Mikam Dukuram no šova „Dziedošās ģimenes” nav pat savas gultas!

„Pieciem cilvēkiem šis dzīvoklis bija krietni par mazu. Māsa Paula gulēja uz grīdas, vecāki uz dīvāna, bija traki,” stāsta Miks. Dukurs jaunākais ar draudzeni šajā divistabu miteklī dzīvo jau gadu. Pirms tam to apdzīvojusi kāda nevalstiskā organizācija — muzikāls jauniešu centrs. Plāksne, kas par to liecina, joprojām mulsinoši rotā dzīvokļa durvis. Miks nolēmis to paturēt — tāpat, pa jokam.

Kad Dukuri tikuši pie šā mitekļa, tajā bija saglabājusies tipiska padomju laika elpa. Radošas personības būdami, Dukuri paši ķērušies pie dzīvokļa remonta un piegājuši tam radoši, bet ļoti praktiski. Kā nekā — dzīvoklis iegādāts kredītā, un tagad tas jāatmaksā. „Iekārtojums ir pašu izdomāts. Likvidējām vienu sienu, kas nodalīja dzīvojamo istabu un virtuvi. Meistari uztaisīja dzīvoklī balto remontu, pārējo paveicām kopā ar tēvu. Krāsošana bija pats trakākais — divas dienas krāsojām, un tikai uz pāris stundām iebraucām pagulēt vecajā dzīvoklī,” stāsta Miks.

Sākumā viņš gribējis dzeltenīgas sienas. „Nopirkām krāsu, uzmālējām uz sienas, bet tā bija košā olas dzeltenumā! Sapratām, ka neder. Pirms sākām remontēt šo dzīvokli, bijām uztaisījuši remontu vecāku mājās Raiskumā. Dažādas krāsas bija palikušas pāri. Tad nu krāsu sienām mēs ar tēvu jaucām paši, izmantojot pārpalikušos krājumus no iepriekšējā remonta. Mūsu dzīvokļa sienu krāsa ir sajaukums no visu istabu krāsām Raiskumā — baltā, brūnā, zaļā, dzeltenā... Krāsa sanāca necerēti jocīga. Tai visus toņus iespējams pieskaņot! Vienīgā problēma — nezinu, kā es piekrāsošu, ja vienu dienu vajadzēs. Tur jau nav konkrēta krāsas koda, kuram aizbraukt pakaļ uz veikalu... Tad būs jāpārkrāso viss dzīvoklis!” teic Miks.

Sienu krāsošana divu dienu garumā Mikam tā iepatikusies, ka viņš ņēmis balto beici un ķēries klāt arī mēbelēm. „Atklāju sevī krāsotāja talantu. Nokrāsoju durvis, krēslus un televizora plauktu. Plaukts ir atvests no mājām, un agrāk tas bija dabīgā koka krāsā, bet koks šajā dzīvoklī neder. Tā es paņēmu smilšpapīru, apstrādāju un nokrāsoju ar balto beici, radot savu dizainu. Un tā ar visu — krēsliem, durvīm. Visu pielāgojām kopējam dizainam!” gluži kā TV raidījumā „Mājokļa jautājums”, viltīgo mēbeļu pārtapšanas procesu izklāsta Miks.

Vienīgais priekšmets, kam mūziķis nav ķēries klāt, ir senlaicīga koka lāde istabas stūrī. „To gan neapstrādāju, jo nedrīkst — lāde ir autentiska! Tā ir no iepriekšējā dzīvokļa, kur bija īpatnējs stils — koka un metāla salikums. Dizainā bija pat izmantoti baļķi no kūts Raiskumā, kas mums kādreiz piederēja. Bet lādi es īpaši izvēlējos no 2000 lādēm kādā vietā Rīgā, kur restaurē mēbeles,” stāsta Miks.

„Kad ievācāmies, visu ko centāmies pielāgot mūsu dzīvoklim. Televizora plaukts ir no mājām. Kamēr tur bija remonts, paņēmām pie sevis un nedevām vairs atpakaļ,” smejas Miks.

Mika un Ievas dzīvokļa iekārtošana vēl nav pilnībā pabeigta. Palikuši vēl mazie sīkumi — ērtāka gulta, skapis, bet Miks saka — to pēc tam. „Gulēt pagaidām ir kur, lai arī pārāk tuvu zemei. Bet tā jau ir, vajag reizēm arī pieturēties pie zemes,” Miks smaida par to, jānakšņo uz matrača.

Jauniešiem jau gadu nav arī drēbju skapja — tā ir lieta, kas atrodas viņu saraksta augšgalā, ko šogad palūgt Ziemassvētku vecītim. „Bet mums katram ir sava drēbju stanga! Un esmu sapratis, ka minimālisms tomēr ir forša lieta. Tu atmet lietas, kas nav tik būtiskas, kas tevi ierobežo un — viss!” Miks rāda drēbju skapja imitāciju. Katram uz savas stangas viss jāsavieto. Vairāk drēbju nedrīkst būt!

Pārgājuši uz medus kūku

Arī virtuves iekārta parādījusies nesen — tikai pirms mēneša. Pirms tam bijusi plīts un viens skapītis. Sākumā pa virtuvi vairāk šiverējies Miks. „Biju pieradis, jo 16 gadu vecumā vecāki mani atsūtīja dzīvot uz Rīgu vienam pašam, tādēļ biju iemācījies gatavot. Bet tagad to dara arī Ieva.

„Mēs bieži gatavojam kopā,” piebilst Mika draudzene. „Esmu viņai iemācījis to, ko es māku, un viņa man to, ko viņa prot. Ir viena čilli garšviela, bez kuras mēs nekādi neiztiekam — mūsu firmas ēdiens ir maltās gaļas mērce ar čilli, krējumu un citām garšvielām. Tad vēl mēs taisām picu — tādu biezu. Vasarā bija modē ābolmaize, jo vecākiem laukos ir ļoti daudz ābeļu, mēs vēl tagad ēdam ziemas ābolus. Bet nu jau esam pārgājuši uz medus kūku,” stāsta Miks.

To gatavot viņiem iemācījuši divi Dukuru ģimenes fani „Dziedošo ģimeņu” šovā. „Jā, šova laikā esam sadraudzējušies ne tikai ar citām ģimenēm, bet arī ar saviem atbalstītājiem,” piebilst Miks. „Man patīk eksperimentēt ar ēdieniem. Dažreiz sanāk, dažreiz ne tik ļoti. Ja kaut kas nesanāk, es zvanu mammai. Kad cepām ābolmaizi, es zināju, ka vajag ābolus, bet nezināju, kā taisīt mīklu, un viņa man izstāstīja!”

Mājdzīvnieku gan dzīvoklī nav, jo Mikam pret tiem ir alerģija. Tomēr vecāku mājās Raiskumā mūziķim ir sava šinšila — melns Ozijs. „Alerģijas dēļ es viņu varu paciest tikai sestdienās un svētdienās. Tomēr varētu jau mēģināt viņu atvest šeit un pierast. Ozijs dzīvoja pie manis jau vidusskolas laikā, viņš tomēr tāds mīļš...” prāto Miks un uzmet skatu svaigi remontētajam dzīvoklim. „Toreiz viņš gan sagrauza grīdu, vadi arī viņam ļoti patīk — gribas taču arī šinšilai pasērfot internetā... Lai arī tagad viņš ir kļuvis prātīgāks, ja viņu šeit palaistu, viņš noteikti izpaustos...” Miks tomēr nolemj kādu laiciņu nogaidīt.

Vasarās biežs viesis Mika un Ievas dzīvoklī ir Mika māsa Paula. „Viņa vēl nemācās Rīgā, bet mudinām Paulu, ka ņemsim viņu pie sevis un pieskatīsim. No pieredzes varu teikt, ka tā būtu pareizi. Es atnācu no Raiskuma uz Rīgu mācīties jau 16 gadu vecumā, un tad bija, kā bija. Dzīvoju viens pats, darīju, ko gribēju, viss bija diezgan haotiski. Vidusskolas laikā biju sliktais puika. Prom no mājām, uz lielu pilsētu, pats savā dzīvoklī... Bet tam bija arī pozitīvi brīži. Tā es atradu savu grupu — cilvēkus, ar kuriem es vēl tagad kopā strādāju!” priecājas Miks.

„Kad dzīvoju viens Rīgas centrā, nevarēju atkauties no apmeklētājiem — kādam no draugiem vienmēr biju pa ceļam, un dzīvoklis bija kļuvis par tādu kā ieskrietuvi. Nebija jau slikti, tomēr — kas par daudz, tas par skādi. Tagad ir klusāk,” priecājas Miks.

Pārcēlies uz Rīgu, viņš sāka studēt reklāmu Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas akadēmijā. „Bet tad sākās šovs „Hello, Jūrmala!’, un viss mans plāns pabruka. Pēc tam es no šova uz šovu dzīvojos. Vairs nav sanācis no jauna pieķerties mācībām,” atzīst Miks. Tieši šovā „Hello, Jūrmala!” viņš iepazinās ar draudzeni Ievu — deju studijas PRO–X īpašnieci. Ieva toreiz uzstājās ar savu deju grupu. Mika draudzene ir studējusi arī uzņēmējdarbību un apguvusi r’n’b un moderno deju horeogrāfiju ASV, bet tagad vēlas turpināt horeogrāfijas studijas Latvijā.

„Mums ir radošā studija Rīgas centrā, kur viņa dejo, bet es spēlēju mūziku. Taisām dziesmas, dejas, horeogrāfiju, kopā radoši strādājam,” piebilst Miks.

Kaimiņiene no trešā stāva

Atšķirībā no daudziem citiem mūziķiem Miks darbu uz mājām nenes — viņa dzīvoklī no mūzikas nav ne vēsts. „Mums Rīgas centrā ir studija. Ja sēdi mājās un kaut ko dari, ne pie kāda galamērķa nenonāc. Es braucu uz studiju kā uz darbu — tad zinu, ka man ir divas stundas, un tiešām kaut kas ir jāizdara,” stāsta mūziķis.

„Vienīgi naktī Mikam reizēm uznāk radošais noskaņojums, un viņš mājās dzied,” piebilst Ieva. „Jā, tā ir. Iepriekš es domāju, ka neviens mani nedzird, tādēļ diezgan brīvi visu diennakti ik pa laikam dziedāju. Taču nesen portālā draugiem.lv man atrakstīja kaimiņiene no trešā stāva, ka viņai patīkot uzkavēties ilgāk kāpņu telpā un paklausīties, kā es izpildu Maestro Raimonda Paula kompozīcijas...” smejas Miks. Pēc šā gadījuma viņš apsvēris domu par ierobežojumu ieviešanu dziedāšanas stundām. „Vairs tomēr nevaru tā staigāt pa māju un bļaustīties — cilvēki tomēr dzird un vērtē,” Miks nedaudz bažījas.

Ballīte uz jumta

Ziemassvētku vakarā mājīgais dzīvoklis gan būšot tukšs, jo katrs šo vakaru sagaidīs pie saviem vecākiem. Miks dosies pie māsas Paulas un vecākiem Raiskumā, bet Ieva — pie savas ģimenes uz Alūksnes pusi. „Iepriekšējā dzīvoklī mums nebija vietas pat eglei. Tagad jau sākam domāt — galds mums ir, egli kur nolikt — arī, varbūt tomēr kādu pasēdēšanu arī šeit sarīkot?”

Mājas ballītes gan Miks un Ieva nerīkojot. „Vecajā dzīvoklī bieži taisījām ballītes. Tagad laikam esam mazliet paaugušies — te ir mājas, un pārāk traki nevar ballēties. Bet, kad mācījos vidusskolā, 18 gadu vecumā es savā dzīvoklī reiz uzrīkoju tāāādu ballīti... 20 kvadrātmetros apgrozījās ap 40 cilvēkiem, bija iespēja iziet uz jumta, tad nu tas viss tā tika savienots... Vecāki par to nebija toreiz priecīgi,” atceras Miks.

Sintija Lase/Foto: Mārtiņš Purviņš