Kulakova meita vijolniece saņem lielākus honorārus nekā tēvs

„Traka nedēļa! Meitiņa iebrauca no Lozannas un uzreiz pajautāja, vai man nevajag kaut ko iespēlēt. Izrādījās, ka vajag,” atklāj Kulakovs. Komponistam top albūms ar mūziku, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja šogad muzeju naktī Jāņa Akuratera muzejā, — Jāņa Akuratera stāstam „Aglaija” un solo dziesmu cikls ar Jāņa Akuratera vārdiem.

Ieraksti notika naktīs, jo dienās Justīnei Latvijā paveicamo darbiņu bija daudz, piemēram, jāpaviesojas pie vecvecākiem, komponista vecākiem, Līvānos. „Pilnīgs vājprāts!” ar lepnuma pieskaņu balsī smej komponists. Par studiju tika pārvērsts Justīnes mātes — arhitektes Lienes Kulakovas — dzīvoklis Aspazijas bulvārī. Lai gan Justīne pēc tikko ieraudzītajām notīm jau uzreiz vijoles partiju iespēlēja tik labi, ka tēvam ar savu komponista dzirdi nebija kur piesieties, tomēr viņa spēlēja vēl un vēl, kamēr arī pašai šķita izcili. „Viņai ir teicamnieces sindroms,” atzīst Kulakovs. „Lieliski! Viņa ir jau ieguvusi izcilu meistarību!”

Lozannā vijoļspēli Justīne Kulakova studē jau trešo gadu un nu mācās maģistrantūrā. Pēc pabeigta pirmā kursa Latvijas Konservatorijā talantīgā jauniete, izturot nopietnu atlases konkursu, iestājās Lozannas mūzikas augstskolā, pārlecot vairākus kursus. Teorētiskos priekšmetus mūsu mūzikas skolās un Konservatorijā māca labi, tāpēc arī Kulakova meitai nebija ne mazāko problēmu arī ar Latvijas pirmā kursa bagāžu. Mūsu mūzikas tradīcijas jau gadsimtos ir stipras — ar saknēm gan Pēterburgas un Maskavas skolās un ar vācu ietekmi, ko godam attīstījuši izcili Latvijas komponisti. Lai arī instrumenta spēli Latvijā māca pamatīgi, tomēr pie sava pasniedzēja, pasaulslavenā vijolnieka Pjēra Amojala, bija izcilas mācīšanās iespējas, un jauniete to ar prieku un lielu uzcītību izmanto.

„Viņa jau koncertē, un viņas honorāri pārsniedz manējos,” lepnumu nespēj slēpt Juris Kulakovs. „Jebkurā Eiropas orķestrī viņu ar prieku pieņemtu par vijoļgrupas koncertmeistari,” ir pārliecināts tēvs. Pavisam nesen Justīne koncertēja Ženēvā, kur Ženēvas un Lozannas mūzikas akadēmiju studentu apvienotais orķestris atskaņoja Žaka Oftenbaha opereti „Orfejs pazemē”. Pirmajā cēlienā Justīnei bija solopartija, bet otrajā viņa pievienojās pārējai vijoļgrupai. Mēģinājumos diriģents Justīnes sniegumu stādījis par paraugu pārējiem.

Patlaban Justīne spēlē uz labas Antonio Stradivāri vijoles kopijas, kas izgatavota Vācijā, taču drīzumā viņa varētu tikt pie izcilāka instrumenta — ja ne Stradivāri, tad Džuzepes Gvarnēri vai Nikolo Amati gatavotas vijoles, jo ir uzvarējusi Šveices valsts mūzikas instrumentu fonda konkursā.