko, un viņiem esot bijusi nopietna vīru saruna. Tās rezultātā sestās sērijas ievadtitros un diktora komentārā atskan teksts, ka iepriekšējā sērijā skatāmie rīkļurāvēji nav nedz spēka struktūru, nedz citu oficiālo militāro vienību pārstāvji, bet gan nelikumīgi, ar ieročiem ekipēti bandītiski formējumi. Abas diplomātijā iesaistītās puses gan vēlāk noliedza, ka personīgi esot šajā komunikācijā piedalījušās. Jā, seriāla pirmā sezona beidzas uz ļoti cerīgas, pavisam negaidītas dinamikas nots, tāpēc jācer uz seriālam labvēlīgu un skatītājam aizraujošu turpinājumu.

Atkalredzēšanās ar aktieriem

Kā tad bez tā! Sergeja lomas atveidotājs Kirils Kjaro ir dzimis Tallinā 1975. gadā. Tālākā viņa radošā darbība saistīta ar Krievijas galvaspilsētu Maskavu. Te viņš absolvē Ščukina vārdā nosaukto Augstāko teātra skolu un iestājas Maskavas dramatiskajā teātrī, Armena Džigaharjana vadītajā trupā. Piecus gadus nostrādājis arī Igaunijas Krievu teātrī Tallinā. Filmējies vairāk nekā 80 filmās un seriālos. 2007. gadā viņam bija neliela loma kulta seriālā «Likvidācija». Lielāko popularitāti postpadomju telpā ieguvis ar galveno lomu ukraiņu seriālā «Okšķeris», kam pērn startēja ceturtā sezona.

Leonīda lomā iejūtas Aleksandrs Robaks. Dzimis Sibīrijā, Čeļabinskas apgabalā, Zlatoustjē, 1973. gadā. Būdams apveltīts ar īsta sibīrieša raksturu, Saša pēc vārda un kulaka kabatā nelīda un jau tīņa vecumā piestrādāja par sētnieku. Sākumā viņš gribēja sekot tēva pēdās un mācīties par smagās metalurģijas inženieri, bet liktenis iegrozījās citādi, un 1989. gadā Saša iestājās Jaroslavļas teātra institūtā. Aktiera eksterjers (186 cm; 95 kg) ļoti iepatikās detektīvžanra kastinga priekšniekiem, tāpēc lielākoties Robaks skatāms spraiga sižeta projektos. To starpā ir arī citas raudzes pērles – Jeseņins, «Ģeogrāfs nodzēra globusu», «Mājas arests», «Keiptaunas ostā» un citas.