Linda Leen atklāti par šķiršanās sāpēm, slimību un bērnu
Atklātu interviju pirms sava gaidāmā koncerta Arēnā Rīga sniegusi talantīgā dziedātāja Linda Leen (32). Viņa pastāstījusi, gan kā tikusi galā ar šķiršanās sāpēm, gan kā sadzīvo ar kādu slimību, gan par šībrīža jūtām.
Portālā www.sieviesuklubs.lv lasāma žurnālistes Kintijas Bulavas intervija ar dziedātāju Lindu Leen. Tajā dziedātāja ir patiešām atklāta, nekautrējas stāstāt par daudzām privātām lietām un piebilst, ka līdz pilnībai viņa vēl tikai tiecas! Lūk, daži fragmenti no šīs intervijas!
Par apātiju
Linda, stāstot, kā rūpējas par savu izskatu, teic: „Četrreiz nedēļā eju uz sporta klubu. Mēģinu ēst veselīgi. Vienai iet labumā saldumi, citai maize, vēl citai gaļa. Man labumā iet apātija. Mans izskats ļoti labi atspoguļo manu iekšējo pasauli. Ja man ir emocionāli nosprostotas čakras, es sliktāk izskatos. Depresīvā stāvoklī ķermenis grib uzkrāt sevī visu lieko. Arī apetīte ir lielāka. Bet, kad interesē pasaule un visu ko gribas darīt, tad var pat neēst. Ne velti pat dziesmā ir šādi vārdi: „Mēs pārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm”. Tā arī ir. Mēs barojamies no otra, no labām emocijām, no seksa.”
Linda Leen 2010. gadā
Par mīlestību
Linda Leen jau vairākās intervijās atklājusi, ka nu viņai blakām ir kāds cilvēks, ka viņa atradusi jaunu mīlestību. Plašāk gan par šīm attiecībām viņa izvēlas runāt, jo grib tās pasaudzēt. Tai pašā laikā dziedātāja nevairās paust savas domas par mīlestību.
„Jā, neko daudz par savām attiecībām runāt negribu. Cik vien varēšu, tās saudzēšu. Man par tām pat nav nekas īpašs stāstāms. Drīzāk visu izteikšu uz skatuves dziesmā un enerģijas daudzumā. Tā ir loģiska notikumu plūsma, kad kādā dzīves periodā ir attiecības, bet kādā nav. Kad pēc vienām attiecībām cilvēks ir gatavs saņemt un pelnījis saņemt mīlestību, tad tā arī pie viņa atnāk. Protams, vārds „lielā mīlestība”, ir ļoti skaļš. Jo vecāka palieku, jo vairāk sāku domāt, kas vispār ir mīlestība? Kādēļ satiekamies tieši ar šiem cilvēkiem un tieši šobrīd? Nekad jau neko nevar zināt, tāpēc arī tik maz par to gribas runāt.
Tā ir unikāla parādība, ja cilvēks spēj mīlēt mūžīgi un būt visu laiku patiesi laimīgi. Bet es nedomāju, ka tas ir nepārprotami labāk, nekā dzīvot katru dzīves posmu ar citu cilvēku. Bagātināties no viņa, kamēr viņš bagātinās no tevis. Ne vienmēr tas, ar kuru 20 gadu vecumā gribas iztrakoties tā, ka zāle neaug, ir arī cilvēks, ar kuru gribas novecot.”
Par šķiršanos
Linda ir tāds pats emocionāls cilvēks, kā mēs, un arī viņa pārdzīvojusi dvēseles sāpēs, šķiroties no mīļotā cilvēka. Stāstot, kā tikusi ar sevi galā pēc pēdējām attiecībām ar politiķi Edgaru Jaunupu, Linda Leen, liek nojaust, ka apmeklējusi psihoterapeita palīdzību.
„Neviens jau nevar pārdzīvot šķiršanās sāpes viegli un ātri! Ja vien nav bijis attiecībās paviršs. Kad kaut kas ir jāatdala, tas ir sāpīgi. Man bija periods, kad šķita, es to nespēšu izturēt, es nomiršu no sāpēm, mani tas nogalinās. Zinu, ka dzejnieku izmantotā metafora „sirds sāpes” nav tikai emocijas. Šķiroties sirds sāpes var just fiziski! Un ātrāk šo periodu nav iespējams izdzīvot. Ir jāizsāp un galvenais – sev neko nevajag pārmest. Sievietēm jau vispār ļoti raksturīgi vainu meklēt sevī. Arī man tā bija. Bet šādā brīdī vajag ar kādu aprunāties. Draudzene nederēs. Ir jāmeklē psihoterapeita palīdzība. Viņš ir ārsts, kas dakterē dvēseli un vislabāk zina, kā šādos brīžos palīdzēt. Vajag atrast kādu, kas no malas pasaka – tu esi unikāla un tieši tāda, kuru atkal kāds iemīlēs! Tas tiešām palīdz.”
Par slimību
Linda Leen portālam www.sieviesuklubs.lv atklāti arī atzīstas, ka cieš no slimības, kas moka nevienu vien mūsdienu cilvēku.
„Mana harmonija balstās uz trīs vaļiem – veselības, attiecībām un ģimenes, kā arī iedvesmas. Neviena no šīm lietām nav izsvītrojama. Man ir veģetatīvā distonija. Ja neesmu harmonijā ar sevi, par to uzreiz signalizē mans ķermenis. Jā, grēkoju – pārāk maz laika pavadu svaigā gaisā. Smejos – man jāiegādājas suns, lai būtu spiesta iziet ārā.
Par kaitēm jau nav forši runāt, bet nedaudz sevī jūtu to kā pienākumu, jo tiešām Latvijā ir daudzas sievietes, kurām nākas ciest no sabiedrības un pat tuvinieku neiecietības šīs slimības dēļ. Problēma ir tāda, analīzes neko neuzrāda. Objektīvi, no tradicionālās medicīnas viedokļa, esmu vesela. Ārsti saka – pa lielam ar mani viss ir kārtībā. Bet es jautāju, kādēļ mana sirds joņo, asinsspiediens lēkā, nevaru naktīs gulēt jūtu bailes un man ir vēl miljons citas nepatīkamas izpausmes?
Nu jau ar veģetatīvo distoniju sadzīvoju sešus gadus. Esmu sapratusi, kādēļ manī rodas šī slimība. Ķermenis katru reizi, kad rīkojos nepareizi, signalizē, kā nu spēj. Bet vienīgais veids, kā uzvarēt šo slimību – nepievērst tai uzmanību. Tā visu laiku grib uzvarēt, bet slimībai var atņemt spēkus, ja par to nedomā. Sākumā tas nav iespējams. Bet, kad apzinājos un pieņēmu, ka no šīs slimības nemirst, kļuva vieglāk. Slimības sākumā visi jūt bailes no nāves.
Šobrīd veģetatīvā distonija tad parādās, tas pagaist. Ja slimība uzrodas, es jau uzreiz saprotu – neesmu saskaņā ar sevi. Vai nu pārāk maz laika esmu veltījusi fiziskajai slodzei, attiecībām, vai arī pārāk ilgstoši esmu sevī turējusi ieslēgtu mūzu. Ja kāds no maniem harmonijas vaļiem slinko, tā slimība ir klāt.”
Lindas Leen seksīgā uzstāšanās
Par bērniem
Vaicāta, vai nav domājusi par ģimeni, balto kāzu kleitu un kādu bērniņu, turklāt, ka meitenēm to jau kopš bērnu dienām māca pasakās un pēc tam uzspiež sabiedrība, Linda Leen intervijā portālam www.sieviesuklubs.lv ir tieša: „Pareizi – bieži to gaida sabiedrība. Katrai sievietei ir dažādi mātes instinkti. Vienai izteiktāki, otrai – mazāk izteikti. Kā ir pareizāk, nezinu. Droši vien pareizās atbildes nemaz nav. Bet tas, ka uz zemeslodes ir pārapdzīvotība, ir skaidrs. Radīt vēl vienu cilvēku tikai tāpēc, ka tas ir jādara, nav vajadzīgs. Tas ir jādara tikai tad, kad patiesi jūt – esi gatava bērniņam. Bērns ir prieks un laime, bet, ja cilvēki to izvēlas. Taču viņš nav mūsu pienākums. Man bieži jautā par bērniem un ģimeni. Man drīzāk prasa, nevis kad man būs, bet – vai tiešām es negribu bērnus? Mēģina manī atrast kādu nepareizību. Nē, šie jautājumi manī neizraisa dusmas. Uztveru tos veselīgi. Mūsdienās Skandināvijas valstīs sievietes nemaz ātrāk par 35 gadu vecumu par bērniņiem nedomā. Tas, ka sabiedrība Latvijā to uzspiež, tas ir skaidrs. Bet kādēļ? Jo gribas, lai visi ir vienādi, jo vienādos ir vieglāk kontrolēt. Tāpat kā izdarām izvēli, kādu profesiju apgūsim, tā arī izvēlamies – būs bērni vai nē. Vai arī neizdarām izvēli, bet paļaujamies uz likteni. Arī tas ir variants un tas ir mans gadījums. Paļaujos notikumu plūdumam. Neko neplānoju un par to nejūtos vainīga.”
Linda Leen izpilda dziesmu „Loving You”
