Klaustrofobija privātmājā. Seriāla "Kalpotāja" recenzija

Silikona bēbis

«Servant» stāsta par bagātu pāri – Dorotiju un Šonu. Pie viņiem ierodas astoņpadsmit gadus veca auklīte Līanna, lai rūpētos par pāra atvasi. Jau kopš pirmajām sekundēm mums neslēpti ziņo, ka gaisā virmo kāds noslēpums. Tomēr tikko mums atklāj pirmās atbildes, top skaidrs, ka viss kļūst arvien sarežģītāk. Turklāt tas ievīts nedaudz baisā atmosfērā, kuru veiksmīgi rada atturīgā mūzika, aizdomas raisoši kameru leņķi un neērti, mulsinoši dialogi.

Pēc jaunās auklītes Līannas ierašanās pavisam drīz uzzinām, ka auklējamais bērns ir silikona lelle. Lai gan sākumā šķiet, ka stāsts risināsies no Līannas perspektīvas, ātri saprotam, ka tas bijis maldīgs šķitums. Autori mūs apveduši ap stūri, jo pati auklīte ir vēl lielāks noslēpums nekā mājā notiekošais. Kopā ar viņu skatītājs iepazīst jaunos vecākus. Dorotiju, kas pēc dekrēta atgriezīsies savā reportieres darbā, un Šonu, kura profesija ir tik ekskluzīva, ka viņš to spēj raksturot tikai franciski – bon vivant. Respektīvi, cilvēks, kurš rada receptes augstākās klases restorāniem un gatavo maltītes visekskluzīvākajām pieņemšanām.

Dorotijas un Šona divpadsmitajā nedēļā mirušā dēla vārds bijis Džeriko. Protams, autoru izvēle dot šādu vārdu zēnam aicina aizdomāties par gana plašu vēstures un kultūras faktu atsauču fonu, bet to izzināšanu atstāšu īpašu interesentu ziņā. Dorotija pēc dēla pēkšņās nāves  piedzīvojusi psiholoģisku sabrukumu, un ārsti ieteikuši izmantot aizvietojošu zīdaiņa lelli viņas atlabšanas procesam.

Viņa pret savu silikona atvasi izturas kā pret dzīvu būtni, un, tā kā grasās atsākt strādāt, viņai nepieciešama aukle, kura bērnu pieskata. Viņas vīrs Šons piedalās šajā teātrī, un viņa vienīgais atbalsts, izņemot luksusa vīna dzeršanu no rīta līdz vakaram, ir Dorotijas brālis. Viņa lomā, starp citu, ir ļoti pazīstama seja Ruperts Grints (atceraties Harija Potera labāko draugu Ronu Vīsliju?). Jā, mazais rudmatis ir izaudzis un šajā daudzsēriju filmā spēlē arogantu Filadelfijas vecpuisi ar dzēlīgu humora izjūtu. Viņa klātbūtne katrā parādīšanās reizē piešķir notiekošajam īpašu dzirksti.

Silikona zīdainis šķiet gana biedējošs elements. It sevišķi, kad Šons vienatnes bezcerībā to atdauza pret sienām, tiklīdz Dorotija to neredz. Tomēr stāsts nepaliek pie zaudēta bērna radītajām psiholoģiskajām traumām vecākos. Jaunā auklīte pret silikona lelli izturas gluži tāpat kā Dorotija, respektīvi, kā pret īstu un dzīvu zīdaini un nesaprot Šona ieteikumus doties pilsētā baudīt dzīvi, kamēr Dorotijas nav mājās. Jau pēc dažām dienām kopš Līannas ierašanās zīdaiņa gultiņā vairs nav lelle, bet īsts mazulis. Pēc īsas Šona izpētes atklājas, ka neviens zīdainis Filadelfijas apkārtnē nav pazudis. Gan Dorotija, gan Līanna turpina dzīvi kā pirms tam, jo viņu pasaulē dzīvais zīdainis ir tas pats, kas lelle, kamēr Šons kopā ar sievasbrāli mēģina saprast, kas īsti notiek.

Šausmas sološā māja

Kur seriāla sižets virzīsies tālāk, ir tikpat intriģējošs jautājums kā pirmie pavērsieni, jo seriāla autori ļoti prasmīgi spēlējas ar mūsu ekspektācijām un sapludina dažādus apakšžanrus. Pirmais, kas nāk prātā, ir filmu kategorija, kuru var dēvēt par haunted house jeb apsēsto māju filmām. Milzīgo privātmāju iepazīstam kā mazliet skumju un aukstu vietu, kas ir piepildīta ar ekskluzīvām mēbelēm un luksusa virtuves tehniku, tomēr nekādi poltergeisti tur, izskatās, nemīt.

Vai stāsts taps par kriminālu detektīvu, kurā šķetināsim, kas īsti ir savādā jaunā auklīte un no kurienes ieradies zīdainis? Vai arī patiešām viss attīstīsies par tīru mistiku un iemesli visam notiekošajam ir viņpus ierastās realitātes? Vai arī atklāsim, ka tas noticis kāda varoņa galvā? Pieredze šāda žanra darbos mums visu laiku rosina dažādus potenciālos risinājumus. Jautājumu uzdod pat filmas nosaukums. Nosaukuma versija angļu valodā «Servant» nenorāda uz konkrētu dzimumu. Kurš īsti te ir kalps? Darbā pieņemtā Līanna, kuru Šons regulāri pazeminoši sauc par personālu, vai Šons pats, kurš kalpo šajā jocīgajā teātrī pats savā mājā.

Seriāls ir viendabīgs un labi pārvaldīts visos aspektos. Stāstam ir gana nesteidzīgs ritms, kas dod izcilas iespējas negaidītiem triecienam vai satraucošu pārsteigumu mirkļiem, vienlaikus mierīgajiem brīžiem nekļūstot iemidzinošiem.

Viens no aspektiem, kam varētu piesieties, ir Šona lomas atveidotāja visnotaļ vienveidīgais grimašu arsenāls. Gandrīz uz jebkādu, pat visvājprātīgāko situāciju, viņa vīrišķīgā seja reaģē ar rēnu neapmierinātību vai izbrīnu. Tā kā visu mistēriju mēs visvairāk izzinām tieši kopā ar viņu, tad tas dažbrīd varētu mazliet atsaldēt mūsu līdzpārdzīvojumu. Noslēgtā vide, kuru nepametam seriāla sākumā (un izskatās, nepametīsim arī turpmākajā stāsta gaitā), var izrādīties riskants uzstādījums, jo mūsu uzmanībai šī māja kļūst pārāk apnicīgs sprosts. Ceru, ka turpmākajā seriāla gaitā tik meistarīgiem veidotājiem kā M. Naits Šjamalans būs sagatavoti pārsteidzoši ieroči pret to.

Mistikas eksperts

Indiešu izcelsmes amerikāņu režisora M. Naits Šjamalana vārds nevarētu būt svešs Latvijas kinoskatītājiem. Viņa filmas gana bieži bijušas noķeramas arī vietējās televīzijas programmās. No tām kvalitātes ziņā īpaši izceltu filmu «Ciems» («The Village», 2004), kas gan vizuāli, gan noskaņas ziņā ir īpaši meistarīgs mistikas un trillera žanru sajaukums par noslēgtu komūnu. Noteikti daudziem svešas nebūs arī viņa filmas «Sestā maņa» («The Sixth Sense», 1999), «Sieviete ūdenī» («Lady in the Water», 2006) un «Zīmes» («Signs», 2002). Viņa kinorokraksts ir pārdabiskas realitātes elementu ienākšana stāstos, noslēgtas vides un reliģisku motīvu ieskanēšanās. Šjamalans ir meistarīgs un mūsdienīgs režisors, kurš darbojas mistikas žanrā, daudz izmantojot trilleru un šausmu filmu paņēmienus, tomēr nekad neiebraucot primitīvas baidīšanas lauciņā vai šausmināšanā ar tā saucamo gore jeb gaļas un asiņu šķaidīšanu.

Jāpiemin, ka seriāla režisoru pulkā ir vēl viens ievērības cienīgs vārds. Ungārs Nimrods Antāls bijis režisors tik grandiozam projektiem kā 2010. gada «Plēsoņa» versijai, bet vēl pirms tam Ungārijā bijis autors pasaules kinofestivālu hitam «Kontrole» («Kontroll», 2003).

«Servant» veidotāju meistarība ir nenoliedzami jūtama visā daudzsēriju stāsta sākumā un atsevišķās nostrādātās niansēs. Seriāls neliks sēdēt uz dīvāna stūra vai slēpties džemperī, bet regulāri liks nodrebēt par to, kas īsti notiek šajā savādajā Filadelfijas namā un to iedzīvotāju dzīvēs. Atliek cerēt, ka ļoti daudzsološais pirmo sēriju pieteikums un intriga neizplēnēs līdz pirmās sezonas beigām, kuras noslēgums gaidāms janvāra beigās. Starp citu, pats Šjamalans izteicies, ka šis stāsts, iespējams, būs pat sešu sezonu materiāls. Pagaidām mistērija ir tikai sākusies, un tas vienmēr ir visintriģējošākais mirklis.