Sandra Kalniete jaunāko grāmatu velta vecākiem, ārpolitikai un sev 65. jubilejā
Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē notika Eiropas Parlamenta deputātes un bijušās ārlietu ministres Sandras Kalnietes jaunākās grāmatas „Cinītis” atvēršana. Tas ir spilgts atmiņu krājums par Latvijas diplomātiskā dienesta izaugsmi kopš 1990. gada un politiķes personīgo pieredzi piedaloties tā attīstībā.
Sandras Kalnietes jaunākās grāmatas „Cinītis” atklāšanas svētki
Sandras Kalnietes jaunākās grāmatas „Cinītis” atklāšanas svētki.
Uz grāmatas atvēršanas svētkiem bija ieradušies daudzi Kalnietes līdzgaitnieki, tagadējie un bijušie Saeimas deputāti, ārpolitikas veidotāji ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču priekšgalā. Ievadrunā Kalniete atzina, ka iepriekšējo grāmatu – pavārgrāmatu ar receptēm – sarakstīja par godu savai 60. jubilejai.
Nu tuvojas 65. jubileja, tāpēc šo grāmatu Sandra veltot sev kā dāvanu dzimšanas dienā. Tāpat tas ir viņas ieguldījums ārpolitikas nianšu atspoguļošanā. Uzrunā aizkustinoši, pat apraudoties, Kalniete runāja par vecākiem, kuri viņai mācījuši darba tikumu. „Es domāju, ka šī nav pēdējā grāmata, kuru sarakstu. Būs vēl, bet turpmāk nerīkošu vērienīgas atklāšanas. Tāpēc uzskatu, ka man šajā reizē jāsaka ļoti liels paldies saviem vecākiem,” slaukot asaras, bilda Kalniete.
Kā atklāšanā atzina Kalniete, vislabāk viņa pazīst ārpolitiskā dienesta darbiniekus un vēl arvien sirdī jūtas dienestam piederīga. „Kad 2002. gadā man uzticēja vadīt Ārlietu ministriju, es diendienā varēju pārliecināties, cik mani kolēģi ir profesionāli, patriotiski un pašaizliedzīgi, pārstāvot un aizstāvot mūsu valsts intereses,” sacīja Kalniete.
Sandra Kalniete atzīmēja, ka, rakstot šādā atmiņu žanrā, vai ik uz soļa jāizdara izvēle – ko pateikt, bet ko noklusēt. „Tāpēc centos ar pietāti izturēties pret cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi. Tā īsti vietām esmu atļāvusies paironizēt tikai pati par sevi, lai gan grāmata būtu daudz dzīvāka, ja es pasmietos arī par citiem."
Dažādas epizodes atklāj lasītājiem grūtības, ar kurām Kalniete un viņas kolēģi saskārās, piemēram, diplomātiskās cīņas Francijā par Latvijas īpašumu atgūšanu un mūsu valsts atpazīstamības veicināšanu. Tajā pašā laikā, netrūkst arī gandarījuma par tādiem sasniegumiem kā Dziesmu svētku iekļaušana UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma sarakstā kopš 2003. gada. Ļoti nozīmīgas ir arī diplomātiskās spēles, kuru rezultātā Latvijai "caur adatas aci" izdevās sasniegt mērķi pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai.
Izmantojot personīgus stāstus, šī grāmata atklāj jaunas, līdz šim plašākai sabiedrībai nezināmas epizodes, kā arī papildina jau zināmo ar iespaidiem no politiķes skatu punkta. Skaidrojot „Cinīša” tapšanu, autore min, ka ir mēģinājusi "raitā valodā izstāstīt atmiņas par nozīmīgām epizodēm, kas, satekot kopā no daudziem avotiem, veido mūsu valsts dzīvo atmiņu. Tā vēl nav vēsture, bet fona krikumi un krikumiņi, kuriem sablīvējoties, veidojas tā viela, no kuras vēlāk pētnieki destilē vēsturi."
„Cinītis” aizraujoša lasāmviela tiem, kuri vēlas atskatīties uz Latvijas diplomātisko ceļu kopš neatkarības atgūšanas. Grāmatu autore ir veltījusi Latvijas ārpolitiskajam dienestam, kas 20. gadsimtā piedzimis divreiz.
