foto: Rojs Maizītis
"Ziniet, Olga, tas ziņotājs it kā esmu es..." Valdis Lūriņš par "Čikāgas piecīšiem" un atrašanos čekas maisos
2019. gada 21. jūlijs, 05:22

"Ziniet, Olga, tas ziņotājs it kā esmu es..." Valdis Lūriņš par "Čikāgas piecīšiem" un atrašanos čekas maisos

Sandra Landorfa

"Patiesā Dzīve"

Režisors Valdis Lūriņš ir ēdis gan no slavas, gan nožēlas katliņa. Lepojas ar trim laulībām un četriem bērniem, uz skatuves stāsta lielus stāstus, kuros meklē cilvēcību. Pirms pusgada Valda dzīvi ne pa jokam sašūpoja čekas maisu atvēršana, kur kartotēkā lasāms arī viņa vārds. Šovasar uz estrādēm visā Latvijā – Valda iestudētā muzikālā izrāde "Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās".

Valdi mīl gan Kurzemē, gan Latgalē. Liepājas teātris ilgi viņu sauca par savējo, bet mīlestības apliecinājumus Austrumlatvijas virzienā režisors sūtīja ar leģendāro izrādi Latgola.lv. Lai arī komunikācijā draudzīgs, Valdis nav vienkāršs; var jaust, ka ikdienā iekšēji maļ sarežģītus jautājumus. Viņš ir viens no tiem, kura vārds atrasts čekas maisos, un aicina tos, kas šādi nepamatoti apmeloti, samest naudu piemiņas akmenim, kuru uzstādīt ārpus Meža kapu žoga – kā jau noziedzniekiem pieklājas...

Dziesmas savējiem

– Kā ir pieķerties tādai leģendai kā Čikāgas piecīši – tik lielai kā Brīvības piemineklis, es gribētu teikt.

– Bez šaubām, grupa Čikāgas piecīši ir būtiski ietekmējusi dzīvi šajā krastā un kā kultūras vērtība iesakņojusies tajā krastā. Viņi ir ļoti atraktīvi, ironiski un turklāt arī ļoti labdabīgi. Tas ir apbrīnojami, ņemot vērā, ka viņu aizbraukšana no Latvijas nemaz tik labdabīga nebija.

Kā Alberts Legzdiņš raksta savās atmiņās – kad viņi bijuši uz kuģa, mamma teikusi: paskaties, dēliņ, tu šo zemi droši vien nekad vairs neredzēsi. Grupa nebaidījās braukt uz šo krastu, koncertēt, skaidri nezinādami, vai viņus te kāds pazīs. Vēl 90. gadu beigās trimdinieku nostāja pret cilvēkiem, kas bija spiesti padomju zemē dzīvot, bija diezgan ironiska.

Bet Čikāgas piecīši bija demokrātiski, viņu mīlestības pilnā mūzika, bērnišķīgais azarts un pārsteiguma moments, kas rodas, sastopoties ar skatītāju, bija vienreizīgi. Nevar nepieminēt Mežaparka lielo koncertu…

– Tieši trīsdesmit gadi pagājuši.

– Jā, tieši šogad. Viņu prieku, kas bija tajā koncertā, var redzēt ierakstos. Man šķiet, viņi beidzot varēja izbaudīt to, ko nopelnījuši.

– Tu biji tur klāt?

– Jā, gan patālāk no skatuves. Kopējā atmosfēra, atceros, bija brīnišķīga, cilvēki bija atnākuši kā uz svētkiem, tas bija kā Latvijas paplašinājums ārpus robežām. Jāsaka, neatkarības atgūšanā lieli nopelni ir arī trimdas pusei, jauniešu organizācijām, akcijām, ko tās organizēja, piemēram, slavenais brauciens ar kuģi no Zviedrijas. Tā tautas savienošanās bija brīnišķīga.

– Tev ir laimējies tikties ar Čikāgas piecīšu cilvēkiem arī dzīvē?

– Pirmoreiz aci pret aci sastapāmies 2002. gadā Čikāgas Dziesmu svētkos. Alberts bija viens no organizatoriem, un tieši tad viņš izmeta domu – eu, būtu forši uztaisīt kādu kopprojektu.

– Viņš runāja, ka tā varētu būt izrāde par Čikāgas piecīšiem?

– Viņš domāja par kaut ko uz Piecīšu daiļrades bāzes.

– Par unikālu izrādi, kuru tu varētu režisēt?

– Varbūt. Diemžēl tas projekts nerealizējās, droši vien Albertam bija citi darbi. Bet viņam izdevās brīnišķīgs kopdarbs ar Lolitu Ritmani – izrāde Eslingena. Ne velti tā samērā labi gāja arī koncertzālē Rīga, kad to režisēja Jānis Mūrnieks. Bet vēl lielāks iespaids man bija, kad viņi saviem spēkiem to spēlēja uz Nacionālā teātra skatuves. Tas bija tik patiesi! Kopējā stīga, kurā izrāde tika spēlēta... Tā var vienoties tikai cilvēki, kuri ir savējie un zina, par kādu likteni viņi runā.

foto: Rojs Maizītis

Traģiskais kontrapunkts

– Tev liktenis bija piedzimt Sibīrijā. Vai tev kā cilvēkam, kurš arī ir malts lielvaru zobos, ir īpaša sajūta, veidojot šo uzvedumu?

– Zināmā veidā tā ir atbildība. Jo tas ir stāsts par mums pašiem, un bieži vien mēs tās īstās parādības, kurām esam dzīvojuši blakus, neapjaušam. Tas ir arī izpētes, izziņas process.

– Vai kādreiz esi sev formulējis, ka liktenis tevi ir iemetis kāpurķēdēs? Vai arī tu kā bērns tiki lolots, kara nebija, vecāki mīlēja…

– Par to, ko pārcietuši mani vecāki, mamma un vecāmamma īsos teikumos bija pastāstījušas nozīmīgāko, tas ir palicis atmiņā, gēnos un neapšaubāmi visu laiku nāk līdzi. Caur šiem stāstiem kaut kā tik ļoti saskaries ar to laiku, it kā pats būtu to pārdzīvojis. Tāda sajūta man bija, iestudējot Andreja Upīša Mirabo, – likās, ka pilnīgi jūtu tās asinis uz Parīzes ielām.

– Tavi darbi bijuši saistīti ar lielām personībām, notikumiem: izrāde Spartaks, rokopera Lāčplēsis, kā tautas leģenda – arī Kaupēna liktenis. Varbūt tieši tas senču mantojums kaut kādā veidā piespēlē tev tādas radošas lietas?

– Droši vien. Mēs jau varam pasmelties tikai no tā, ko esam ieguvuši paši vai vecāki iedevuši, pat bez vārdiskas informācijas.

– Un ne vienmēr tam jābūt ar asaraini drūmu zīmi.

– Bez šaubām. Tāpēc man patīk jauno režisoru piegājiens, kad par kādām nopietnām lietām viņi mēģina runāt ļoti viegli un tad beigās nonāk pie kontrapunkta, kur katrs var izvēlēties – ielaist sevī to vēstījumu vai neielaist.

Savā laikā strīdējos ar mūsu brīnišķīgo teātra kursa pasniedzēju Valentīnu Freimani. Biju jauns, knapi pāri divdesmit, un man likās, ka īstu traģēdiju var nospēlēt caur absurdu, komēdiju, grotesku, tikai tad beigās iznāk tas traģiskais kontrapunkts. Tāds eksperiments man izdevās, taisot Andreja Upīša Žannu d’Arku. Tas ir par to, kā cilvēki uztver, ka parādās personība, kura neiekļaujas laikmeta rāmjos.

Dabiski, visi viņu nepieņem kā mesiju, bet ironizē, spēlējas, mēģina pakļaut, izprovocēt. Tikai tad, kad nonāc pie apziņas, ka tas cilvēks tiešām ir svēts, sākas traģiskais kontrapunkts. Tos, kuri apsmējuši, moka vainas izjūta, kas izpaužas kā nožēla, asa sāpe, ka neesi pamanījis kaut ko tik būtisku, ko pasaule tev piedāvājusi.

– Esi ticies ar cilvēkiem, kuru likteņi ir nenovērtēti vai kaut kādā ziņā viņiem ir darīts pāri?

– Domāju, mūsu vēsturē ir daudzi – nesaukšu konkrētus vārdus, arī nesenajā brīvvalsts laikā – cilvēki, kas ir tikuši pārprasti.

– Tu domā – politikā, kultūrā?

– Sabiedriskajās organizācijās, politikā. Kultūra ir saudzīgāka pret saviem cilvēkiem. Kultūras vide vērtē pēc paveiktā, ne personiskajām izpausmēm. Ja paskatāmies, cik agrākajos gados traki ģērbās Mākslas akadēmijas studenti, cik neadekvāti nosacīti ierastajai modei... Tomēr viņi radīja brīnišķīgas lietas.

– No viņiem varbūt sagaidīja, lai viņi tā ģērbjas?

– Droši vien. Jā, varbūt, paši nebūdami drosmīgi, mēs vēlamies to drosmi ieraudzīt citos.

Atklāsmes

– Cik tu esi bijis drosmīgs kā režisors, mākslinieks?

– Nevaru tā pateikt... Katrā ziņā ar mani ir grūti – ja iestājos par kādu nepieciešamību, kādas savas idejas nozīmību, tad cenšos iet līdz galam. Tas gan nav novedis pie attiecību sairšanas. Bet varbūt manī visu mūžu ir bijis par maz diplomātijas.

– Es savukārt domāju, ka esi liels diplomāts.

– Nē, neesmu varējis un mācējis ielaisties kompromisos. Tieši mākslinieciskā ziņā – cik dieviņš ir devis, tik devis, bet noliegt vai nolikt malā to, kas šķiet svarīgs, man nekad nav licies īpaši pareizi.

– Tu sit dūri galdā un saki – būs tā! Vai arī centies ar citiem ieročiem?

– Ir bijušas dažādas situācijas, bet jebkurā gadījumā jāmēģina rast sabiedrotos. Arī katrs mākslas process ir kā atklāsme – komponēšana, grāmatu rakstīšana, glezniecība. Bieži vien nezinām, kas mūs sagaida brīdī, kad grāmatai būs pielikts punkts. Zināmā veidā tā ir saziņa, informācija ar to, kas ir tevī, un tie atklājumi bieži vien ir tie vērtīgie. Traģiskais ir tas, ka tos nevar atkārtot, tie jāatrod no jauna.

– Tu esi izstudējis kā režisors vai aktieris?

– Abējādi. Vispirms kā aktieris. Tas bija laiks, kad Latvijā bija ļoti daudz praktizējošu režisoru, kuriem nebija augstākās izglītības. Guntis Gailītis, Kārlis Auškāps, Edmunds Freibergs, Aivars Līnis, Varis Vētra, Andris Bērziņš, Helga Dancberga (atvainojos, ja kādu nenosaucu). Mūs visus paņēma zem spārna Arnolds Liniņš, un viņa vadībā mēs beidzām režijas kursu.

– Viņš tev piedāvāja?

– Lielā mērā viņš to piedāvāja, bet tas, ka diploms un zināšanas ir vajadzīgas, arī man pašam bija skaidrs. Turklāt bija iespējams sastapt pedagogus, kurus tāpat vien nevarēja, un tas bija vilinoši. Bija grūti – ikdienas darbi, kas jāpadara, un mācības. Bet mēs kaut kā kopīgi to paveicām.

– Atceros, kādā raidījumā tika stāstīts, ka Zagorskis tevi esot žņaudzis.

– Jā (smejas), iestudējot Spartaku. Viņš, protams, bija aktieris ar vārdu, es – jauns, tikko teātrī ienācis režisors – mēģināju, kā lai saka, dabūt no viņa ārā to, kas man likās nepieciešams.

– Varoni?

– Nē… Varoņiem jau vissvarīgākā ir dvēseles stīga. Smeldze, kas dzen uz neprātu. Ir realitāte, kuru negribi pieņemt un vēlies kaut kādā veidā nokļūt citā. Līdzīgi Dullā Daukas sindromam – apskatīties, kas ir aiz tā horizonta.

– Varbūt šie cilvēki ir dāvana sabiedrībai, bet ne paši sev, jo piedzimt ar tādu dvēseli ir ļoti smagi?

– Bieži vien pat mokoši.

foto: Rojs Maizītis

Kauslis un romantiķis

– Tas ir jūtīgs jautājums – par talanta daudzumu sevī, savos bērnos, ja viņi nonāk uz skatuves. Kā esi ar to dzīvojis?

– Domāju, katram ir savs spēks rokās un arī savās gēnu kombinācijās. Nezinu, vai gribēju, lai Dita nonāk teātrī. Kad viņa stājās Teātra fakultātē, aizbraucu uz laukiem. Tikai tad, kad viņa pateica, ka ir uzņemta, sapratu, cik uztraucies biju. Zināmā mērā tas bija tāpēc, ka uz teātra bērniem vienmēr skatījās ar pastiprinātu uzmanību, domājot, ka viņi kaut kādā veidā ir ietekmēti vai sabojāti. Protams, Dita bija klāt mēģinājumos, arī tad, kad strādāju Liepājā, bet mācījis es viņu neesmu. Vienkārši mēs bijām blakus un runājām par kādām lietām.

– Tā jau ir mācīšana.

– Faktiski nē. Es necentos viņu nekādā veidā ievirzīt, mēs runājām par to, kas patīk, kas ne, un mums dīvainā veidā ļoti ātri tās gaumes sakrita.

– Varbūt viņa vairāk no tevis ietekmējās nekā no mammas, kura arī strādāja Liepājas teātrī?

– Šķiet, viņa ietekmējās no teātra kopumā. Acīmredzot katram ir savi iemesli, kāpēc viņš nonāk mākslā, kāpēc cenšas iziet no realitātes caur garīgu sfēru. Kad pirmoreiz saskāros ar teātri, man bija šoks. Līdz tam biju dzīvojis pilnīgi citā pasaules modelī – skarbākā, nesaudzīgākā.

– Biji ielu bērns?

– Biju bērns, kurš audzis divu sieviešu sabiedrībā un kuram bija mēģināts iemācīt, ka visa pasaule ir brīnišķīga. Kad nonāc skolā, vienā brīdī vari kļūt par ielu bērnu. Paldies Dievam, man neļāva aiziet pārāk tālu. Bet tad, kad saskāros ar teātra pasauli, sapratu, ka tur jūtos labi...

– …un tā skarbā, putekļainā, akmeņainā iela nav tava?

– Runa drīzāk ir par cilvēciskajām attiecībām. Dzīvot lomā, kura tev nav dabas piešķirta, bet eksistēt tajā, apstākļu spiests, nav tā komfortablākā sajūta. Pastāv ārēja apdraudētība, ka kāds var nākt, nospiest tevi, lai arī esi izcīnījis sev vietu, kurā citi nekāpj uz galvas.

– Būtībā tev jālauž sevi, jābūt brutālākam, nekā ir tava iekšējā būtība?

– Tie ir spēles noteikumi. Tu esi iesaistīts tajā un vai nu zaudē, vai mēģini dabūt bonusu.

– Kur tu mēģināji to spēlēt – kādā Rīgas rajonā?

– Rīgā, Pārdaugavā, Graudu ielas rajonā, Ziepniekkalnā. Kad mācījos 9. klasē, ļoti populāri bija kautiņi, kur rajons izrēķinājās ar rajonu, Jugla pēkšņi pārvietojās uz Teiku, un Teika deva atbildes reakciju Grīziņkalnam. Maskačka bija vispār sava republika.

– Tā ir nejaušība, ka nokļuvi teātrī?

– Es spītības pēc piedalījos konkursā un tiku tālāk par savu klasesbiedru, kurš tagad diemžēl ir jau zem zemes. Skolotāja teica, ka no viņa kaut kas iznāks, bet – zini, Lūriņ, no tevis nekas nesanāks. Tad es samācījos dzejoli, aizgāju uz konkursu un kaut kā vinnēju. Kāds puisis teica, ka Pionieru teātrī ir uzņemšana. Saku – a ko es tur darīšu? Viņš – pēc tam tur būšot balle. Nu labi, aiziešu. Baļļu tai laikā nebija pārāk daudz.

Teātrī sastapos ar brīnišķīgu pedagoģi, Astrīdu Savisko, kura spēja atvērt bērnus, likt viņai uzticēties. Mēs paši visu darījām – palīdzējām dekorācijas veidot, bija jāgādā par kārtību, un mums patika tā lieta, kur visi esam. Tā atradu kompāniju, kurā man ir labi.

– Tevī ir Čaka romantiķis – gan pašpuika, gan tas, kurš var pacelt puķi no asfalta un paostīt.

– Nu, Čaks jau arī pēc dzīves gājuma nebija tāds kā viņa literārais tēls…

– Kaut ko jau viņš tajos jūrnieku krodziņos...

– …bija paostījis, jā (smejas).

Savi puikas, savi ieroči

– Vai tu savus puikas esi saudzējis, jo pats esi izgājis šo ielas skolu? Esi mēģinājis piedabūt pie labas nodarbes?

– Tagad apstākļi un vērtības ir citas...

– Ir jau puišeļi uz ielām…

– Jā. Bet tādām fiziskām lietām bieži vien pāri nāk tas, ka cilvēka vērtību nosaka materiālais stāvoklis. Ne velti viņi tagad jau agrās klasēs salīdzina – man ir tas, bet tam nav tas.

– Tas arī ir skarbi.

– Tas ir skarbi un sāpīgi, jā.

– Kā tu tam esi ticis cauri?

– Viņi ir ļoti dažādu raksturu zēni, viens līdzīgi man izgāja to ceļu, aizgāja trenēties teikvando, dabūja melno jostu, pēc tam bija citos sporta veidos. Jaunākais ir ļoti komunikabls. Viņam ir cita veida dotības, ar kurām viņš var iekļauties sabiedrībā.

– Savi ieroči.

– Jā. Turklāt viņš ir atradis savu kompāniju, kas ir brīnišķīga. Nekad neesmu redzējis tik lielisku sportisku apvienību kā skeiteri. Nav starpības, tev ir trīsdesmit gadu, desmit vai septiņi, galvenais, ka ir skeits zem kājām. Jocīgi, ka viņi cits citu pazīst.

– Arī tā ir ielas dzīve, un no malas varētu likties – skarba.

– Neapšaubāmi, ir traumas.

– Vecākiem jābūt drosmīgiem, lai nopirktu to dēli.

– Jā, bet tad, kad cilvēks uz tā ir uzkāpis, viņu vairs nevar dabūt nost, brauc vismaz piecas reizes nedēļā.

– Jūs ar puiku mammu arī esat aktīvi cilvēki, Rita nodarbojas ar cīņu horeogrāfiju, akrobātiku.

– Viņa ietilpst Ziemeļvalstu cīņas savienībā, kas nodarbojas ar skatuves cīņām. Tās ir nevis kontaktcīņas, bet tās, kur tev jāparāda, ka viss notiek šajā brīdī. Tiem, kuri šo skolu ir pabeiguši un paši kļuvuši par skolotājiem, ir iespējas strādāt gan pasaules teātros, gan kinostudijās, ieskaitot Holivudu. Skatuves cīņu asociācijā neapšaubāmi ir ļoti labi pedagogi.

foto: Rojs Maizītis

– Rita tev ir mācījusi smuki kauties?

– Es pats esmu gājis tajā skolā, pabeidzu pirms viņas. Bet, tā kā Rita strādā Kultūras akadēmijā, viņai ir iespēja ar to nodarboties katru dienu.

Krustcelēs

– Abi ar Ritu sarunu festivālā Lampa runājāt par pārmaiņām dzīvē. Ja kāds jautātu, kuras ir bijušas lielākās pārmaiņas tavā dzīvē?

– Domāju, pārmaiņu ir bijis pietiekami daudz, ņemot vērā, ka esmu trīs reizes precējies, ka man ir četri bērni, ka bieži vien pats sevi esmu nodzinis līdz krustcelēm, vairs nezinot, iet pa labi vai kreisi.

– Kādā ziņā nodzinis?

– Ar radošiem meklējumiem, ar savas vajadzības vai nevajadzības apzināšanos… Man ir bijis pietiekami sarežģīts liktenis teātrī, ne vienmēr viss ir bijis spoži un gājis uz augšu, ir bijuši periodi, kad esmu bijis prom.

– Deviņdesmitajos?

– Jā, laikam.

– Tad daudziem grūti gāja. Kā izdzīvoji?

– Kaut kā izdzīvoju.

– Tad brūk arī personiskā dzīve? Tas ir pārbaudījums?

– Tu vari ļoti sagandēt personisko dzīvi, jo neapšaubāmi – ja esi diskomfortā, otrs cilvēks to jūt un uzdod jautājumus, grib zināt iemeslus, bet ne vienmēr tu tos vari pateikt, bieži vien tev ir bailes pašam sev atzīties.

Domāju, tas varbūt nav tik mokoši tam, kas tajā dvēseles karsonī atrodas, cik otram cilvēkam, kas blakus, jo bieži rodas sajūta – es ne pie kā it kā neesmu vainīgs, bet, ja nu tomēr esmu…

– Tas ir ļoti grūti, iekšējs saspīlējums. Vai, tāpat kā daudzi radoši cilvēki, esi arī purvā iebridis, alkoholā meklējis risinājumu?

– Ir bijuši arī tādi gadījumi.

– Kas tev palīdz tikt atpakaļ?

– Vēlme kaut kādā veidā pamēģināt uztaustīt to gaismas staru, kas arī visdrūmākajos brīžos nekad nav apdzisis. Vēl viena ļoti sāpīga skola, protams, ir bērni. Viņi var pateikt tādas patiesības par tevi, vienkāršos vārdos, kuras ir ļoti nepatīkami dzirdēt. Un laikam arī dzīves alkas.

– Just, ka potenciāls tevī vēl ir, nav izsmelts, ir cerība?

– Jā, cerēt, ka tas nav vēl izsmelts.

Savaldzināt ar uzticību

– Rita par tevi ir sešpadsmit gadus jaunāka. Kā tev izdevās savaldzināt tādu jaunu būtni?

– Tas ir jāprasa viņai – kāpēc.

– Nav tev pačukstējusi?

– Ir lietas, kuras labāk otram neatklāt. Nu, var uzdot jautājumu – kāpēc es tev esmu svarīgs? Bet uz jautājumu, kāpēc attiecības ir tādas, bieži vien nevar atbildēt, jo tas ir jušanas līmenī. Vienkārši ir, un cauri.

– Tu sadūšojies vēl trešajai laulībai un diviem bērniem.

– Jā, un es to nevienu brīdi nenožēloju.

– Kas ir tas, kas sievietes pievelk tavā personībā?

– Nekad par to neesmu domājis. Stulbi tā runāt, bet katram ir kādas zināmas iestrādes, kā rīkoties kādās situācijās.

– Tu māki flirtēt?

– Nē, tas nav flirts. Varbūt es kaut kādā veidā spēju radīt uzticību cilvēkam, bet tā ir tikai mana versija.

– Ka neesi viendienītis?

– Katrā ziņā ar manām sievām ir tā – ar tām, ar kurām esmu ilgāku laiku ticies, beigās viņas esmu arī apprecējis (smejas).

– Kas notiek, kad cilvēki šķiras? Attiecības mirst?

– Domāju, mainās apstākļi, skats uz dzīvi, nāk citas atklāsmes, arī sapņi, kurus gribas realizēt. Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc cilvēki izšķiras. Bet simt punktu – ir apstākļi, kuros ir grūti saglabāt attiecības. Neapšaubāmi, iemesls var būt attālums, ja tas ir ilgstošs.

– Esat radoši cilvēki ar intensīvu garīgu dzīvi.

– Droši vien pateicoties bērniem, ir sajūta, ka mēs visi viens par otru zinām un, ja kādam, kas bijis šajās attiecībās, radīsies vēlme pēc palīdzības, mēs to sniegsim Un tas ir brīnišķīgi.

– Tā jau ir bijis?

– Tas, ka mēs esam… ne domubiedru kopa, bet vienoti ar ļoti daudziem pavedieniem, dzīvē negadās tik daudz. Bieži vien ir tā, ka apcērt attiecības – viss, vairs neko negribu zināt!

– Dace (Valda otrā sieva aktrise Dace Bonāte) ir atklāti stāstījusi par savu slimību. Vai viņai tajā laikā bija vajadzīga tava palīdzība?

– Jā, būtiskos jautājumos, kad viņai bija vēlme man dot kādu uzdevumu, ja nu kas notiek, sliktākajā gadījumā, viņa ar mani to izrunāja. Tā ir ļoti liela uzticība.

– Tajā laikā uzņēmies lielāku atbildību par Niklāvu?

– Grūti teikt. Mēs ar Niklāvu vienmēr esam bijuši lielā kontaktā. Vēl vairāk atbildības bija, kad viņš pirmoreiz saskārās ar tādu lietu kā smaga slimība un iespējamību, ka rezultāts varētu nebūt pozitīvs, kad slimoja un aizgāja viņa vecmāmiņa, Daces mamma. Tad viņš bija vēl pavisam maziņš. Kad Dacei bija tās problēmas, viņš pats, liekas, bija pietiekami vīrišķīgs.

– Tādu nestandarta vīrišķību centies arī savos dēlos ieaudzināt – ka nevis dīžāšanās ir svarīgākā, bet būt uzticamam, uzņemties atbildību?

– Grūti teikt, vai esmu tā audzinājis, ņemot vērā manu aizņemtību darbos un visur… Man svarīgākā ir sajūta – un ceru, viņiem arī –, ka mēs cits citam esam. 

– Esi teicis – ja tev būs jāaiziet pirmajam, visas trīs sievas saskandinās glāzes, un viņām būs foršs vakars.

– Par to esmu pilnīgi pārliecināts!

– Vai viņas par to iesmēja – tad atstāj pudeli!

– Tā ir laba lieta (smejas)! Domāju, vakars viņām ievilksies, varētu atstāt pat divas.

– Kā filmā Rūdolfa mantojums – tagad dancojiet!

– Jā, bet tas ir skaisti! Senāk jau vispār ne tikai pavadīja cilvēku, kas bijis svarīgs, bet arī izbaudīja sajūtu – esmu dzīvs! Ne velti tā dancošana…

– Labāk nosvinu dzīvi, jo kas zina, kā būs rīt...

– Jā, apzinos, kas tā dzīvīte tāda ir…

Stāsts par kādu frizieri

– Tu māki baudīt dienu vai esi sagruzījies par izrādi? Vakar sūkstījies par horeogrāfu...

– Jā, bet šo dienu varu izbaudīt, ieraugot gaismu tuneļa galā. Bišķi skumji, bet gan jau visu atrisināsim.

– Čikāgas piecīšiem pašiem ir varbūt ne liela, bet izteiksmīga horeogrāfija. Gan Mārtiņš Egliens, gan Inita Sondore tavā uzvedumā to mēģina noķert.

– Katrā ziņā tā tomēr būs vīzija par Čikāgas piecīšiem, un tajā mēs kādas lietas varam atļauties interpretēt mazliet citādi.

– Kad pirms pusgada runāju ar Armandu Birkenu, kurš bija atbraucis no Čikāgas, viņš teica, ka vaļi, uz kuriem balstījušies Čikāgas piecīši, ir humors un sentiments. Tas ir labs sākuma komplekts režisoram.

– Jā, jo tas ļauj materiālam pieiet dažādi.

– Ir ko izspēlēties tajās dziesmās? Tu pats savulaik klausījies, bija mājās lentes?

– Man pašam maģa nebija, bet draugam bija. Tā jau bija aizliegtā, neafišējamā manta. Ne velti, kad viņi pirmoreiz atbrauca uz šejieni, bija pārsteigti, cik viņu dziesmas ir populāras.

– Bet no stūra mājas tevi taču nemēģināja savervēt šo lenšu dēļ?

– Nē.

– Kāpēc viņi tevi sameklēja?

– Tas ir jāprasa viņiem.

– Esi taču domājis par pagājušā gada notikumiem?

– Jā, viss, ko es domāju par šo lietu… ir intervijā lsm.lv.

– Par pašlustrāciju?

– Jā.

– Tu tajā laikā jau strādāji teātrī?

– Jā. Un mēs taisījām Teātra dienas – kopā ar Zigmaru Liepiņu.

– Un pēc tam viņi tevi sameklēja?

– Grūti precīzi pateikt, kad tas bija, kartītē rakstīts, ka 1980. gads… Pirms neilga laika braucām ar Māsu Keriju uz Tukumu, un pēkšņi man zvana no Delfiem – atradām jūsu ziņojumu par vienu cilvēku.

Pirms tam es lsm.lv esmu pateicis, ka neko neesmu rakstījis, parakstījis, ziņojis. Viņi saka – atbildēsiet rakstiski, atnāks cilvēks jūs nointervēt vai iesiet pie Dombura uz raidījumu? Mēs jums aizsūtīsim to ziņojumu… Izlasu – tas ir par Dailes teātra frizieri, kura saņem pakas no ārzemēm un grib par visu varu apprecēties ar kādu ārzemnieku, tīties prom no šīs zemes, jo viņai pilnīgi viss šeit riebjas.

– Tu pazini to frizieri?

– Nē, kaut izrādās, ka vienā skolā esam mācījušies. Gāju griezt matus pie savas frizierītes un prasu – klau, tu zini tādu frizieri Olgu? Viņa saka – jā, man liekas, viņa Dailē strādā. Pēc amatieru skates noslēguma izdomāju, ka joka pēc jāpiezvana tai Olgai. Pie dežurantes dabūju numuru, piezvanu, jautāju kāds ir viņas meitas uzvārds… Skatos, ka nekas nesaskan. Viņa jautā, kādā sakarā zvanu, saku – ai, sakarā ar Delfiem... Viņa saka – man zvanīja no Delfiem, atsūtīja ziņojumu, teicu, ka nekas neatbilst patiesībai, izņemot to, ka draudzene man sūtīja no Vācijas paciņas. Saku – ziniet, Olga, tas ziņotājs it kā esmu bijis es. Viņa atbild – kā tad! Mēs vispār neesam tikušies, absolūts feiks.

– Tad tu nerakstīji?

– Neapšaubāmi. Vispār tas fakts neatbilst patiesībai.

– Šādi stāsti izgaismo, cik tas ir absurdi.

– Nujā, bet nezinu, vai kāds tam ticēs…

– Cilvēks var stāstīt un taisnoties, cik grib, bet šaubu ēna paliek.

– Tas jā. Un arī tiesu procesi tiek apšaubīti, jo kartotēkas ir nepilnīgas.

– Tas kaut kādā veidā tevi sašūpoja?

– Tas bija sitiens ne pa jokam.

– Iekšēji diskutēji par to, kā to uztvert, kā norīt to krupi?

– Domāju, viņi savu darbu ir izdarījuši.

– Panākuši, ko gribēja?

– Attieksme ir ļoti dažāda. Bet, protams, tas, ko par tevi domā tuvinieki, ir vissvarīgākais.

– Ja tauta mīl, tad tuvinieki vēl vairāk.

– Nē, bieži vien tas nav viens un tas pats.

– Paldies Dievam, tev viss kārtībā.

– Jācer, ka jā…

Desmit dienas miera

– Esi stāstījis, ka tavs vectēvs savulaik nospēlēja īpašumus kārtīs.

– Jā. Tas gan bija vecvectēvs – nospēlēja savu saimniecību, riktīgi lielu, Cēsu pusē

– Kārtīs?

– Jā, plēsās ar kungiem, baroniem, un tie viņu piežmiedza (smejas).

– Savukārt tava vecāmāte esot savus sešus jaunākos brāļus izvilkusi – tādi spēcīgi, aktīvi cilvēki dzimtā bijuši.

– Jā, dažādi, bet katrs kādos izšķirīgos brīžos tomēr ir nostartējis tā, ka nav bijis kauns.

– Bet ar teātri saistīti cilvēki tavā dzimtā nav bijuši.

– Pilnīgi noteikti ne.

– Atceries, kad tevi aizveda uz pirmo izrādi?

– Jā, uz baletu Apburtā princese. Man ļoti patika.

– Bērniem bieži vien ir garlaicīgi, aizmieg uz pleca.

– Labs stāsts ir par Niklāvu. Zigmars Liepiņš man uzdāvināja divas biļetes uz Parīzes Dievmātes katedrāli, Dacei tovakar bija izrāde, paņēmu Niklāvu līdzi, viņam, šķiet, pat septiņi gadi vēl nebija. Pirmo cēlienu mierīgi sēž blakus, otrajā jau dīdās, šļūkā grīdu…

Pēc izrādes savācam mammu, braucam mājās, viņš tāds kluss. Es mudinu – saki droši, pat ja nepatika! Kad mani desmit gadu vecumā aizvilka uz operu Fausts, domāju, ka garlaicīgāku vakaru savu mūžu neesmu piedzīvojis… Bet viņš sēž un nerunā pilnīgi neko. Izlaižu abus pie mājas, man jābrauc uz autostāvvietu. Dēls, tikko no mašīnas izkāpis, esot teicis – kā patika, kā patika… Savu kāju tur vairs nesperšu! (Smejas.)

– Ko sagaidi no vasaras, ko gribi izbaudīt?

– Kādas desmit dienas miera.

– Ko darīsi?

– To pašu – būšu laukos, bet nebāzīšu savu degunu ārā no turienes.