Doļģes stils. Pilns skapis ar somiņām un kurpēm
LNT raidījuma „Tautas balss” vadītāja Elīna Doļģe ir no tām TV personībām, kas arī ikdienā izceļas ar eleganci un stila izjūtu. Tāpēc nav brīnums, ka viņai piemīt modes dāmām raksturīgais somiņu fetišs, un jautājumos par jaunākajām tendencēm viņai noteikti var prasīt padomu.
Es esmu sajūtu cilvēks, tāpēc ļoti niansēti uztveru izmaiņas, arī svētku izjūtu „noķeru” pati — ar īpašo pirmssvētku enerģētiku, smaržu, noskaņu. Tieši tādēļ man arī ļoti patīk svētki, tā pacilātības sajūta! To vienmēr gaidu un cenšos pilnībā izbaudīt!
Vai esi no tiem, kas allaž laikus gatavojas kādam būtiskam notikumam, gan domājot par dāvanām, gan tērpiem?
Parasti cenšos visu izdarīt laikus, īpaši tāpēc, ka esmu pasākusi dāvināt pašradītas lietas, un tas prasa laiku. Bet pārsvarā tomēr viss notiek pēdējā brīdī. Arī apģērbu es meklēju gandrīz pirms paša pasākuma. Es nevarētu nopirkt kleitu un skatīties uz to mēnesi, ar domu, ka vilkšu to tikai kādā konkrētā gadījumā. Man taču līdz pasākumam var mainīties noskaņojums. Un kas var būt sliktāks, kā aiziet uz pasākumu tērpā, kas it kā īpaši izraudzīts, bet vairs kaut kā emocionāli nesader ar nēsātāju. Labākajā gadījumā sabojāta tikai pirmā pusstunda pasākuma. (Smejas.)
Cik lielu vērību tu pievērs dāvanām, dāvināšanai, ko pašai patīk vislabāk saņemt un dāvināt. Vai ir kāda īpaša dāvana, kas visspilgtāk palikusi atmiņā?Dāvanām es pievēršu lielu uzmanību! Man ļoti patīk dāvināt — domāt, kas varētu iepriecināt vai pārsteigt sumināmo, un tad redzēt prieku cilvēka sejā! Bet, protams, vienmēr ir prieks arī saņemt dāvanas, īpaši, ja ir skaidrs, ka par dāvanu ir īpaši domāts. Es ļoti novērtēju kopīgus pasākumus, kopīgus koncertu vai teātra izrāžu apmeklējumus, tas ir nenovērtējami — tās ir pašas labākās dāvanas!
Kā tev izdodas atrast tērpus, kas liek justies kā īstai balles karalienei?
Tāpat kā daudz ko citu, arī tērpus izvēlos pēc izjūtām. Man patīk spēlēties ar koptēlu, dažreiz to veidoju koķetīgāku, citreiz glamūrīgāku vai dauzonīgāku. Kleita ir tikai viens no elementiem, kas palīdz veidot šo tēlu. Būtiski ir aksesuāri, grims, matu sakārtojums un mirdzums acīs.
Attiecībā uz apģērbu — vai tev piemīt arī kāds fetišs vai sievišķīga vājība?Jā, es esmu ne tikai somiņu vai kurpju, bet visu aksesuāru fetišiste. (Smaida.) Man ļoti patīk kurpes, kas tērpa ansamblī spēlē pirmo vijoli. Pārsvarā, izvēloties izejamo tērpu, pirmās piemeklēju kurpes, tad tām pieskaņoju visu pārējo. Tāpat man ir pilns skapis ar somiņām. Lai arī ikdienai un svētkiem man ir savas iecienītākās un mīļākās somiņas, tomēr sajūta, ka to man ir daudz, ir ļoti patīkama.
Cik svarīgi tev ir pucēties ikdienā?
Es, raksturīgi televīzijas cilvēkiem, ikdienā gandrīz nemaz nelieku grimu. Katram darbam sava specifika. Strādājot TV, katru dienu mani gan skaisti uzkrāso, gan saveido matus. Tāpēc ikdienā pat gribas, lai mati ir sabužināti un mazliet izspūruši, tā sakot balansam. (Smejas.) Bet, protams, ir arī tādas dienas, kad gribas uzpucēties arī ikdienā.
Kā tu raksturo savu stilu — esi klasiskā vai tomēr vairāk romantiskā stila piekritēja?Hmmm, nespēju iedomāties, kā to var ielikt kādos rāmjos... Ir reizes, kad vislabāk jūtos striktā žaketē un zīmuļsvārkos, un ir reizes, kad uzvelku kaut ko traki māksliniecisku. Savukārt, ejot uz ballīti, gribas uzvilkt kaut ko glamūrīgu. Ikvienā no variantiem man patīk kaut kādas trakulības un nepareizības, kas atsvaidzina tēlu — piemēram, kupli volānsvārki un vīriešu „tauriņš” vai zila kleita un rozā kurpes.
Vai tu seko līdzi modes tendencēm, un ko domā par jēdzienu „ir/nav modē”?
Jā, es sekoju līdzi modei, mani tas aizrauj. Tomēr tas nenozīmē, ka uzreiz metos ieviest savā garderobē visu, kas uz modes „mēles”. Tiesa, izvairīties no spontāniem pirkumiem reizēm ir grūti, tādēļ manā skapī atrodamas pāris sezonas „must have” lietas, kas nopirktas iegribas karstumā, bet, saprotot, ka man tas galīgi nepiestāv, tā arī ne reizi nav uzvilktas.
Jauns gads, jauna dzīve. Vai arī tu mēdz īstenot šādas 1. janvāra apņemšanās?Nē, mans gads sākas nedaudz vēlāk, ar dzimšanas dienu 6. janvārī. Bet tādas konkrētas apņemšanās man nekad nav bijušas. Parasti es pārdomāju pagājušo gadu un noskaņojos pozitīvam un veiksmīgam jaunajam gadam, tad arī viss izdodas!
Tu pati neesi baidījusies no pārmaiņām. Ko ieteiktu cilvēkiem, kas nespēj pieņem lēmumus un mainīt savu dzīvi?
Pats svarīgākais, bet reizē arī grūtākais ir mainīt domāšanu. Uz veciem pamatiem jaunu, stabilu māju neuzbūvēsi. Taču runāt ir viegli, bet darīt grūti. Nevajag sevi šaustīt ar pārmetumiem par neizlēmību, vajag riskēt un darīt. Jo jebkurš mūsu lēmums ir labs un tajā brīdī vajadzīgs, citādi jau mēs pie tā nebūtu nonākuši. Galvenais — nebaidīties!
Vai tu tici, ka zvaigznēs jau viss ir ierakstīts, mums tikai atliek iet šo ceļu un izdarīt pareizās izvēles.Es ticu liktenim, tomēr uzskatu, ka viss spēks ir mūsos! Es ticu, ka mēs paši piesaistām cilvēkus un notikumus, kas ir mūsu dzīvē, un tādējādi mainām savu dzīvi uz labo vai slikto pusi. Mūsu domām ir milzīgs spēks, tāpēc galvenais domāt domas, kas pildītas ar Mīlestību, tad ar mums notiks viss, ko vēlēsimies! Mani pašu iedvesmo nesen dzirdēta doma — nevis „es ticēšu, ja ieraudzīšu”, bet „es ieraudzīšu, ja ticēšu”. To arī novēlu visiem — ticību!
Una Krūmiņa/Foto: Aleksandrs Sokolovs (www.sokolovstudio.lv)
