Amerikas prese sauc Jarānu par zvaigzni

„Amerikā tiku uzņemts visaugstākajā līmenī,” joko Jarāns. „Vašingtonā pāris nakšu gulēju pie Latvijas vēstniecības sekretāres un vēlāk tikos ar vēstnieku Andreju Pildegoviču. Viņš ir jauks un sirsnīgs cilvēks. Nav iedomīgs.”

Jarāns izbraukājis Ameriku krustām šķērsām, ar automašīnu vien norullējis aptuveni 6000 kilometru. „Biju audiencē pie Minesotas štata pilsētas Bīverdamas mēra. Tur dzīvo mans draugs un producents Māgurs, un viņš jau agrāk solīja pilsētas galvam, ka reiz aizvedīs ciemos kādu Latvijas mākslinieku. Vizītes laikā es viņam uzdāvināju kalendāru un konfektes Vāverīte, bet viņš man — keramikas alus kausu.” Pilsētas vadītāja un Jāņa Jarāna tikšanās atspoguļota arī vietējā presē, un raksts publicēts ar nosaukumu: „Latvian star visits Beaver Dam” („Latviešu zvaigzne ciemojas Bebru dambī”).

Aktieris tomēr atzīst, ka ar šoviem neesot gājis tik spoži kā cerēts. Pasākumus lielākoties apmeklējusi visvecākā Amerikas latviešu paaudze, kas par tādu Jarānu neko nebija dzirdējusi. „Lielākā daļa publikas bija vecumā no 70 līdz 100, un viņiem ir pavisam cita izpratne par humoru. Šovos spēlēju arī vienu fragmentiņu no izrādes „Tētis”, un sākumā nesapratu, kas par lietu. Kā pieminēju vārdu „sekss”, viņi kaunīgi sāka skatīties grīdā. Kad sāku stāstīt par dzemdībām, liela daļa bija panikā. Tad sapratu, ka viņi ir puritāņi un par tādām lietām skaļi nerunā. Tas, ka amerikāņu filmās katra teikuma galā „fakojās”, nenozīmē, ka visi tā dara. Vēlāk pasākumos sevi piebremzēju un par seksu vairs nerunāju.”

Arī Amerikā mazgā netīro veļu

Jarāns stāsta, ka reiz uz pasākumu ieradušies arī vairāki pēdējās emigrācijas pārstāvji, kas aktieri labi pazinuši gan kā Miedziņu, gan jokdari no humora šova „Imanta—Babīte”. „Viņi ik pa laikam skaļi smējās, bet pensionāri nevarēja saprast, par ko šie zviedz. Vispār tas pasākums aizgāja uz urrā.”

Viesojoties Amerikā, aktieris pārliecinājies, ka latviešus varot sastapt jebkurā pasaules malā. „Bostonā, cilvēku pūlī, pēkšņi izdzirdēju: „Čau, Miedziņ!” Mani sveicināja kāds jauns latvietis, kas fraktējās uz kuģa par oficiantu. Teicu, lai atnāk vakarā uz manu izrādi, bet viņš noplātīja rokas — neesot laika.”

Jarāns piebilst, ka arī Amerikas latviešiem patīkot mazgāt netīro veļu. „Mēs laikam esam tīrīga tauta. Nesen vietējā latviešu laikrakstā „Laiks” gāja vaļā skandāls, kurā bija iesaistīta Igauņu ģimene, kas tagad Latvijā labi pazīstama no šova „Dziedošās ģimenes”. Amerikā Igauņiem bija apsolīti koncerti, un viņi aizņēmās naudu, lai aizlidotu uz Ameriku un koncertētu. Diemžēl pasākumi nojuka, un nu Igauņu ģimene iekūlusies parādos.”

Naktī brauca pie sievas

„Vai zināt, pie kā es nespēju pierast?” stāsta Jarāns. „Pie Amerikas lielajām automaģistrālēm, kur drīkst pārvietoties tikai ar konstantu ātrumu — no 100 līdz 110 kilometriem stundā. Viendien vadīju automašīnu, un man blakus sēdēja viens no „Čikāgas piecīšiem” — Armands Birkens. Kad mierīgi izbraucu no degvielas uzpildes stacijas, Armands satraukti sauca, lai taču spiežu pedāli grīdā, jo citādi mūs nobrauks kāds autofurgons. Kā izrādās, tur pat no benzīntanka jāmauc ārā kā sacīkšu braucējam, lai kāds neieskrien dibenā. Divas stundas pabraucu, un man pietika — no stresa biju pamatīgi nosvīdis.”

Aktieris stāsta, ka pēc uzstāšanās Čikāgā nolēmis apciemot sievu, kura tobrīd viesojusies pie draugiem Detroitā. „Devos ar vilcienu, lai gan vilciens.... nu, kā lai pasaka, tas ir pats pēdējais pārvietošanās līdzeklis Amerikā. To lielākoties izmanto melnādainie un visvisādi emigranti. Kāpēc tā, es nezinu. Es braucu ar normālu vilcienu, kuram nebija nekādas vainas. Vismaz sākumā tā šķita, bet vēlāk sākās ķibeles. Pamanīju, ka dzelzceļa stacijām nav nosaukumu. Vilciena skaļrunī ik pa laikam kaut ko neskaidri nomurmināja, bet es neko nesapratu. Kad satumsa, vilciens pēkšņi apstājās un stundu nekustējās. Vēlāk sāka skraidīt kaut kādi melnādaini strādnieki un dauzīja pa riteņiem. Vilcienu kaut kam piekabināja un aizvilka līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai. Mūs pārsēdināja divos lielos autobusos un aizveda uz Detroitu. Es paliku pats pēdējais pasažieris, jo man vajadzēja nokļūt galapunktā, un tas atradās pāris pieturu aiz Detroitas centra. Autobusa šoferis tumsā ilgi un dikti maldījās, līdz klajā laukā uzgāja lielu dzelzs konteineru. Kā izrādās, tas bija galapunkts. Jutos kā Āfrikā, turklāt piecos no rīta. Kad izkāpu no autobusa, piebrauca policisti. Viņi pārsteigti blenza uz mani, tomēr nesavāca.”

Honorāra vietā — kaklasaite

Kad Jarāns atgriezies Latvijā, viņam gadījies interesants notikums, kas nepārprotami apliecinājis, ka viņš ieradies dzimtenē. „Mani palūdza vadīt kādu pasākumu, un es piekritu. Sapratu, ka velti cerēt uz lielu atalgojumu, tāpēc vienojāmies — cik iedos, tik būs labi. Kad biju nošancējis piecas stundas un godam novadījis pasākumu, man pateicās par darbu un iedeva... kaklasaiti. Tas bija mans honorārs! Es nebiju nopelnījis pat benzīnam! Atceros līdzīgu gadījumu ar Rūdolfu Plēpi, kad viņu aicināja uzstāties kādā Latgales skolā. „Cienījamo māksliniek, lūdzu, atbrauciet!” Plēpis aizbrauca, un pēc koncerta viņam pasniedza svilpavnieku — pūšamu māla pīlīti. Tā sakot, pūt pakaļā! Tā arī cienījamais mākslinieks aizbrauca — ar māla svilpīti.”