No alkohola lietošanas apstājusies sirds, dzērumā sakropļota seja - "ērkšķu šova" Lailas skarbais stāsts

Jau tagad var teikt, ka "STV Pirmā!" sociālā raidījuma "Caur ērkšķiem uz..." trešās sezonas viens no veiksmes stāstiem ir tieši Laila. Kad viņai bija septiņi gadi, mamma izdarīja pašnāvību. Tas Lailai bija liels trieciens, viņa līdz pat šim rudenim nespēja mammai piedot un mierinājumu meklēja alkoholā. Tik ļoti, ka vēl pirms dažiem mēnešiem dzeršanas dēļ sieviete bija tuvu nāvei, bet nu, pateicoties dalībai „ērkšķu” projektā, viņa beigusi plostot, atradusi darbu un ir gatava pilnībā mainīt dzīvi. Žurnālam "Kas Jauns" Laila atklāj visdrūmākos savas pagātnes mirkļus, un, klausoties viņas stāstos no „vecās dzīves”, paliek pat baisi no tā, ko viņa dzērumā sastrādājusi.

Dzērusi trīs mēnešus no vietas

Pusi savas dzīves Laila dzērusi pamatīgi, diendienā. Lai tiktu pie alkohola, iegrābusies kredītos, dzērumā bieži vien kļuvusi agresīva. „Kad dzēru, tad, protams, aizmirsās dzīve. Bet, kad beidzu, sapratu, ka nekas nav mainījies, ir tikai sliktāk un ka esmu no savas dzīves nodzērusi kārtējās dažas dienas vai pat mēnešus, taču problēma joprojām ir palikusi,” saka viņa.

Kāds ir bijis pats ilgākais plosts? „Va-i-i-i-i!” nopūšas Laila un pēc pārdomu brīža atbild: „Trīs mēneši. Vienkārši dzēru, līdz palika slikti ar sirdi. Izsauca „ātros”. Man bija apstājusies sirds, konstatēja vairāk nekā četru promiļu reibumu. Pēc tās reizes domāju, ka jāmet miers, bet, tiklīdz tiku ārā no slimnīcas, tā jau pēc sešām stundām rāpoju zem galda. Biju atkal piedzērusies...” Laila dzērusi tāpēc, ka šaustījusi sevi pārmetumos, ka nekas dzīvē nav sasniegts, ka kopš skolas gadiem to vien darījusi, kā dzērusi. Un tā vietā, lai mainītos, turpinājusi dzert. „Smieklīgi, bet tas bija tāds apburtais loks, no kura netiku ārā. Muļķīga rīcība,” tagad pati par sevi skumji pasmejas Laila.

Viņai no šā apburtā loka izdevies izrauties. Tiesa gan – ne uzreiz. Pēc dalības „ērkšķos” Laila atgriezās Valmierā pie vīrieša, ar kuru dzīvoja kopā pēdējo gadu un kurš viņā bija neprātīgi iemīlējies. „Neslēpšu, man vienmēr patikušas meitenes, bet gadu dzīvoju kopā ar vīrieti. Viņš par mani rūpējās, mani pieskatīja, piedeva man visas izdarības. Pēc „ērkšķiem” domāju, ka varbūt tomēr pārkāpšu sev pāri un man patiks puiši, taču sapratu, ka nekas manī nav mainījies. Nevaru dzīvot kopā ar cilvēku, pret kuru man nav jūtu, tāpēc vienā dienā, neko nesakot, savācu mantiņas un aizmuku uz Rīgu,” atklāj Laila, kura Rīgā apmetās pie paziņām un atrada darbu loģistikas noliktavā: „Es nevēlos atgriezties Valmierā un satikties ar vecajiem draugiem. Negribu, lai sāktos viss no jauna.”

Murgs, ne bērnība

„Mana dzīve bija īsts elles ķēķis!” tagad jau ar smaidu acīs par saviem bērnības gadiem spēj pastāstīt Laila. Viņas mamma bija alkoholiķe, katru dienu mājās veda citu vīrieti, par bērniem nerūpējās. „Mēs ar brāli viņai nebijām svarīgi, viņa bieži mūs izlika uz ielas, mums nebija, ko ēst. Klaiņojām apkārt, zagām, pat dedzinājām. Reiz nodedzinājām kaimiņiem siena šķūni. Ielavījāmies tajā, atradām sērkociņus, teicu brālim, lai aizdedzina. Mammai neko neteicām, bet viņa nojauta un uzņēmās vainu."

Viņai mātes nāve bija liels trieciens. Tik liels, ka mātes atstāto pirmsnāves vēstuli vēl līdz šim Laila nav atvērusi un izlasījusi: „Mammas nāvē vainoju sevi. Viņas rīcība man ļoti sāpēja, viņa mums laupīja bērnību... Visus šos gadus es „neatlaidu” mammu, tikai pēc „ērkšķiem” tas notika. Aizgāju pie mammas kapa un burtiski sabruku, izraudāju visas lielās skumjas, kas mani visu dzīvi mocīja, sapratu, lai arī kāda viņa bija, es tomēr mammu mīlu, jo viņa taču man dāvāja dzīvību.”

Pēc mātes nāves Laila ar brāli nokļuva audžuģimenē – tētis no bērniem atteicās, un viņus pieņēma radinieki. „Audžumamma bija jauka, es jau trešajā dienā viņu sāku saukt par mammu. Taču arī tur dzīve nebija nekāda saldā, bērnību neizbaudījām. Mums nācās smagi strādāt kūtī, audžumātes dēli sita ne tikai mūs, bet arī pašu mammu, salauza pat viņai pirkstu... Kamēr viņa bija slimnīcā, bet dēli ar tēvu sadzērušies vāļājās, viena pati izslaucu govis, izmēzu kūti un pat kartupeļus izvārīju – aizmigu pie katla, mammu gaidot,” stāsta "Caur ērkšķiem uz..." dalībniece.

Laila atceras, ka arī skolas gados dzīve viņu nelutināja. Skolas biedri viņu ar brāli nepieņēma, par viņiem ņirgājās, jo viņi taču bija „lauķi”, oda pēc kūts un arī kabatas nauda bija krietni mazāka nekā pārējiem. Bet vidusskolā Valmierā Lailu vairāk interesēja dzeršana un ballītes. „Taču skolu pabeidzu. Vienīgi uz izlaidumu neaizgāju – piedzēros,” nosaka Laila, kas kopš tā laika dzērusi teju bez apstājas.

Sagraizījusi sev seju

Savā žūpības periodā Laila sastrādājusi tādas nejaucības, ka dažam ar visu mūžu būtu par maz. Piemēram, vairākas reizes nokļuvusi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, un viena no tām bijusi īpaši traka. „Ar nazi sagraizīju sev seju. Draudzene mani atrada pie savas mājas – visa seja asiņaina, rokās nazis. Dīvaini, bet rētas nav palikušas, lai gan seju sev biju sagraizījusi 36 vietās. Kāpēc tā darīju? Nezinu! Es taču to neatceros! Pirmo reizi Strenčos pavadīju mēnesi, bet pēc desmit dienām jau biju atpakaļ, nogulēju sešas dienas, un pēc četrām dienām mani uz Strenčiem aizveda jau ar „ātrajiem”. Biju „pārdzērusi jēgu” un grasījos draugiem un sev kājās sadurt nažus. Gribēju pārbaudīt, vai sāp. Strenčos izdemolēju visu ārsta kabinetu, līdz mani „saspricēja” un piesēja pie gultas. Tur pavadīju pusotru mēnesi, mani pamatīgi zāļoja, visu laiku gulēju, pamatīgi novājēju. Kad atgriezos mājās, nespēju neko ieēst, neko nesapratu, kas esmu, ko daru, biju kļuvusi atkarīga no zālēm. Un tad es nokļuvu „ērkšķos”, kur mani pieteica Strenčos iepazīta meitene...”

Dzērumā Laila bieži vien kļuvusi agresīva. Viņa neslēpj, ka daudz kāvusies, ka tā puiša, pie kura dzīvojusi, mājām izsitusi visus logus, kāvusies arī ar viņu pašu. „Vienreiz viņš izvairījās no sitiena, un es trāpīju sekcijas stiklos. Zaudēju daudz asiņu, pakritu bezsamaņā. Slimnīcā uzlika 16 šuves, bet tajā pašā vakarā jau sadzēros, un divas šuves bija vaļā. Tā ka interesanti man ir gājis,” atklāta ir Laila, kura savas uzvedības dēļ nokļuvusi arī policijas uzmanības lokā. Viņa reiz iesaistījusies kautiņā, kurā kādam puisim salauzts žoklis, un par to ierosināta krimināllieta. Savukārt otra krimināllieta ir par to, ka Laila izpalīdzējusi un ienesusi cietumā mantas, kurās, kā izrādījās, bija paslēptas narkotikas. „Nezinu, kas man par to draud. Ceru, ka mani neiesēdinās, jo tagad, kad beidzot esmu uzsākusi normālu dzīvi, tas visu iesākto iznīcinātu. Man ir mērķi, ko gribu sasniegt, – atrast dzīvokli, iedzīvoties, iestrādāties, paņemt pie sevis brāli, lai arī viņš radikāli izmaina savu dzīvi. Un tad abiem dzīvot normālu dzīvi!”

Tagad vismaz atceras, kā pavadījusi brīvdienas

Laila neslēpj, ka ir lesbiete. Vai viņa sapņo par savu ģimeni? „Domāju, ka man nekad nebūs bērnu. Reiz pieļāvu pamatīgu kļūdu, dzērumā pārgulēju, rezultātā – aborts... Kad to izdarīju, man bija dvēseles sāpes par zaudēto bērniņu, bet sapratu – kamēr man dzīve nebūs sakārtota, diez vai man pašai bērni būs. Es baidos, ka atkārtošu mammas kļūdas. Labāk tad pieņemšu otru pusīti ar bērnu.”

„Beidzot varu par savu dzīvi runāt ar humoru. Vairs nešaustu sevi par to, kas bijis, vairs tik ļoti nesāp mammas aiziešana. Nav vairs tā smaguma, kas visu laiku vilka atpakaļ un traucēja kaut ko sasniegt. Man tagad ir sajūta, ka visu šo nastu esmu nometusi,” tagad par dzīvi gandarīta ir Laila.

„Nedzert ir jauki. Tagad vismaz atceros, kā esmu pavadījusi brīvdienas. Agrāk bija tā – atceros, ka sāku dzert pirmdien no rīta, bet atjēdzos tikai svētdien. Totālā neizpratnē, kur pazudusi vesela nedēļa,” smejas Laila.

Laila ir pateicīga projektam "Caur ērkšķiem uz...": „Vajadzēja man šo grūdienu, lai es mainītos. Jā, tas ir grūti, vienam tas pat ir neiespējami. It sevišķi, ja uzlikts zīmogs – tā jau dzērāja, viņa nekad nemainīsies. Bet es gribu pierādīt pretējo. Pašai sev pierādīt.”