"Es vairs nejūtos tik liels vārgulis" - "ērkšķu" šova Kristīnes pašapziņa sāk mosties

Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Atvadas, kuru nebija

Mājās devusies Mārīte. Un, jā, neviena no mums neaizgāja atvadīties. Varbūt var likties nedaudz ļauni un nepieklājīgi, tomēr mēs ar Mārīti bijām tiktāl nomocījušās, ka patiesībā vairs negribējās kontaktēties. Un uzzinot, ko viņa vēl bija runājusi mums aiz muguras, likās, ja jau viņai liekamies tik sliktas, tad nav ko. Mani gan pārsteidza Mārītes vēstule par to, kā viņa redz sevi pēc 10 gadiem. Man likās dīvaini, ka tur minēts tikai tas, ka viņa grib savu dārziņu un lai nebūtu uz gultas. Kur tad paliek viņas bērni un vēlme ar viņiem būt kopā? Pēc citu meiteņu sirsnīgajām vēstulēm par ģimeni bērniem un dzīves uzlabošanu Mārītes vēstule likās tāda kā tukša. Bet katram jau savi sapņi un dzīves mērķi.

Kopā vēl ciešāk

Kopš Mārītes aiziešanas mums ir vel kāda liela pārmaiņa - palicis tikai viens kemperis. Abas Lailas, ne bez drāmas, pārvākušās pie mums. Patiesībā viņu lamāšanos ļoti labi saprotu, ir grūti atnākt uz mūsu kemperi, kad savā jau bija tik labi iedzīvojušās un iekārtojušās. Un saprotu arī viņu izteikumus par mūsu kempera smakām. Man un arī pārējām meitenēm par prieku smakas ir pazudušas. Esam kārtīgi izvēdinājušas kemperi un beidzot arī pie mums ir patīkams gaiss.

Un man ir prieks, ka visas esam vienā kemperī. Beidzot esam kopā. Un šodien visas kopā dosimies mežā. Nē, mēs nemūkam prom, šodien mums mežā notiks orientēšanās. Patiesībā ir ļoti jautri. Staigājam pa mežu, priecājamies par ceļā sastaptajām ogām un sēnēm. Jūtamies kā īsta un vienota komanda. Tam netraucē pat tas, ka tiekam sadalītas divās komandās uz atsevišķiem uzdevumiem. Es esmu ar mazo Lailu un Andželiku, otrā komandā ir lielā Laila, Lāsma un Olga. Žēl gan atzīt, bet otra komanda ir pārāka un veiklāka par mums. Tomēr brīžos, kad manai komandai iet pavisam grūti, Laila un Lāsma nāk mums palīgā. Olga gan centās viņas atrunāt, jo neesot ko palīdzēt pretiniekiem.

Es šoreiz kaut kā neiespringstu par uzdevumu izpildi, varbūt tas ir slikti, bet es tiešām izbaudu pastaigu mežā ar meitenēm, neviena nestrīdas, esam vienojušās, lai arī kas, visu darām kopā. Ir tāda patīkama viegluma sajūta, tāpēc ir grūti iespringt uz komandu sāncensību, Mums netraucē pat tas, ka visu laiku nomaldāmies. Pagāja ilgs laiks, lai beigu beigās atrastu pareizo ceļu un es tiešām biju satraukusies, ka varbūt kartes lasīšanas brīdī sāksies strīdi, ka viena gribēs iet uz vienu pusi, otra uz otru, un trešā vēl kaut kur. Bet mēs iztikām bez strīdiem, kas tiešām bija patīkami. Beidzot es jutos kā īstā komandā. Varbūt jau sen mūs visas kopā vajadzēja ielaist mežā? Citādi citas tik pa vienai skrien uz mežu. Jā, tas joprojām ir smieklīgi.

Mežā pa nakti?

Kad jau likās, ka trakākais jau aiz muguras, mums tiek paziņots, ka mums jāuzceļ sev improvizēta telts nakšņošanai mežā. Un tad tik sākās jautrība! Lielā Laila lamājās tik sirsnīgi, ka man visu laiku bija jāsmejas. Bet ko es viņā šai ziņā apbrīnoju, ka ar visu lamāšanos viņa turpināja darboties un celt telti. Tikpat labi viņa būtu varējusi pagriezties un doties projām. Tas man cilvēkos patīk, ka viņi par spīti visam un pat nepatikai spēj saņemties, lai izpildītu doto uzdevumu.

Kas attiecas uz mani, es biju gatava tam, ka būs jāpaliek mežā pa nakti. Man nav iebildumu nakšņot teltī, īpaši, ja ir normāls guļammaiss. Brīdī, kad darbu esam paveikušas un nometne iekārtota, Jānis paziņo, ka varam doties uz kemperiem. Mums visām šķiet, ka viņš joko. Paiet brītiņš, līdz saprotam, ka tas nav joks. Jo, redz, uzdevums bija uzcelt telti nakšņošanai, nevis tajā pavadīt nakti. No vienas puses jutos atvieglota, bet nedaudz arī vīlusies. Nakts mežā būtu interesants piedzīvojums, un es jau domās biju iztēlojusies, kā mēs visu nakti pļāpāsiem pie ugunskura. Kaut gan kemperī tomēr labāk un siltāk.

Klusie ūdeni tie dziļākie?

Arī nākamā diena sola ceļojumu, vismaz šoreiz ne pa mežu un ne ar kājām, par ko man patiess prieks. Šodien mūsu transportlīdzeklis ir plosts. Kas vistrakākais - bez motora! Esmu iepriekš izbaudījusi vizināšanos uz abiem, tāpēc biju nosolījusies, ka nekad labprātīgi nelīdīšu uz plosta, kuram nav motora. Vienkārši zinu, cik tas ir smagi, īpaši tādam mazam cilvēciņam kā es. Tie airi ir sasodīti smagi!

Vistrakāk gan laikam jūtas lielā Laila, jo viņai paniskas bailes no ūdens. Tāpēc mēs iesakām viņai sēdēt plosta vidū un nekustēties. Tomēr Laila bija viena no aktīvākajām plosta vadītājām kopā ar Lāsmu. Mēs visas to plostu vadījām un darbos iesaistījāmies uz maiņām. Vēlāk mēs ar Andželiku uzņēmāmies grila kurināšanu un gaļas cepšanu. Nedaudz piedega, bet labi, ka garšu tas nesabojāja.

Vienīgi Olga tāda klusa un nerunīga, jau no paša rīta nedaudz tā kā turas atstatus no mums pārējām. Un es nesaprotu, kāpēc. Strīdu it kā nebija. Un, ja viņai ko pajautā, viņa atbild vienā vārdā: “Neitrāli”. “Kā jūties?” “Neitrāli!”. Vispār tagad drusku padomājot, viņa jau vakar vakarā palika tāda klusa, un jau pie telts celšanas viņai viss bija neitrāli. Vispār mums pārējām šis vārds ir tik ļoti iepaticies, ka pamazām arī mums viss ir neitrāli. Sākām izmantot šo vienu mazo vārdiņu, lai izteiktu jebkādas emocijas, gan labās, gan sliktās. Īpaši daudz šis vārds tiek izmantots, kad Jānis mums visām palūdz, lai kādu ceļa posmu iztiekam bez lamu vārdiem. Man pašai šis lūgums neliekas nekas briesmīgs vai neiespējams, jo lamuvārdus savos izteikumos izmantoju diezgan reti.

Kas noticis ar Olgu?

Kad esam nokļuvušas finišā, mums atkal tiek dots uzdevums jau vakar izveidotajās komandās. Man un Olgai tiek aizsietas acis, pārējām komandas dalībniecēm mūs abas jāvada. Patiesībā šī bija visjautrākā sacensība, kāda mums bijusi un kādā jebkad esmu piedalījusies. Tomēr Olgai laikam tā nešķiet. Vienā brīdī Olgas atstatums pārvēršas mazā scēnā. Olga pamatīgi nolamā savas komandas biedrenes - lielo Lailu un Lāsmu - par to, ka viņas slikti norāda ceļu uz kartītēm, kas jāatrod. Tā kā acis man ir ciet, tad visu tikai dzirdu un nesaprotu, kādā ziņā Laila un Lāsma slikti saka priekšā ceļu, jo es otras komandas norādes dzirdu labāk kā savas. Toties, pateicoties tam, ka Olga uzdevumu atteicās turpināt un aizgāja prom, mūsu komanda beidzot uzvarēja.

Olga atplaukst tikai tad, kad vakarā jau ierodamies naktsmītnes vietā. Tur ir volejbola tīkls, un Olga aicina mūs visas spēlēt volejbolu, viņa pa dienu tik labi atpūtusies, ka varētu kā reiz bumbu pamētāt.

Nemaz nerunājot par to, cik ļoti sāpēja roku muskuļi pēc tiem smagajiem airiem. Nu, kāda vēl tur bumbas mētāšana! Nu jā, Olga tomēr šodien vismazāk iesaistījās darbos uz plosta, to nevar noliegt. Tāpēc ir diezgan grūti bez nīgruma uztvert viņas pāri plūstošo enerģiju. Līdz ar to cerības uz sirsnīgu vakaru visām kopā man pamazām izplēn. Žēl, ka tā.

Tomēr arī man nav patīkami, ka komandas darbā, kur visas iesaistījās, cik, nu, varēja, Olga palika vairāk kā skatītāju lomā. Un man arī likās tik dīvaini, ka viņa sadusmojās uz lielo Lailu un Lāsmu, par to, ka viņu komanda nāca palīgā mūsu komandai. Jo pirms tam taču visas runājām, lai kas arī notiktu, mēs visas turēsimies kopā. Kā vienota komanda, pat ja esam sadalītas divās komandās. Un ne es viena nesaprotu, kāpēc Olga pēkšņi izmainījusies, arī pārējās meitenes ir nesaprašanā. Paldies Dievam, ka nesākas kāds nopietns kašķis.

Tomēr par spīti garīgajam un fiziskajam nogurumam, par spīti nedaudz saspīlētajai situācijai ar Olgu, es jūtos labi. Es priecājos, ka tomēr arī es biju spējīga paairēt ar smago koka airi, lai plosts tiktu uz priekšu. Man prieks, ka arī es varēju izdarīt ko labu komandas labā. Es vairs nejūtos tik liels vārgulis, kā šova sākumā. Un patiesībā ļoti palīdz arī pārējo meiteņu atbalsts, un visvairāk palīdz arī tas, ka neviena mani neapsmej, ja fiziski varu ko izdarīt mazāk nekā citas, vai ja man kaut kas nepadodas tik labi kā citām meitenēm. Ja tā padomā, pat nedaudz neticami, cik ļoti jau jūtos iekšēji izmainījusies salīdzinājumā ar pirmajām dienām šovā. Šobrīd jūtos iekšēji spēcīgāka, esmu ieguvusi pārliecību par savām spējām, pat liekas, ka mana pašapziņa sāk atmosties. Tagad tik galvenais šīs sajūtas nepazaudēt un noturēt arī turpmāk.