“Ir skumji, drūmi, bēdīgi,” - Agnese Zeltiņa dalās smeldzīgās pārdomās par rūgto vientulību

Aizvadītajā nedēļā Agnese Zeltiņa, kas daudzām sievietēm aizvien ir skaistuma, stilīguma un sievišķības etalons, sociālajā vietnē "Instagram" nāca klajā ar rūgtām pārdomām par to, cik iztukšota un vientuļa dažkārt jūtas. Šī atzīšanās iedvesmo daudzas sievietes, jo ļauj apzināties, ka arī sabiedrībā ļoti atpazīstamas un it kā ļoti veiksmīgas dāmas iekšēji nereti jūtas kardināli citādi, nekā rāda ārēji spožais un šķietami nesatricināmais tēls.

Īpaši vientulīgi jūtas romantiskos pasākumos

Savu atklāsmi par vientulību Agnese Zeltiņa sāk ar ievadu, ka jau kopš mazotnes bijusi „diezgan liels outsaiders un vientuļais vilks”.

„Mani nekad nav saistījuši masu pasākumi vai aktivitātes baros. Man nekad nav bijis garlaicīgi vienai vai izteikta vēlme atrasties starp cilvēkiem. Es to pat īsti nevaru izskaidrot.

Taču ir viena iezīme, kas mani raksturo, – ir lietas, kuras man pilnīgi noteikti nepatīk darīt vienai, piemēram, doties vakariņās ārpus mājas vai uz kino, teātra izrādi. Bet tas tāds ievads, vienatne dažkārt mēdz būt ievads vientulībai. Tā pieradina pie sevis.

Es šad un tad precīzi atceros vienas un tās pašas sajūtas... vakars, tikko nospēlēta galvenā loma lielās zāles izrādē... mājās tevi gaida ģimene... bet tu iznāc no teātra, kurā tev tikko ir plaudējis tūkstotis skatītāju, tu dodies ar kājām uz mājām... no vietas, kur tikko piedzīvoji izkāpinātas emocijas, gradācijās, kuras tavi skatītāji, iespējams, iztērē gada laikā, un jūties TIIIK sasodīti tukšs un vientuļš. Un nevis tāpēc, ka būtu bijusi slikta izrāde vai kaut kas neizdarīts... nē... vienkārši esi atdevis tik ļoti daudz, ka tevis vairs nav. Un tad tu atkal sāc atjaunoties un lēnītēm liec sevi kopā, soli pa solim, domu pa domai.

Es, piemēram, jūtos vientuļa, kad kaut kāpēc, pat attiecībās esot, man iznāk būt kādos romantiskos notikumos, piemēram, kāzās vai koncertos. Esot kompānijās, kur apkārt ir pāri, skan saldas melodijas un tu esi viena, kļūst pasmagi, neslēpšu. Vienkārši ir brīži, kurus labāk baudīt divatā, un tādi, kurus pilnīgi noteikti jāizdzīvo vienam. Es esmu jutusies viena pat līdz tādai pakāpei, ka nepiederīga pasaulei, sociumam, nē... pat nepiederīga sev. Visādi ir bijis. Dažreiz vientulības sajūta vienkārši nemanāmi piezogas, un sākas sevis žēlošana. Jo tajā brīdī jau liekas, ka nepāries, tās sāpes sirds un saules pinuma rajonā, tā nevajadzīguma, izmisuma un bezcerības sajūta ir tik visaptveroši postoša. Un tad... paiet laiks, un atlaiž... arī tā vienkārši... kā saņēma, tā atlaiž.

Saka, ka cilvēks nav vientuļa sala. Es domāju, ka ir dažādi cilvēki. Ir tādi, kurus viņu pašu raksturs ar laiku norobežo no citiem... Tādi, kas tik paniski baidās no vientulības, ka nespēj izveidot neko ilglaicīgu un dodas no viena pie otra,” prāto Agnese Zeltiņa.

Vecumdienās cer uz mīļu bērnu un mazbērnu pulku

Turpinot savas pārdomas nākamajā dienā publiskotajā ierakstā, aktrise gan dalās viedoklī, kāpēc ir cilvēki, kas nemitīgi maina partnerus, gan pauž cerību, ka vecumdienās viņu sildīs nevis atmiņas, bet gan tuvo cilvēku klātbūtne.

„No vienām attiecībām otrās tikai tā iemesla dēļ, ka viņi baidās paši no sevis un otrs ir kā garants, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Es atceros kādu itāļu filmu par novecojušu, situētu bagātnieku, kas uz Ziemassvētkiem samaksā aktieru trupai, lai viņi pāris dienu spēlētu viņa ģimeni – mīlošu meitu, pateicīgu dēlu, jauku znotu, priecīgu, apmierinātu vedeklu un jautrus mazbērnus. Varat minēt, vai no tā kas iznāca. Ir labprātīga vientulība un piespiedu vientulība, un to otro es laikam nenovēlētu ne sev, ne kādam citam. Vienatni jā, vientulību ne.

Piekrītu uzskatam, ka mēs varam būt kopā ar kādu tikai tad, ja protam būt vieni ar sevi. Mums pilnīgi noteikti vajadzīgi vienatnes brīži, taču būt vientuļam – tas ir kas cits. Man sāp sirds par vientuļiem vecīšiem, kurus pametuši un neatceras pašu bērni, par zīdaiņiem, kuri jau dzimstot ir gluži vieni šai lielajā pasaulē, jo no viņiem tikko atteicās miesīgā mamma. Man asiņo sirds, kad iedomājos par to ārprātīgi sāpīgo vientulību, kas valda slimnīcu palātās, kur aukstās ziemas naktīs guļ nāvei nolemtie. Tie, kas gaida savu stundu, un tie, kam nav neviena, kas atnāktu un paturētu viņu roku, sasildītu ar smaidu, pateiktu labu vārdu. Tie, kam neviens nezvana, neviens negaida, tie, kuri ir vieni šajā pasaulē.

Ieslodzītie, pamestie, dzīves salauztie, tie, kas nav izturējuši cīņu... Mēs lūgsim par jums, jo cilvēkam nav jābūt vienam, mēs esam radīti, lai palīdzētu, kalpotu cits citam.

Tie, kuri ir smagi slimi un cieš neizturamas fiziskas sāpes, kuras nevar atvieglot ne radinieki, kas guļ viņiem blakus un klausās viņu elpu, ne Dievs, kam viņi noteikti sūta savas agonijas lūgšanas. Es negribētu piedzīvot lielu, visaptverošu vientulību, es ļoti vēlētos, lai varu izvēlēties, kad vēlos būt viena un kad ne. Lai man pretī skatās mīlošas acis un siltas plaukstas. Lai vecumdienās mani silda ne tikai atmiņas par „vecajiem, labajiem laikiem”, bet mīļu bērnu un mazbērnu pulks, kas vēlēsies būt manā tuvumā. Vienatne ir laba, pat vēlama un dziedējoša, vientulība, manuprāt, ne. Abām viena sakne, bet dažāds iznākums. Vientuļi ir skumji, drūmi, bēdīgi. Arī lielajiem vientuļniekiem, filozofiem, jogiem un domātājiem tā bija tikai un vienīgi apzināta izvēle,” sapratusi Agnese Zeltiņa.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!