"Priecājos, ka esmu dzīvs" - Imants Vanzovičs par atkarībām, čeku un samierināšanos

„Ai, viņš taču ir pilnībā nolaidies – dzer, neko nedara. Gluži vai par bomzi palicis. Pārdzīvojot, ka esot nepamatoti aizmirsts un nenovērtēts,” – tādas runas klīst par Imantu Vanzoviču.

Vai tiešām tā ir? Vai tiešām šis lieliskais estrādes meistars, kurš no bundzinieka kļuvis par atzītu dziedātāju, ar Zigmara Liepiņa grupām "Modo" un "Opus" priecējis simtiem tūkstošus skatītāju, līdz asarām saviļņojis ar Kangara lomu rokoperā "Lāčplēsis", ir sevi novedis postā?

Dzīvo klusāk

Žurnāls "Kas Jauns" ar Imantu Vanzoviču vissaulainākajā šīs ziemas dienā satiekas Juglā, kur viņš atbraucis no savām mājām Baltezerā. Skatoties uz dziedātāju, nekas neliecina, ka viņš pēdējos gadus būtu ieslīdzis atkarību postā un nolaidies gluži vai līdz bezpajumtnieka līmenim. Gluži otrādi – Imants ir enerģijas un radošu plānu pilns.

Padzirdot, ko par viņu runā, Vanzovičs sāk no sirds smieties. „Šādi par mani baumo jau pēdējos padsmit gadus. Jā, man bija viens periods, kad aizgāja sieva ar abiem bērniem, un tad patiešām pusotru gadu biju tāds, kā par mani joprojām runā. Taču tie laiki ir sen pagājuši. Ar mani viss ir kārtībā,” saka Vanzovičs.

Dziedātājs paskaidro, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņš ir pazudis: „Es vienkārši tagad dzīvoju daudz klusāku dzīvi, lieki „nezīmējos”. Un šodien, būdams pie skaidra saprāta un nenodzēries (lai arī ko par mani runātu), varu apgalvot, ka esmu ar dzīvi apmierināts, man ir ceturtā laulība, mīloša sieva. Esmu labā formā, labā līmenī uzturu savu vokālu, un mani apmierina tas, ka katru nedēļas nogali uzstājos korporatīvajos pasākumos,” tā Imants.

Pirms vairākiem gadiem Vanzovičs un mūziķis Harijs Užāns izveidoja savu vairāku stundu garu koncertprogrammu, kurā Imants uzstājas kā solists. Taču tagad viņam nākas pārprofilēties, jo kolēģis Harijs veselības problēmu dēļ uz pāris mēnešiem izkritis no aprites.

„Tagad esmu kā cilvēks orķestris – ne tikai startēju kā dziedātājs, bet arī izstrādāju šo vakaru scenāriju, esmu vakara vadītājs un vēl darbojos kā dīdžejs,” paskaidro Vanzovičs un uzsver: „Darbiņa pietiek. Vienīgais, ko gribu piebilst, – no darba kāzās gan cenšos atteikties. Kaut kā pārāk bieži gadījušās situācijas, kad kāds pārāk drosmi saņēmies kāzinieks lien uz skatuves, rauj no rokām ārā mikrofonu un pats grib dziedāt. Man tas nepatīk.”

Gatavo lekcijas mūzikas vēsturē

Imantam Vanzovičam ir arī kāda ideja, pie kuras īstenošanas viņš šobrīd cītīgi strādā. „Esmu iecerējis izveidot lekciju ciklu un braukāt pa mācību iestādēm, uzstājoties ar lekcijām par populārās mūzikas vēsturi. Esmu jau savācis daudz materiālu, kā arī man taču pašam ir ievērojama pieredze – savulaik ar koncertiem esam izbraukuši krustu šķērsu gan Latviju, gan plašo Padomju Savienību,” ar savu ieceri padalās dziedātājs.

Viņš stāsta, ka vairākas skolas jau izrādījušas interesi par šīm lekcijām un nu atliek vienīgi pilnībā pašam sagatavoties. „Arī iegūtais augstākās izglītības diploms man atļauj ar ko tādu nodarboties. Es taču esmu pabeidzis slaveno Krievijas Teātra mākslas institūtu GITIS. Toreiz mēs četri no Latvijas – Laima Vaikule ar dzīvesbiedru Andreju Latkovski, Mirdza Zīvere un es – tajā iestājāmies un reizē pabeidzām. Bijām kursabiedri.”

Gribētu vēl kādu "Lāčplēsi"

Vanzovičs ir atvērts jebkuram muzikālam projektam. „Piemēram, šogad dzejniekam Jānim Peteram ir 80 gadu jubileja. Manā repertuārā ir ne mazums dziesmu ar Petera vārdiem, to pašu "Puķu nakti" ieskaitot, un šovasar uzstāšos Jāņa Petera jubilejas koncertos. Bet būtu forši, ja taptu kāds lielāks, vērienīgāks projekts, tāds, kāds savulaik bija rokopera "Lāčplēsis".

Imants klātienē vēroja arī pērn izskanējušo "Lāčplēša" jauniestudējumu, kas, protams, nebija tik vērienīgs kā oriģināls, taču saviļņojumu mūziķis izjutis un kamols bijis kaklā.

„Atcerējos mūsu "Lāčplēsi" – to, kā gatavojāmies, kā mēģinājām. Arī to neizskaidrojami mistisko notikumu ģenerālmēģinājuma dienā, kad tieši tajā neilgajā pārtraukumā starp pirmo un otro ģenerālmēģinājumu, kad visi bijām aizgājuši pusdienās un skatuve bija tukša, pēkšņi griestos virs skatuves iztrūka āķi un uz skatuves nokrita konstrukcijas ar 30 prožektoriem. Tas bija tik dīvaini – prožektori nokristu kādu stundu agrāk vai vēlāk... Šausmīgi pat iedomātos, cik daudz būtu cietušo...”

Imants atminas, ka toreiz rokopera "Lāčplēsis" bija Latvijas neatkarības priekšvēstnesis. „Tā smarža, ka tuvojas Atmodas pavasaris, jau virmoja gaisā. Un mēs nebaidījāmies. Arī tad, kad finālā savu Kangara balto apmetni pārmetu Latvijas kontūrai un noliku baltu rožu pušķi vidū, tā izveidojot Latvijas karoga krāsas. Jo bija jau skaidrs, ka ar PSRS būs cauri. Tagad esam citā savienībā – labākā vai sliktākā, nezinu. Es nesūdzos.”

Vai bija čekas ziņotājs?

Runājot par dzīvi iepriekšējās savienības – PSRS – valgos, pieskaramies arī šobrīd tik aktuālajai čekas maisu tēmai.

„Uzskatu, ka šie čekas maisi ir baigais fufelis. Jo tās lielās zivis, tie, kam patiešām tur vajadzēja atrasties, sen jau no maisiem izņemti. Tas, kas tagad tur ir, tā ir ākstīšanās. Manuprāt, uzreiz jau vajadzēja to maisu saturu atklāt, lai būtu miers. Nevis tagad, pēc tik daudz gadiem, kad labāk to visu aizmirst kā ļaunu murgu,” spriež Imants Vanzovičs, kas pats uz savas ādas šo murgu ir „izbaudījis”.

Mūziķis neslēpj, ka bija nonācis VDK uzmanības lokā, un izstāsta, kā savulaik ticis vervēts par aģentu. „Tas bija 1982. gadā, kad čeka gribēja mani pataisīt par stukaču. Mums tolaik bija 52 koncerti trijos mēnešos. Braucām pa visu PSRS, uzstājāmies tikai lielajās manēžās un kultūras pilīs. Reiz, kad filharmonijā devos pēc aldziņas, pienāca sekretāre un teica, ka man jāieiet kadru daļā. Tur man iedeva telefona numuru, uz kuru obligāti jāpiezvana. Sajutu kaut ko nelāgu, vērsos pie Zigmara Liepiņa ar savām aizdomām, ka kaut kas nav īsti tīrs. Saku, ka es viņus piekāšu, ka nezvanīšu nevienam. Zigis deva citu padomu – lai esmu gudrāks, lai piezvanu, aizeju uz satikšanos, bet lai izliekos par muļķi. Tā arī darīju. Kā tagad atceros šo tikšanos – kafejnīcā viesnīcas "Kristīne" pagrabā."

"Uzsauca man kafiju, balzamiņu, sākām runāties. Deva visādus mājienus – vai esmu ieinteresēts braukt ar koncertiem uz ārzemēm? Un ko mani kolēģi dara? Vai neesmu manījis ko dīvainu, vai nedara ko neparastu? Atbildēju, ka nekā dīvaina nav, ka viss ir kā pie mūziķiem. Un vai kāds nelasa kādu dīvainu literatūru? Lai gan zināju, ka tajā laikā Aivars Hermanis un Kaspars Dimiters sāka piekopt jogu un viņiem bija izdrukātas lapiņas ar jogas vingrojumiem un metodiku, protams, par to neko nestāstīja, „laidu muļķi”. Teicu: protams, lasa! "Liesmu" lasa, "Cīņu" lasa... Čekists uz mani tā dīvaini skatījās, bet sarunas beigās piekodināja: „Nu labi, ja tu kaut ko pamani, piezvani. Satiksimies, izstāstīsi...” Un tad es viņam atbildēju: „Diez vai es jums derēšu. Es šajās lietās neko nesaprotu, un es jums tajā čekā varu visu salaist dēlī.” Tieši tā arī pateicu, kā šodien atceros! Kopš tā brīža čeka lika man mieru, laikam nodomāja, ka no tāda pajoliņa nav nekādas jēgas,” sirsnīgi smejas Vanzovičs un nopūšoties piebilst: „Tas bija jocīgs laiks. Stipri jocīgs.”

Kā piemēru tam viņš min kādu notikumu, par kuru, kā pats domā, līdz šim nevienam nav stāstījis. „Grupu "Opus" gribēja aizsūtīt koncertēt uz Afganistānu, kad tur bija iebrukusi PSRS. Zigis bija kategoriski pret šo braucienu. Un tad sekoja iebiedēšana – nu labi, tad uz Bulgāriju jūs netiksiet. Zigis tik un tā savu pozīciju nemainīja un stāvēja kā klints. Toties "Eolika" piekrita – aizbrauca gan uz Afganistānu, gan pēc tam uz citām valstīm,” atceras Imants, sakot, ka sankcijas pret "Opus" tomēr nesekoja.

Zigmara Liepiņa grupa ar Vanzoviču sastāvā uz Afganistānu neaizbrauca, taču krievu armijas daļās uzstājās Vācijas Demokrātiskajā Republikā. „Tas bija 1978. gadā, kad ar Modo braukājām ar koncertiem pa krievu armijas daļām. Labi nopelnījām, pēc katra koncerta oficieri bija saklājuši galdu, uz kura nekā netrūka. Uh, vajadzēja pamatīgu veselību, lai tādas dzīres izturētu. Atceros, bija tāds šņabis "Luņņikoff" – kantaina pudele ar korķi kā pareizticīgo baznīcas kupols. Protams, mums līdzi piekomandēts bija arī „īstais” grupas vadītājs no attiecīgajiem čekas orgāniem. Lai viņš mazāk ko dzirdētu un redzētu, mēs viņu nepārtraukti dzirdījām. Viņš visu šo pusotru mēnesi bija pamatīgā ķitē,” atceroties tos laikus, smejas Imants.

Vai patiešām aizmirsts?

Vai pēc 20 uz skatuves pavadītajiem gadiem, pabijušam slavas zenītā un spozmē, Imantam Vanzovičam tā visa nepietrūkst? Vai viņam nekremt, ka tagad uz skatuves gozējas pavisam citi izpildītāji?

„Protams, pietrūkst! Bet ir viens vārds – samierināšanās. Es ar šādu situāciju samierinos. Bet, protams, gribas kāpt uz skatuves, protams, katru rītu izjūtu tās trūkumu. It sevišķi, apzinoties, ka es vēl varu dziedāt, ka ar manu vokālu viss ir kārtībā, ka esmu labā formā. Taču man šī samierināšanās nāk viegli, jo lieliski apzinos, ka katram ir savs laiks."

"Tāpēc tagad, kad pats esmu „vecais”, man gribas jaunajiem dot šo ceļu. Esmu pat gatavs jaunos censoņus atbalstīt, cik vien manos spēkos. Es zinu, kā tas ir – izsisties saulītē, kad tevi visi cenšas „noēst”. Jo mani Kultūras ministrija ēda pēc pilnas programmas. Kāpēc? Tāpēc, ka es biju citāds, es dziedāju falsetā – tātad pediņš! Bet es jau tāds nebiju. Tas nekas, ka man sūtīja vēstules zilās aploksnēs, aicināja uz randiņiem... Protams, es uz tiem negāju, taču sabiedrība un mūzikas vide mani nepieņēma – nu kas tas ir par dziedātāju, kas dzied falsetā!”

Vācot materiālus savam lekciju ciklam par mūzikas vēsturi, Imants Vanzovičs saskāries ar interesantu faktu – internetā maz atrodama informācija par viņu kā dziedātāju un viņa pārstāvētajām grupām. „Par "Modo" un "Opus" laikiem praktiski nekā nav. Grupa "Opus" internetā teju nav atrodama, arī dziedātāja Imanta Vanzoviča tur praktiski nav. Vai kāds zina, ka 1987. gadā VDR šlāgerfestivālā "Cilvēks un jūra" ar savu "Love time" savācu teju visas iespējamās balvas, izkonkurējot solistus no 18 valstīm? Neviens to nezina! Kāpēc nav šādas informācijas? Gatavojoties savām lekcijām, esmu secinājis, ka internetā visplašākā informācija ir par tiem, kas bijuši Raimonda Paula cilvēki, kas nodziedājuši kaut vienu Paula dziesmu. Bet par Ziga cilvēkiem un grupām informācijas ir maz.”

Dzimšanas dienu nesvin

Vai Imantam nekremt, ka tagad par viņu maz atceras un, ja kāds arī atceras, tad domā, ka „šis tak jau ir nodzēries”? „Jā, jā. Visi runā – ko tad tas Vanzovičs, tas jau sen kā nost! Pat Kultūras ministrija pērn neatrada laiku un iespēju apsveikt mani 60 gadu jubilejā!” pasmīn Vanzovičs un, vaicāts, kā nosvinējis šo apaļo notikumu, atbild tieši: „Dzimšanas dienu sen vairs nesvinu. Mani tas neinteresē."

"Bija tāds aktieris Leonīds Broņevojs, kas tēloja Gestapo šefu Milleru filmā "17 pavasara mirkļi". Viņš teica, ka dzimšanas dienas nevajag svinēt, lai lieki neizaicinātu likteni. Un viņam ir taisnība! Es priecājos par to, ka šodien esmu dzīvs! Es priecājos, ka esmu vajadzīgs sievai, saviem dēliem, savai mājai, savam kaķim Eltonam fon der van Zovičam... Tāpēc man nevajag dižas svinības. Protams, ja kāds atnāk ar puķi, es priecājos par satikšanos, bet, lai taisītu lielas balles, – nē. Kāpēc? Protams, nodziedāt jubilejas koncertu gan neatteiktos. Tas ir tik forši!”

Bet kā tad galu galā ir ar to dzeršanu? Ir Imants Vanzovičs zaļā pūķa valgos vai nē? „Man vairs negaršo. Laikam savu normu esmu izdzēris – man ir tādas aizdomas. Jā, man patīk kompānijas, varu citiem saliet, bet pašam dzert vairs negribas. Vēl vajadzētu atmest smēķēšanu, esmu pīpētājs ar 45 gadu stāžu. Bet dzeršana – tā mani neuzrunā. Es tā vietā esmu nopircis slidas un dodos uz Baltezera ledus kopā ar jaunajiem čaļiem uzspēlēt hokeju,” atbild dziedātājs.