"Prāta vētras" Kaspars Roga Āfrikā bijis tuvu nāvei
Sarunā ar Prāta vētras bundzinieku Kasparu Rogu modes mākslinieks Dāvids uzzina, ka mūziķa kaislība ir Āfrika, ka viņš savulaik inficējies ar bīstamu parazītu un bijis tuvu nāvei, kā arī ka ir gan avantūrists, gan sirsnīgs puisis.
Lasot par šo tavu filmu, neticēju savām acīm – tu pats kādu laiku esi Āfrikā meklējis dimantus un pat ieguldījis šajā nodarbē savus līdzekļus! Līdz šim likās, esi ļoti pareizs.
Nē, esmu diezgan avantūriskas dabas. Un mani ļoti ātri var ievilkt visādos aizdomīgos darījumos un afērās. Dimanti bija viena no tādām lietām. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šis bizness šķita un joprojām šķiet milzīga eksotika, otrkārt, veiksmes gadījumā var arī nopelnīt. Es uz Āfriku devos katru gadu uz kādu mēnesi.
Kā tu tur nonāci?
Ar Kauliņa kungu bijām labi draugi Prāta vētras pirmsākumos. Viņa bankas laikos Latvijā mums bija kārtīgs rokenrols. Tad viņš uz daudziem gadiem pazuda, līdz atkal uzradās. Vispirms pirms desmit gadiem aizbraucu pie viņa uz Sjerraleoni ekskursijā. Tad aizbraucu turp ar draudzeni, bet pēc tam devos jau katru gadu.
Bail nebija?
Sjerraleone ir tā pati zeme, par kuru uzņemta filma Asiņainais dimants ar di Kaprio galvenajā lomā. Kad pirmo reizi tur biju, vēl varēja redzēt tā pilsoņu kara sekas – saspridzināta tehnika ceļa malās un okeāna krastā. Bet tagad tur ir samērā droši un valsts strauji attīstās. Diemžēl šai attīstībai ir arī sekas – neskartās dabas un mežonīgo dabas stūrīšu, kur patverties no civilizācijas, kļūst arvien mazāk.
Bet tev tiešām nebija bail doties uz tādu valsti?
Ja dotos viens uz pilnīgi svešu zemi, kur nezinu, kas mani sagaida, tad – jā. Bet draugs tur bija nodzīvojis jau septiņus gadus. Viņš man tur bija kā gids, tāpēc jutos zināmā drošībā. Viņš tomēr zināja, kā jākontaktējas ar vietējiem. Patiesībā lielākais drauds tur ir dažādas slimības.
Ebola arī?
Jā! Kad devāmies filmēt, Ebolas epidēmija tur bija tikko beigusies. Kauliņa kungs zināja stāstīt: ja ievēro personisko higiēnu, regulāri mazgā rokas un ne ar vienu nesveicinās, tad no tās sērgas var izvairīties. Vispār, ja Ebolas laikā sniedz roku sveicienam, tad tiec uzskatīts par ienaidnieku. Taču malāriju gan esmu saķēris vairākkārt un vismaz reizes četras piecas slimojis.
Vai tev prāts? Tā taču ir ļoti smaga slimība ar smagām sekām. Vai vispār tagad esi pie pilna saprāta?
Nezinu. (Smejas.) Tās pretmalārijas zāles ir ļoti stipras, taču ar tām trīs dienās var no malārijas tikt vaļā. Sajūta, kā slimojot ar gripu, – lauž kaulus, svīst, tirpst lūpas, rādās visādi interesanti murgi. Guli tās trīs dienas gultā un tad atkal esi uz kājām. Bet, ja nav zāļu un nesāc ārstēšanos nedēļas divu laikā, var arī atstiept kājas...
Bet ir taču arī visādas pretmalārijas zāles, ko var lietot pirms tam profilakses nolūkā.
Jā, bet tās ļoti stipri dod pa aknām. Taču, tā kā mums patīk arī iedzert, mēs izvēlējāmies cerēt, ka ods neiekodīs. Ja ods iekož, malārijas inkubācijas periods ir aptuveni divas nedēļas. Un tas nozīmē, ka kopš oda iekošanas brīža vismaz nedēļu vēl var laisties rokenrolā. Ja dzertu pretmalārijas profilakses zāles, neko tādu nevarētu atļauties, turklāt pirmās stundas pēc to lietošanas ir fiziski ļoti, ļoti slikti. Gribas vemt, un puse dienas no normālas dzīves ir izslēgta.
Tā taču ir baigā krievu rulete – cerēt, ka malārijas ods neiekodīs!
Izmantojām moskītu tīklus. Un malārijas odiem ir strīpainas kājas. (Abi smejas.) Taču, protams, nevar novaktēt – iekodīs vai ne. Vispār iesaku: ja esat aizbraukuši uz malārijas zonas valstīm, nopērciet tur šīs zāles, jo nevar jau paredzēt – varbūt malārijas simptomi parādīsies, kad būsiet jau atgriezušies mājās.
Latvijā šo zāļu nav?
Nē! Latvijā ārstēšana ir citādāka nekā Āfrikā, turklāt var būt visādas blaknes. Tāpēc es vienmēr no Āfrikas atvedu arī viņu zāles. Jo man bija gadījums, kad biju atgriezies no Āfrikas un saslimu Latvijā. Braucu uz Red Hot Chilli konci Lucavsalā, kad pusceļā sapratu – ahā, man sākas malārija! Griezu mašīnu atpakaļ, paspēju tikt līdz mājām Engurē. Iedzēru zāles un jau nākamajā dienā spēju nospēlēt Prāta vētras koncertu.
