Mīlestības gulbja dziesma. Filmas "Dzīves labākie gadi" recenzija
Žans Luī Diroks dzīvo veco ļaužu pansionātā. Viņš sēž viens, un, lai gan viņam ir atmiņas problēmas, viņš, iegrimis pārdomās, sapņo par sievieti, kura viņam tik daudz nozīmēja. Žana Luī dēls, norūpējies par tēva stāvokli, sameklē Annu un lūdz viņu apciemot viņas agrāko mīļāko, lai kopā gremdētos atmiņās par dzīves labākajiem gadiem.
Kino skatītājiem, kuru kino apmeklēšanas pieredze bijusi arī pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, nebūs sveša filma «Vīrietis un Sieviete». Ja apzīmējumus leģendārs vai kulta darbs kaut kas patiešām ir pelnījis, tad tā ir Kloda Leluša 1966. gada filma un tās neaizmirstamā mīlestības melodija. Atšķirībā no daudziem tā laika rietumu kino šedevriem, Leluša filma toreiz veiksmīgi nokļuva līdz Rīgas kino ekrāniem un iemantoja plašu publikas mīlestību. Ne viena vien meitene iemīlējās Žanā Luijā Trentiņjanā un vēlējās tādu mēteli vai frizūru kā Anukei Emē.
54 gadus vēlāk
Klods Lelušs atšķirībā no daudziem nozīmīgākajiem 20. gadsimta režisoriem nav bijis kino revolūcionārs, bet vienmēr uzskatījis sevi par kino autoru priekš publikas, nevis kritiķiem. Pats sevi viņš raksturo kā režisoru sieviešu auditorijai. Viņa 28 gadu vecumā uzņemtā filma padarīja francūzi par pasaules zvaigzni. Lai gan Lelušs ir ražīgi strādājis visu mūžu, nereti arī komerciāli ļoti veiksmīgi, viņš tā arī vairs nav guvis tādu skatītāju un kritiķu vienbalsīgu mīlestību kā par savu 1966. gada stāstu. «Vīrietis un Sieviete» ieguva gan Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru, divas "Oskara" balvas un kaudzēm starptautiskus apbalvojumus. 1986. gadā tika radīts ne visai veiksmīgs turpinājums. Tagad uz Rīgas kino ekrāniem būs novērtējama arī šīs mīlestības gulbja dziesma.
«Dzīves labākie gadi» cenšas saglabāt kaut kripatiņu rotaļīguma un pirmās daļas viegluma. Jāuzsver, ka filma ir skatāma bez jebkādām priekšzināšanām par sešdesmito gadu stāstu.
«Dzīves labākie gadi» vismaz desmit minūtes no savām deviņdesmit pavada, atrādot zīmīgākās ainas no 1966. gada filmas. Nostaļģija virmo jau no filmas sākuma titriem, vēstot, ka tā ir veltīta mūžībā aizgājušajam komponistam Fransisam Lē, kurš radījis vēsturē paliekošo pirmās daļas skaņu celiņu. Vērtējot «Dzīves labākos gadus» ārpus jebkādas saistības ar pagātnē redzēto, tā kļūst par ārkārtīgi viduvēju melodrāmu, kurā gandrīz nekas nenotiek. Attēls kopā ar ļoti salkano mūsdienu mūziku brīžiem pat sāk atgādināt sliktas televīzijas melodrāmas līmeni. Tomēr cilvēki, kuri reiz jutuši līdz šim mīlas stāstam, neizbēgami tiks aizkustināti. Kaut vai tikai no visiem labi zināmās atziņas, ka laiks neizbēgami paiet tāpat kā mūsu dzīves labākie gadi.
Mūžam dzirkstošais smaids
«Dzīves labākie gadi» galveno aktieru tandēms ir neizmērojami spēcīgāks par pašu filmu. Lai arī par ko viņi runātu, vai arī cik mulsinošas un amatieriskas brīžiem ir demences radītās sapņu ainas, Trentiņjana smaids pat 90 gadu vecumā ir dzirkstošs un dzīvi apliecinošs. Nebūs viegli atcerēties, kad uz kino ekrāna nesen būtu bijis tik patīkami redzēt kādu smaidām. Arī Anuke Emē savā ļoti cienījamā vecumā nav zaudējusi savu eleganci. Tajā, kā viņa ar roku atmet matus, vēl aizvien jūtams franču sievietes erotiskums.
Atskaitot aktieru darbus, filmā brīžiem pazib šarmantas detaļas, piemēram, sešdesmito gadu sacīkšu automašīna, kas brauc pa priekšu varoņiem viņu ceļā. Labas nianses netrūkst, tomēr jaunajai filmai var pārmest izteiktu neviendabīgumu.
Bez jebkāda vērtējoša toņa par «Vīrietis un Sieviete» varēja teikt, ka tādu filmu var radīt tikai jauns cilvēks. «Dzīves labākie gadi» rada sajūtu par to, ka tādu spēj izveidot tikai cilvēks dzīves nogalē. Līdzīgi kā ar neseno Mārtina Skorsēzes filmu «Īrs», kura gan ne tikai žanrā, bet arī kvalitātē ir liekama citā plauktiņā.
«Dzīves labākie gadi» neatstās vienaldzīgu tos, kuri kādreiz redzējuši oriģinālu, bet tajā ir neizbēgama vilšanās piegarša un tas par ko kāds pat varētu nobirdināt asaru saistīts ar kādreiz redzēto, nevis pašas filmas sasniegumiem. Katra paša ziņā atstāšu lēmumu par to, vai skatīties apliecinājumu tam, ka no laika zoba nespēj izbēgt pat spožākās un skaistākās kino zvaigznes. Tomēr rekomendētu izmantot kino teātra «Splendid Palace» sniegto iespēju uz lielā ekrāna 6. un 8. martā redzēt 1966. gada filmu «Vīrietis un Sieviete». Tā no savas aktualitātes vai jauneklīguma nav zaudējusi neko un tikai tajā Trentiņjans un Emē būs mūžīgi jauni.
