"Es gribu likt domāt un just emocijas" - gada labākais režisors Jānis Ābele par kino, metālu un "Jelgavu 94"

Intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" Ābele pirms kāda laika parunājās par kino, metālu, deviņdesmitajiem un pusaudzību.

Kā tev ienāca prātā ekranizēt «Jelgavu 94»?

Pabeidzu Kultūras akadēmiju, un man bija sajūta, ka vēlos veidot kādu «pieaugšanas stāstu». Izlasīju «Jelgavu 94», jo viena laba draudzene teica, ka šī grāmata man varētu patikt. Man arī patika un šķita, ka tur ir visi atslēgas «momenti», kurus es vēlētos stāstīt saistībā ar pieaugšanu. Arī vide, kurā tas notiek, šķita metaforiski brīnišķīgi piemērota. Šis haotiskais laikmets, kas ir deviņdesmitie gadi Latvijā, arī pašai valstij ir kā tāds pusaudzības posms. Tas man šķita foršs paralēls stāsts. Plus vēl pusaudžu dumpinieciskums, kas ir attēlots caur tādu mūziku, kas daudziem šķiet kaut kas skarbs un riebīgs. Es pats nekad neuzrakstītu labāku vidi un apstākļus šādam stāstam. Un grāmata bija forša! (Smejas.)

Kāda bija sadarbība ar grāmatas autoru Jāni Joņevu?

Laba! Ņemot vērā, ka tas ir ne tikai viņa literārs darbs, bet tur ir arī daudz autobiogrāfisku motīvu, es varu tikai apbrīnot to, kā viņš uzticējās un ļāva rīkoties. Man bija svarīgi nekādas izmaiņas neslēpt no Joņeva. Jo ir skaidrs, ka grāmatu nevar tieši pārnest uz ekrāna, ir jāsper solis prom no paša pirmavota. Tā bija ļaušana pārveidot darbu, nepiesiešanās sīkumiem. Bet pašu scenāriju es rakstīju kopā ar Matīsu Gricmani.

«Jelgava 94» ir par trakajiem pusaudžu gadiem – vai tev bija līdzīgi?

Nē, es savu «izklaižu karjeru» sāku vēlāk. Nav nozīmes, vai tu sāc «ballēties» 14 vai 17 gadu vecumā, vai tu esi to darījis 1994. gadā vai tagad. Varbūt atšķiras tie dzērieni, ko dzer, vai izklaides, kādas tiek piekoptas, vai mūzika, kādu tu klausies, bet tās pamatvēlmes, kas to visu dzen, ir stipri līdzīgas.

Tev patīk metāls?

Jā! Es gan nekad neesmu bijis šīs subkultūras dalībnieks. Vidusskolā klausījos pārsvarā smagu un alternatīvu mūziku, bet «kerzos» nestaigāju. No žanriem, es teiktu, ka man visvairāk iet pie sirds trash metāls. Agrajos pusaudžu gados manu sirdi ļoti ielīksmoja panki, un trash man šķiet kā tāda panku tradīcija metālā. «Huskvarn» no vietējām grupām. Tā man gan patīk. Sveiciens Urbixam! (Smejas.)

Cik daudz tu pats atceries no deviņdesmitajiem, un cik daudz tas palīdzēja filmējot?

Filmai īpaši nebāzos virsū ar savām personiskajām atmiņām. Tāpēc izvēlējos vizuālajā frontē strādāt ar cilvēkiem, kuri ir plus mīnus Joņeva vienaudži un arī paši ir interesējušies par tām lietām. Tas nebija galvenais, bet tas bija atlases kritērijs. Tāpēc arī Aigars [Sērmukšs] kā filmas operators un Aivars [Žukovskis] kā mākslinieks. Viņi abi arī ir vizuālās pasaules radītāji. Es jau stāstu par tiem cilvēciņiem, kuri bija tādi paši toreiz vai trīsdesmitajos gados. Viņi tam rada vizuālo ietvaru.

Man ir tāda slikta īpašība – diezgan laba atmiņa, un atmiņas arī sākās diezgan agri. Man bērnības pieredze dalās divās daļās, kas zināmā mērā bija saistīts ar ģimenes materiālo stāvokli. 1995. gads ir kā tāda līnija, kad bija izteikta nabadzība, kas nebija nekāds baigais retums. Un tad ir otra deviņdesmito puse, kas jau saistās ar iešanu skolā, kas bija pavisam citur, nevis tur, kur es dzīvoju. Arī materiālais stāvoklis kaut kā uzlabojās. Bet, ja par 1994. gadu, tad tas ir dzimtais Grīziņkalns. Samērā pieticīgs dzīvesveids, kas mijas ar skaistām bērnības atmiņām.

Tev īsā laika posmā šī ir jau otrā pilnmetrāžas filma – kā tu jūties?

Tā ir liela slodze, bet nekas. Pat ja filmas būtu vairāk nodalītas laikā viena no otras, arī tad es gūtu šo pieredzi, un šaubos, vai rezultāts būtu sliktāks. Bet jāatsaucas uz tādiem banāliem izteikumiem kā «tu mācies visu dzīvi». Skaidrs, ka realitātē, uztaisot divas pilnmetrāžas filmas, tā ir daudz lielāka skola nekā jebkura akadēmija – vietējā vai ārzemju. Tu saproti, kā atšķiras tas, ko tu domā, kas strādā uz ekrāna un kā šīs idejas tiešām iedzīvojas. Es, protams, nevaru objektīvi vērtēt savas filmas, bet tas, ko es varu vērtēt, ir šī gigantiskā un neatsveramā pieredze.

Kā jaunais kinorežisors atpūšas?

(Smejas.) Pati vēlme taisīt filmas man radās no vismīļākā hobija, kāds man ir aizvien - skatīties filmas. Kāds aktieris reiz teica: kurš aktieris brīvajā laikā grib iet skatīties citu aktieru izrādes, jo kurš zobārsts savā brīvajā laikā iet skatīties, kā citi labo zobus? Bet man tiešām vēl aizvien vislabāk patīk pavadīt laiku, skatoties filmas. Kad ir ne pārāk saspringts periods, tad tā ir viena vai vairākas filmas dienā. Vēl man patīk simpoziji ar draugiem un domubiedriem.

Kādas izjūtas tu vēlies radīt skatītājos ar saviem darbiem?

Saldsērīgumu? Angliski «bitersweet» skan astoņreiz gaumīgāk. Man vienmēr emocijas šķiet svarīgākas par formāliem paņēmieniem. Tā nav «depresuha», bet nav arī tikai viegla komēdija. Lai kā es sprēgātu kopā ar saviem kolēģiem, man ir būtisks skatītājs. Es noteikti gribu viņiem arī likt domāt, jo man kino nav tikai pusotras stundas izklaide. Galvenokārt es gribu viņiem likt just emocijas. Baigi oriģināli, vecīt! (Smejas.) Jo dzīvi arī var uztvert kā ko ļoti priecīgu vai par to tikai «gruzīties». Man viņš nav tāds top režisors, bet Otara Joseliani filmas pamatā postulē to, ka dzīve ir kā skumjš joks. Tas, ko tu vari darīt, ir apsēsties, dzert vīnu, skumt, priecāties par to vai dziedāt gruzīnu dziesmas.

Vai ārpus kino vispār esi strādājis?

Tas nav pavisam ārpus kino, bet es strādāju «Forum Cinemas» par biļešu kontrolieri. Esmu strādājis par intervētāju socioloģiskajām aptaujām. Esmu mazliet panēsājis mēbeles miljonāriem – ļoti, ļoti dārgas mēbeles. Esmu lasījis vīnogas, bet tas vairāk bija kā piedzīvojums, nevis aktīva dalība darba tirgū.

«Jelgavas 94» galvenais varonis sevi iztēlojas kā izredzēto, karaliskas dzimtas pēcteci. Kā sevi iztēlojies tu?

Neviens to nevar noskaidrot, bet it kā kāda mana vecvecvecvecmāmiņa esot dzimusi ārlaulības sakarā starp poļu aristokrātu un vietējo zemnieci. Man ļoti patīk uzskatīt, ka tā ir patiesība, nevis tenkas. Skaidrs, ka man patīk pieņemt, ka arī manī rit zilās poļu asinis.

Protams, ka redzēt sevi kā filmā jau ir kaut kāds profesionāls kretīnisms. Pat pieredzot kādas ļoti pozitīvas vai skumjas emocijas, pēkšņi iztēlojos to, kā šī mana dzīves ainiņa izskatītos filmā. Es nezinu, vai tas ir veselīgi. Mums visiem ir tikai tā sava viena perspektīva, lai cik empātiski esam vai neesam, mēs visu skatāmies no šī sava skatpunkta.

Atceries savu trakāko tīņu gadu izlēcienu?

Es reiz salauzu rokas pirkstu pret klasesbiedra galvu. Pamatskolā man bija tādi daži izlēcieni ārpus  uzvedības kodeksa normām. Izsitu klasē logu.

Kāda ir tava ideālā diena?

Tā kā mans darbs ir mans hobijs, tad ideālā diena droši vien sastāvētu no strādāšanas… Protams, ideālā diena nebūtu tās stihiskās dienas nedēļu pirms filmēšanas, kur tu strādā 19 stundas diennaktī. Ideālajā dienā droši vien piedalās gan kino – vienalga, vai es pie tā strādāju vai to skatos – gan sarunas. Tā man šķiet viena no skaistākajām dzīves lietām – sarunas ar cilvēkiem. «Sarunas ar dvēseles radiniekiem» skan šausmīgi banāli, bet – jā, ar cilvēkiem, ar kuriem ir, par ko runāt šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar tiem, kuros gribas klausīties un kuriem gribas kaut ko pastāstīt.

JĀNIS ĀBELE

Dzimis 1990. gada 24. jūlijā.

Izglītība: bakalaura grāds filozofijā, maģistra grāds kinorežijā.

Pazīstams ar filmām «Augstāk par zemi» (2015), «7 miljardi gadu pirms pasaules gala» (2019), "Jelgava 94" (2019).

Radniecības ar režisoriem, brāļiem Lauri un Raiti Ābelēm nav.

Mīļākā filma: Žana Vigo «L’Atalante».

Radošs sapnis: opera.

2019. gadā ieguvis "Lielo Kristapu" kā labākais režisors.