Guntis Krivms: viņš gribēja meitu ģēģeri un dabūja…
Reizēm kāda cilvēka saistība ar savu darbavietu ir tik pašsaprotama, ka par viņu mēdz teikt – ierakstīts inventarizācijas žurnālā kā mēbele... Līdzīgi ir ar Gunti Krivmu – balss, bez kuras vairs nespējam iedomāties ne TV3 pašreklāmas, ne seriālus. Nu viņš kļuvis arī par aktieri latviešu jaunajā filmā „Pasažieri”, kurā spēlē Binnijas Ārbergas atveidotās varones vīru.
Kā zināms, pēdējā laikā Binnija preses uzmanības lokā ierauta, pateicoties savam vīram reālajā dzīvē režisoram Dž. Dž. Džilindžeram, kuram pārmet sānsoļus ar jauno Dailes teātra aktrisi Elīna Dzelmi. Jāteic, ka arī filmā Binnijai ar uzticamu vīru Krivma veidolā nav paveicies…
Lai ko Guntis Krivms runātu, viss šķiet gaužām intriģējošs un tā vērts, lai noskatītos. Kaut vai vistu spārniņi, kas cepsies Lindas Leen virtuvē, vai Kevins no „Viens pats mājās”, kurš (jau neskaitāmo reizi) skatītājus iepazīstinās ar Ņujorku. Klausoties, kā Krivms „plosās” pa „SDI Latvija” ierakstu studijas būceni, rodas vēlme noskatīties tieši šos raidījumus.
Cik reklāmu vienā darbdienā tev nākas ierunāt?
Uz „SDI Latvija” nāku reizi nedēļā. Un tad ir kārtīga darbadiena. Kamēr ierunāju visas pašreklāmas un seriālus, reizēm nepieciešamas pat stundas 10.
Nē, tāda noguruma nav. Mugura gan reizēm sāp no sēdēšanas, bet seja – ne.
Mēs taču tavu balsi pazīstam vismaz 10 gadus, vai ne?
Šķiet, ka pat vairāk. Pirms tam jau vēl 31. kanālā ierunāju seriālus. Nu kādi gadi 13 būs.
Pirms televīzijas, kad spēlēju mūziku un dziedāju klubos. Blūzu. Tāpēc pats sākums reklāmu jomā man bija to iedziedāšana. Neatceries? Kādreiz budžeti to atļāva. Tagad tas vairs nav tik populāri. Reiz, kad reklāmas dziesma beidzās, tai sekoja diktora teksts. Nejauši nolasīju arī to. Producenti piefiksēja, ka baigi forši. Un tā drīz vien mani uzmeklēja 31. kanāls – kāds aktieris nebija atnācis uz ierunāšanu, tāpēc ātri paķēra mani. Un tā aizgāja!
Kādreiz daudz ņēmos, ierunājot videonomu filmas, tā ka izmēģināti ir visi žanri. Arī multfilmas. Esmu bijis pirmais Šreks! Bet specifiski manējais žanrs „50 uz 50” ir komēdijas un baisie gabali, kuros ar savu draudīgo balsi visus varu kārtīgi sabiedēt.
Tas ir tas, kas pašam arī patīk?
Pašam man vairāk patīk komēdijas. Tās biedējošās es varu, bet labāk tomēr ne…
Nē, šur un tur mūzikas skolās pamācījos. Kopā ar citiem mūziķiem izveidojām pat blūza grupu „Fortress”. Pēc armijas sasitos kopā ar tādu Ilvaru Rišķi no „Dzeltenajiem pastniekiem”, tā mēs pa klubiem kādus 10 gadus nospēlējām. Vēl tagad pa reizei mūs uzaicina piedalīties kādā festivālā, lai gan mūzika palikusi tikai kā hobijs.
Tagad esi arī aktieris jaunajā latviešu pilnmetrāžas filmā „Pasažieri”. Kurš izdomāja, ka skatītājiem beidzot jāredz arī tava seja, ne tikai jāklausās balss?
Mani uzmeklēja filmas režisors Jurģis Tūbelis. Acīmredzot… pēc tā mana tēla…
Tāds ne pārāk… (Smejas.)
Tāds kā Binnijas Ārbergas varone saka mašīnā – meitu ģēgeris (apzīmējums stipri mīkstināts) un dzērājs…?
Jā, tāds tas bija domāts, un tādu arī es nospēlēju. Režisors pieņēma, ka manam vizuālajam tēlam tas ļoti labi atbilst. Es nestrīdos, droši vien, ka tā arī ir.
Domāju, ka komplektā ar bildi tas audiālais iespaids vairs nav tik noteicošs un viennozīmīgs. Katrā ziņā ļoti pārsteigts par to nebiju. Nezinu – kāpēc, bet man vienmēr licies, ka kaut kad noteikti dzīvē būs jāfilmējas. Tas nebija ne bērnības sapnis, nekas tāds… Vienkārši bija skaidra nojauta, ka tas būs. Tāpēc par to īpaši galvu nelauzīju, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Kāds varbūt domās, ka tā ir vīzdegunība vai iedomība…
Cik tas personāžs, ko spēlēji, atbilst tavai patiesajai būtībai?
Atpūtas veids, kā šis varonis dzīvo, personīgi man bija aktuāls kādreiz, pirms kādiem 10 gadiem – ļoti patika atpūsties un ne vienmēr mosties mājās… Savukārt šī filmas personāža attieksme pret sievietēm un tekstu izvēle noteikti nav manējā… Man pašam ir daudz citādāka attieksme pret sievietēm. Arī tajos laikos, kad patika uzdzīvot.
Nu, ja vajadzēja pamest, es arī pametu. Bet ne tik nesmuki. Pievienoju daudz vairāk cieņas pret sievieti. Bet tas tipiņš no filmas to darīja savādāk…
Pārsvarā esi bijis izklaidētājtips vai tāds, kurš ar katrām attiecībām iedomājas, ka nu beidzot ir liktenīgi un pa īstam?
Lai labi izklaidētu, vienmēr ir jābūt izjūtai, ka tas ir bišķiņ pa īstam. Ja šīs izjūtas nebūs, nebūsi tik labs izklaidētājs.
Esmu tehnisks cilvēks, un ar sliktu dūšu man problēmu nav bijis. Filmā redzams, ka nekas nav uz dullo. Tās vietas, kurās atrodas mašīna, pēc teikumu satura sakrīt. Braukšanas klātbūtni var izjust arī skatītāji. Tas nozīmē, ka režisors iepriekš paveicis baigo darbu – braukājis to maršrutu un samērījis visu ar tekstu. Cepuri nost! Mums atlika sēdēt un mēģināt atcerēties tekstu, lai nebūtu vēl viens riņķis jābrauc un jāpārfilmē… Ar atcerēšanos, starp citu, man ir problēmas. Nav baigi labā atmiņa. Tāpēc daļa no tekstiem filmā ir manis izdomāta, jo baigi negribējās braukt vēl vienu apli...
Pirms cik ilga laika kļuvi par ģimenes cilvēku?
Salīdzinoši nesen. Ar otro mēģinājumu (Gunta Krivma pirmā sieva bija aktrises Lilitas Ozoliņas meita Liliāna – red.) pamazām tā tas arī notika. Tagad man ir meita. Drīz būs pieci gadi. Aleksandra. Iet bērnudārzā. Kad skatījos filmas pirmizrādi, ieraudzīju sevī ļoti daudz no viņas. Nebiju ilgstoši sevi no malas redzējis. (Sajūsmināti.) Daudzos brīžos pamanīju – ā, šito vēl vakar vakarā mājās redzēju, skatoties uz Aleksandru!
Cēsnieks, kurš daudz sportoja. Biju kārtīgs puika, kurš apmeklēja daudzus pulciņus un nopietni sportoja – vieglatlētikas izlasē biju kārtslēcējs un braukāju pa Latvijas sacensībām. Kā nekā tēvs bija sporta skolotājs. Bērnībā nebija laika „mēslus taisīt”.
Tagad varētu izpildīt kādu lēcienu ar kārti?
Domāju, ka ne. Lai gan bieži pieķeru sevi domājam – kā justos, ja man iedotu kārti. Vienmēr, skatoties sacensības, iekšā jūtu vilinājumu pamēģināt. Taču pieļauju, ka pēc šāda mēģinājuma gūtu traumu… Bet ar sportu uz jūs es neesmu. Sesto gadu nodarbojos ar ūdensslēpošanu, braucu uz starptautiskām sacensībām. Ir arī godalgas. Pavasaros, ja ir laiks un nauda, aizbraucu uz Floridu, kur salīdzinoši lēti un labi var trenēties.
Nē. Puikas, kas nāk no laukiem, ļoti reti vienmēr uzreiz ir pašpārliecināti. Toties viņiem ir baigais dzinulis, jo ir kārtīgi jāšancē, lai lielpilsētā varētu pastāvēt. Tas bija arī mans spēks. Diezgan ātri adaptējos pilsētas vidē, kad atnācu mācīties uz Rīgu un iestājos Celtniecības tehnikumā.
Kā saprotu, celtnieks no tevis nesanāca… Pašlaik savu vietu esi iekarojis arī kā uzņēmuma „Tantuki prodaction” vadītājs. Kā iet šajā sfērā?
Labi. Nodarbojos ar video, audio un reklāmu.
Nē, ne pārāk bieži. Tā ir tāda slidena lieta. Jo pārsātinājums ar’ nav labs. Ļoti objektīvi spēju izvērtēt, kurā vietā mana balss ir vai kurā nav derīga. Ceru, ka nekad neesmu to jaucis. Mans bizness ir novērtēt balsi. Arī savējo.
Ko tu dari tās pilnveidošanā – mācies runas mākslu?
Jā, mūs reizēm tepat „SDI Latvia”, kur tiek ierunāta lielākā daļa Latvijas filmu, sapurina, organizējot kursus. Un pareizi dara, jo katram savs darbs jāizdara pēc labākās sirdsapziņas. Tā ir mana pamatnostāja. Es šeit neesmu, lai tīksminātos par sevi vai par filmu. Es visu laiku domāju par cilvēku, kas skatīsies šo filmu – kas viņu interesēs? Tāpēc jāstrādā pēc labākās sirdsapziņas, lai skatītājam nav jāuztraucas par to, kurš runā fonā. Manuprāt, kas ierunātāja darbā ir svarīgākais –iemācīties pareizu latviešu valodu! Ir nepatīkami klausīties, ja ierunātājam ar valodas prasmi ir problēmas…
Vispār es pēc dabas esmu lojāls. Man ļoti gribētos, lai Latvijas biznesā lojalitāte būtu galvenā prioritāte. Tas ir ļoti svarīgi īpaši šādos apstākļos, kad jāturas kopā un jāsilda Latvija. Mēs to varam uzsildīt ar lojalitāti. Es šo īpašību sevī un citos ļoti cienu un augstu vērtēju. Un ļoti gribētu cerēt, ka mani biznesa partneri un darba devēji to novērtē.
Kā tas izpaužas?
Neesmu sīkumains. Bet lielās lietās. Piemēram, reti kad teikšu ko sliktu par savu klientu vai darba dēvēju. Izdarīšu visu iespējamo, ja tas būs vajadzīgs. Un man pat nebūs svarīgi, vai mani pēc tam bagātīgi atalgos.
Sajūtas, ka tas ir noticis un beidzies, nav. Pilnīgi iespējams, ka tas ir tikai sākums.
