Dūdumu ģimene. No "Modo" līdz "Dziedošajām ģimenēm"

Pie dziedošajām Dūdumām Kas Jauns ciemojas Mārupes kultūras namā, kur Ira Krauja–Dūduma jau trīspadsmit gadu pilda direktores pienākumus un ir arī bērnu popgrupas Mazā sirds vadītāja. Viņas meita Rūta Dūduma ir studente, mācās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā — džeza nodaļā par mūzikas skolotāju. Meitenei ir arī skatuves pieredze, kas iegūta, muzicējot savā grupā un esot par bekvokālisti dziedātājai Gintai Ēķei. Acīgākie Rūtu pamanīja arī Koru karu šovā, kur viņa bija Jolantas Gulbes Sarkanā kora sastāvā. „Mums vēl nekas nav beidzies,” saka Rūta. „Sarkanais koris joprojām sanāk kopā un dzied.” Savukārt Ira atklāj, ka tieši meita bijusi tā, kas pierunājusi mammu uz šovu Dziedošās ģimenes. „Gribēju jau pieteikties uz pirmajām ģimenēm, bet iekļuvu citā šovā, kaut gan domu, ka jādzied kopā ar mammu, es neatmetu. Patiesībā ar nepacietību gaidījām, kad būs Dziedošo ģimeņu otrā sezona,” teic Rūta. „Varu tikai apstiprināt,ka nekad nesaki nekad, jo biju sev teikusi: es nekad nepiedalīšos kādā no šiem šoviem, jo tas taču ir milzīgs darbs — katru nedēļu gatavot ko jaunu un par to vien domāt,” smejas Ira. „Un, lūk, te nu mēs esam!”

Mūzika kopš bērna kājas

„Kad tā padomāju, saprotu, ka mūsu ģimenē visi ir tādi dziedošie dabas bērni — gan mēs ar Rūtu, gan mans brālis un māsa,” stāsta Ira. „Mēs arī protam skaisti vadīt pasākumus, skaitām dzeju. Visi tie ir tādi Dieva doti talanti. Viss, ko mēs ar Rūtu katra atsevišķi savā mūzikas dzīvē esam sasniegušas, ir tikai mūsu pašu nopelns, jo saviem spēkiem esam visu darījušas. Kad piedzimu, tuvākajā dīķī skaļi kurkstēja vardes, un visi teica, ka es būšu liela dziedātāja. Arī Rūtai mūzika ielikta jau šūpulī.”

Mācoties skolā, Ira nav varējusi izlemt, par ko kļūt — par mūzikas vai fizkultūras skolotāju. „Ar mūziku ņēmās arī mani vecāki, tāpēc tas jau bija ģimenē. Septītajā klasē iestājos ģitāristu pulciņā, kurā sākumā bija trīsdesmit bērnu, beigās palikām tikai divas meitenes, kuras izturēja,” ar smaidu atceras Dūdumu mamma. „Tad skolā izveidojām vokāli instrumentālo ansambli Sienāzīši. Es spēlēju solo ģitāru, mums vēl bija meitene — bundziniece un basģitāriste. Mūsu mūzikas skolotāja spēlēja taustiņus. Tas man bija tāds pirmais pakāpiens mūzikā. Mēs sākām spēlēt kāzās ar divpadsmit dziesmām, spēlējām pat skolā ballē, kurā piedalījās visi skolotāji.”

Tagad Ira Krauja–Dūduma atzīst, ka ļoti palaimējies, darot sev tīkamu darbu, kuru iespējams apvienot ar vaļasprieku. Arī meitai Rūtai mācīties mūzikas skolā neviens nav piespiedis. „Mamma man nelika obligāti mācīties mūziku, tāpēc arī mūzikas skolu nepabeidzu — trešajā klasē sajutu, ka man nepatīk, un izstājos.” Tagad gan Rūta sapratusi, ka mūzika ir viņas aicinājums, tāpēc iestājeksāmeniem skolā gatavojusies īpaši rūpīgi. „Mani iedrošināja Kristaps Krievkalns ar Gintu Ēķi — ja tas ir mans sapnis, tad vajag mēģināt. Netikšu šogad, izdosies nākamgad. Rezultātā iekļuvu budžeta grupā,” priecājas Rūta Dūduma, bet mamma piebilst: „Banāli skan, bet brīnumi notiek un sapņi piepildās!” Lai arī šķiet, ka meita ar mammu sadzīvo kā cimds ar roku, Rūta saka — tā vis neesot. „Ir gājis visādi, bet, jā, mums ir ļoti labs kontakts.” „Lai gan esmu stingra un pret mani meitai ir respekts, nekad Rūtu neesmu pērusi. Viņa vispār pati par sevi ir ļoti apzinīga, nekad svarīgos darbus neatstāj novārtā,” meitu slavē mamma. „Ja arī kādreiz paceļu balsi, tūliņ to nožēloju, jo saprotu, ka savus pieauguša cilvēka uzskatus vai savas iekšējās uzskatu problēmas nedrīkstu emociju iespaidā izgāzt pār bērnu.”

Vienā komandā ar Zigmaru Liepiņu un Viktoru Lapčenoku

Tagad tikai retais Irā Kraujā–Dūdumā sazīmē kādreiz tik populārās grupas Modo dalībnieci. Vēl pavisam nesen grupa Dzelzs vilks iedziedāja Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu Tā es mīlu!, ko tālajā astoņdesmit otrajā gadā izpildīja tieši Ira Krauja. Irai joprojām saglabājušies izgriezumi no tālaika avīzēm, kas vēsta, ka Muzikālajā parādē šī viņas solodziesma uzkāpusi līdz pat otrajai vietai.

„Modo laiks un satikšanās ar Zigmaru Liepiņu bija tāds likteņa pirksts. Mans dziedātājas ceļš sākās ar to, ka mani pamanīja komjaunatnes rīkotajā festivālā Jaunības balss. Tur es dziedāju Paula dziesmu Nenes zvaigznes manā istabā un ieguvu laureātes titulu. Arī ar Sienāzīšiem piedalījāmies tā sauktajās tarifikācijas skatēs, kur Credo bija pirmajā vietā, Līvi — otrajā, bet mēs palikām trešie. Tas mums toreiz bija liels notikums. Tehnikumā mācījos par masu pasākumu režisori, tur arī iepazinos ar Andri Daņiļenko un Aivaru Brīzi, kuri jau darbojās tehnikuma ansamblī. Viņi arī man pateica, ka par mani interesējas kāds cilvēks un jāaiziet uz filharmoniju — būšot noklausīšanās. Tas cilvēks bija Zigmars Liepiņš, un toreiz dziedāju viņa dziesmu Sentiments. Jau pēc nedēļas man sākās mēģinājumi. Atceros, ka pirmais koncerts bija Lielvārdē un es biju uztraukusies, ka nezinu, ko uz skatuves darīt. Zigmars teica: „Tu tikai dziedi!”” Ira atceras, ka viņai kā lauku meitenei tas bijis ļoti liels piedzīvojums — pārvākties uz Rīgu un pēkšņi strādāt kopā ar tā laika Latvijas izcilākajiem mūziķiem.

„Man ir jautājuši, kāpēc neesmu tik populāra un mani uz ielas nepazīst. Taču es  nekad tā dēļ neesmu piepūlējusies, tas nav bijis mans mērķis. Jautā arī, kāpēc man jau nav sava diska, bet es pat to nemāku paskaidrot. Tajā pašā laikā visu laiku muzicēju. Visos korporatīvajos pasākumos un pilsētas svētkos, kur spēlēju, saņemu tik daudz pozitīvā, tāpēc nemaz nemanu, ka man šajā ziņā kaut kā trūktu. Arī šovasar bija tūre, kuru organizēja Māra Zustrupa — Noras Bumbieres māsa. Tur piedalījos kopā ar Margaritu Vilcāni, Ojāru Grīnbergu, Viktoru Lapčenoku, Normundu Jakušonoku, Daigu Petkēviču, Žoržu Siksnu un citiem. Šajās pozitīvajās emocijās arī dzīvoju.”

Ira arī atklāj, ka skatuves kolēģi aktīvi seko Dūdumu ģimenes gaitām šovā. „Viktors Lapčenoks vispār ir diezgan nopietns kritiķis — ja ko saka, tad pa īstam un neliekuļojot. Viņš atzina, ka seko līdzi šovam mūsu dēļ,” atklāj Ira.

No žūrijas nebaidās

„Mēs Dziedošajās ģimenēs jūtamies neizsakāmi labi — uz skatuves ejam ar ļoti lielu prieku. Šis ir brīdis, kad dziedam to, ko gribam un kā to gribam. Ne mirkli nedomājam par to, ko kāds varētu teikt vai padomāt, jo mēs esam tādas, kādas esam — tā ir mūsu dziesma un tā mēs jūtamies,” saka Ira Krauja–Dūduma. „Mums patiešām zvana cilvēki un atzīstas, ka mēs ar savām dziesmām viņus esam aizkustinājuši. Kādu brīdi jau šādas dvēseliskas lietas nebija modē — vajadzēja modeles un visas tās ārišķīgās lietas, bet acīmredzot tagad cilvēki ir izslāpuši pēc kā cita.”  

Dūdumu ģimene arī stāsta, ka šovā valdot īpaša gaisotne. „Kad visas ģimenes svētdienā sabrauc kopā, mums tie ir kā svētki. Dimantu ģimene atved katlu ar rasolu, ko vecmāmiņa sagriezusi, cits vēl kaut ko. To pat nevar izstāstīt — tā ir kā maza, atsevišķa pasaulīte.”

Abas Dūdumas apgalvo, ka no žūrijas nebaidās, jo par vērtējumu uzstāšanās laikā aizmirst. „Būtu muļķīgi kaut ko rēķināt — kas patiks žūrijai, kas ne. Tās esam mēs, un tā mēs dziedam. Mazliet jocīgi jau sanāk — kaut gan šovā nav tāda likuma vai noteikuma, ka nedrīkst piedalīties ģimenes ar skatuves pieredzi, dažreiz gadās tādus pārmetumus dzirdēt. Galu galā nav saprotams, ko tad īsti vajag — ja nedziedi labi, tev aizrāda, ka kaut kas nav bijis, kā vajag. Ja savukārt uzstāšanās bijusi laba, pārmet, ka esi profesionālis. Ko tad īsti šovam vajag? Tāpēc mēs par šīm lietām nedomājam — ejam un darām.”

Tāpat Dūdumu dāmas neuzskata, ka divus cilvēkus nevar saukt par ģimeni, jo ikdienā viņas tiešām mājās ir divas. „Tā nu mēs to savu dzīvīti vadām — divatā. Uz šovu pieteicāmies tikai mēs ar Rūtu, bet otrajā raidījumā uz skatuves kāpa arī mans brālis, kurš ļoti labi dzied,” saka Ira. Arī Rūta uzskata, ka abas ar mammu ir ģimene. „Lai saka, ko grib, bet šī ir mūsu ģimene. Ģimeni taču var pārstāvēt arī divi cilvēki, kuri savstarpēji ir radniecīgi.”

Lai gan dalība Dziedošo ģimeņu šovā bijusi meitas Rūtas ideja, par repertuāru nu rūpējas mamma. „Tas ir kā ar kaķīti vai sunīti,” smejas Ira. „Sākumā apņemies vest laukā un barot, bet pēc tam pienākumi pāriet uz vecākiem.” Sarunas noslēgumā Dūdumas saka: „Mums nav tādas lietas kā latiņas — cik augstu mēs to liksim. Neviens mākslinieks nedomā, ka šodien nodziedās tā ar rezervi, bet kaut kad pēc nedēļas „liksies ārā” pa īstam. Ja mēs dziedam, tad tas viss mums jau ir par simts procentiem. Ja tā sirsniņa runā un dvēselīte dzied, kā arī to redz citi, tad tas ir tas, kas vajadzīgs!”

Foto: Mārtiņš Ziders, no personīgā arhīva.