“Supernovas” Ritvara fenomens - īstas skumjas pēc dēla, kuru liegts audzināt

Ritvaram līdz šim ar mūziku nav bijusi cieša saikne, tik vien kā savulaik dziedāts koros. Rīgā dzimušais Ritvars savu dzīvi līdz šim virzījis praktiskākās jomās – ieguvis bakalaura grādu tieslietās, tagad strādā par komunikācijas speciālistu IT jomā, bet savu simpātisko balss tembru lietā liek, darbodamies kā balss aktieris.

Eirovīzijas dziesma Ritvaram ir kā smeldzīga saruna ar ilgu laiku nesastapto dēlu. Mūziķis dziesmā gremdējas atmiņās par jaukajiem kopā pavadītajiem brīžiem un pauž skumjas par to, ka tas ir nepareizi, ka viņi nevar būt līdzās viens otram. Vārdos izteiktais vēstījums skan neizsakāmi patiesi un aizkustina ikvienu, rosinot līdzi just un aizdomāties par pieaugušo neatrisināto attiecību ietekmi kā uz vecāku, tā bērnu likteni.

Apsver iespēju iekarot šovbiznesu

Uz muzikālās skatuves Vulis viennozīmīgi ir atklājums, un pēc aizkustinošās un patiešām kvalitatīvās uzstāšanās Supernovas pusfinālā par viņu sajūsmā bija ne tikai liela daļa publikas, bet arī žūrija, kas atzina – ļoti labprāt apmeklētu harismātiskā mākslinieka koncertu, ja vien viņš turpinātu savas muzikālās izpausmes arī nākotnē. „To apsveru, turklāt ļoti nopietni,” žurnāla “Kas Jauns” jaunākajā numurā atzīst Ritvars, kura pamudinājums rakstīt dziesmu, ar ko startēt Eirovīzijas nacionālajā atlasē, ir personīgs, vairāku gadu garumā izdzīvots pārdzīvojums un ciešanas saistībā ar paša miesīgu bērnu, no kura vīrietis tiek faktiski nošķirts.

Ar dziesmu personīgi uzrunā atšķirto dēlu

„Dziesma nudien ir veltījums un vēstījums vienlaikus, plašākai sabiedrībai tas ir aicinājums paraudzīties sev apkārt un padomāt, vai katrs pats varētu kaut ko darīt citādi, labāk,” saka Supernovas finālists. „Dziesma ir veltīta konkrētam cilvēkbērnam – manam dēlam. Dzīvē tā ir iegrozījies, ka man nav iespējas viņu regulāri satikt, lai kā man to gribētos. Kādreiz šī situācija manī radīja izmisuma pilnu bezspēcību, jo tas nešķiet pareizi. Bet laika gaitā esmu atradis veidu, kā ar šo situāciju sadzīvot. Dziesma ir kā aicinājums vienam cilvēkbērnam un kā manifests pārējiem klausītājiem. Ir skaidrs, ka zaudēto laiku atgūt nav iespējams, tomēr es nezaudēju cerību kādreiz ar dēlu izveidot ciešu, spēcīgu saikni.

Ne pirmais, ne pēdējais tēvs ar šādu likteni

Manifests savukārt tāpēc, ka es neesmu pirmais un diemžēl nebūšu pēdējais tēvs šādā situācijā. Statistika ir nepielūdzama, tēvi visbiežāk ir tie, kas no ģimenes aiziet un pamazām atsvešinās un dažkārt papildus tiek atsvešināti no saviem bērniem. Tam ir jāmainās, tāpēc nepieciešams aktualizēt tēmu par aplamo bērnu “dalīšanu” šķiršanās procesa gaitā un to, ka patiesībā mēs visi šajā situācijā esam tendēti uz pozīciju ieņemšanu ierakumos un bieži izvairāmies no konsensusa vai vismaz kompromisa meklēšanas.

Bet cieš no tā beigās bērni, jo viņi izaug bez tēviem un dažkārt arī mammām, kuri varēja būt blakus. Šī dziesma rada nelielu cerību paspīdināt gaismas stariņu šīs problēmas virzienā un mēģināt iekustināt šo problēmu pašā saknē,” savā konkursa pieteikumā atklāts ir Ritvars Vulis.