„Krēslas” zvaigzne Nikija Rīda izbaudījusi katru grūtniecības mirkli
Liela daļa māmiņu par grūtniecību neatsaucas kā laiku, ko būtu izbaudījušas. Taču sava bērna nākšana pasaulē atsver visu, arī ne pārāk tīkamās sajūtas, kas jāpiedzīvo šajos deviņos mēnešos. Aktrise Nikija Rīda ir viena no retajām, kas saka - grūtniecību no sirds izbaudījusi.
Nikijai Rīdai bija tikai 15 gadu, kad viņa bija scenārija līdzautore filmai „Thirteen”, kurā pati arī filmējās. Vislabāk viņa pazīstama kā Rozālija Heilas atveidotāja sāgas „Krēsla” filmās, ko aizvien uzskata par ienesīgāko franšīzi visā kinoindustrijas vēsturē.
Pirms trīs gadiem Rīda apprecējās ar aktieri Īenu Somerhalderu, turklāt tas notika mazāk nekā gadu pēc abu pirmā randiņa. Pēc tam, kad Nikija bija noskatījusies dokumentālo filmu „The Ture Cost” („Patiesā cena”), kas stāsta par lētu apģērbu ražošanas ietekmi uz apkārtējo vidi un rūpnīcu strādniekiem, viņa nodibināja pati savu modes preču kompāniju „BaYou With Love”, kā arī savu dabiskas izcelsmes kosmētikas produktu līniju.
Turklāt viņa šo biznesu uzsāka, jau būdama sava pirmā bērna gaidībās. „Es burtiskā nozīmē audzinu divus bērnus,” jokojot salīdzina Rīda, kura šobrīd vada kompāniju un auklē meitu.
Prioritātes
„Grūtniecība man deva skaidru redzējumu. Šī bija pirmā reize dzīvē, kad atteicos no visa, kas nebija pieskaitāms tam, ko es patiesi vēlētos darīt. Grūtniecība bija laiks, kad atradu savu ceļu un darīju to, ko vēlos, kad vēlos un kā vēlos. Es veidoju kompāniju, kas bija mans sapnis. Es jutos labāk nekā jebkad agrāk.”
Ķermenis
„Es kā aktrise vienmēr dzirdu diskusijas par savu augumu. Kā es izskatos uz sarkanā paklāja? Kāda zīmola tērpā esmu ģērbusies? Es vienmēr esmu pret to protestējusi, taču grūtniecība man sniedza jaunu, daudz spēcīgāku sava ķermeņa pašnovērtējumu. Kāpēc man pēkšņi ir šī tauku kārta? Ak, tas ir tāpēc, ka manam ķermenim jāspēj radīt krūšu pienu. Kāpēc esmu izsalkusi un izslāpusi? Jo mans ķermenis rada amniotisko šķidrumu."
Labie hormoni
„Īens jokoja, ka vēlas, lai es būtu grūtniece uz mūžu. Man bija bezgala daudz enerģijas. Es spēju vadīt vairākas kompānijas un tajā pašā laikā atradu laiku grāmatu lasīšanai. Es varēju piedalīties telefonkonferencē, kamēr gatavoju vakariņas. Es kā grūtniece biju sevis vislabākā versija. Biju patiešām rāma un nosvērta, kas manuprāt ir vislielākā svētība.”
Nē, akrobātikai
„Esot stāvoklī, visgrūtākais bija atteikties no aktivitātēm, kas patīk: kalnu velo braukšanas, akrobātiskās jogas (akrojogas) un jāšanas ar savu zirgu. Es varēju justies neapmierināta vai varēju iemācīties gūt cita veida pieeju šīm lietām. Es turpināju apmeklēt savu zirgu, taču jāšanas vietā es viņu vedu pastaigās. Es gāju skatīties, kā mans brālis nodarbojas ar akrobātisko jogu un priecājos par viņa sekmēm. Man aizvien patika uzturēties ārā.”
Fiziskajām aktivitātēm - jā!
„Es aizvien vingroju. Katru dienu devos pusstundu garās pastaigās. Piecas dienas nedēļā veicu kardio treniņu. Es cilāju svarus, nodarbojos ar jogu. Es vienmēr esmu bijusi fiziski aktīva persona. Tas man liek justies labi. Kamēr vien tas nekaitē bērnam, var turpināt vingrot.”
Ēdieni
„Pēdējos astoņus gadus esmu uzturā lietojusi tikai uz augu bāzes balstītus ēdienus. Ogļhidrāti ir nozīmīga manas diētas sastāvdaļa, bet es cenšos būt saprātīga tajā, ko apēdu.”
Burvīgs vīrs
„Man parasti patika gatavot, bet, esot stāvoklī, es šo interesi zaudēju. Visu dienu jautāju ‘ko šodien ēdīsim?’ Par laimi Ienā mīt apslēpts pavāra talants, turklāt viņš ir visbrīnišķīgākais vīrietis. Kad viņam pastāstīju, ka jūtos slikti, ka visu dienu jāvaicā pēc ēdiena, viņš atbildēja: ‘Tas, ka varu to tev pagatavot, ir mana vismīļākā nodarbe pasaulē.’”
Vienīgais īstais pārsteigums
"Kad tuvai draudzenei piedzima dēls, es padomāju – ‘Es ceru, ka vienu dienu arī man būs dēls.’ Tad kādai citai draudzenei piedzima meita un es domāju – ‘Cik brīnišķīgi būtu, ja man būtu pašai sava mazā kopija!’ Tu esi ieguvēja jebkurā veidā. Šis ir lieliskākais un vienīgais īstais pārsteigums, kādu dzīve var sagādāt.”
Grūtniecības tests
„Esmu agrs putniņš un grūtniecības testu veicu pirms rītausmas. Man nebija ne briļļu, ne lēcu, bet bez tām es neredzu. Es miedzu acis un prātoju – ‘vai te ir viena vai vairākas svītriņas?’ Es saucu Īenam – ‘Celies!’ Viņš ieskrēja vannasistabā, nolasīja testa rezultātu un mēs jutāmies tik saviļņoti. Mēs kopā sagaidījām saullēktu un domājām – ‘Ou, mums būs bērns.’”
