Māris Sants dienasgrāmatā: „Biju tuvu tam, ka esmu bezpajumtnieks”
Londonā dzīvojošais mācītājs Māris Sants pārvācies uz jaunu mitekli. Savā dienasgrāmatā, kuras fragmentus publicē žurnāls „Kas Jauns”, viņš stāsta, kā ir dzīvot Londonā, atklāj daudzu bezpajumtnieku likteni un neslēpj savu kolorīto kaimiņu dzīvesstāstu.
Lūk, Māra Santa rakstītais!
„Gribas uzrakstīt par to, kā mēs te, Londonā, dzīvojam. Šodien tāda īpaša diena: pakoju mantas, jo ir pienācis laiks kārtējo reizi pārvākties. Šoreiz tas būs uz mazu jauku trīsistabu mājiņu, kas ir „Pārdaugavā”, kā mēs te Temzas dienvidu krastu tā puspajokam esam nodēvējuši.
Mantas sapakoju jau laikus, mana māsīca Inga un viņas draudzene Sandra atnāca palīgā iztīrīt virtuvi un vannasistabu. Inga pēc profesijas ir zemes ierīkotāja, šobrīd tīra viesnīcas. Un šodien viņa sacīja, ka neparko negribētu vairs sēdēt kādā zemes dienesta birojā, kā viņa to darīja Latvijā. Daudz labāk viņa jūtoties, esot visu dienu kustībā. Tīrīt viņa un arī Sandra māk tā, ka es nekad nevarēju iedomāties, ka vispār virtuve var būt tik tīra. Ēdām vakariņas, un tad es nogriezu Ingai matus. Viņai sagribējās tādus pavisam īsus. Un tādus es protu jau kopš bērnības, kad kādreiz visai ģimenei griezu matus.
Žēl man ir pārvākties. Žēl ir atkal šķirties no ierastās vides. Londona bieži ir tik bezpersoniska, cilvēki cits ar citu nerunā un reti smaida vai raud. Parasti ir tikai pieklājības frāzes, nekā vairāk. Šajā apvidū tā nav — cilvēki cits citu redz un atceras. Šodien daudziem teicu, ka parīt pārvākšos, un saņēmu tik daudz laba vēlējumu, ka pietiks kādam laikam. Aslems no Ēģiptes, viņam ir tuvu 70, uzdāvināja man disku ar musulmaņu dziedājumiem. Viņš zina, ka es esmu mācītājs un ka mani vienmēr ir interesējušas dažādas reliģijas. Patiesi biju dziļi aizkustināts. Cik tad es pie Aslema esmu pircis viņa izcili garšīgās dateles — nu, varbūt kādas piecas reizes pa šo gadu. Bet viņš atceras mani un tūdaļ noņēma savu skanošo disku un atdeva man. Tāpat mans frizieris Nabils no Alžīrijas — vīrs krietni pāri 50, zinu, ka viņam ir divi pieauguši dēli, kas dzīvo Alžīrijā, viņš ar sievu — tepat ap stūri. Runājuši esam kādus 20—30 teikumus reizi mēnesī, kad eju pie viņa frizēties. Reiz satiku viņu centrā uz Ridžentas ielas — viņš pienāca, paspieda man roku un prasīja, kā manam dēlam pa Briseli iet. Neesam mēs draugi, un daudzās lietās mūsu viedokļi nesakrīt. Tomēr ir svarīgi, ka viņš tāds te pāri ielai ir un ka viņam nav vienalga, kas ar mani vai maniem bērniem notiek. Pateicu sveiki arī Antanam un Danutei — lietuviešu pārdevējiem, pie kā es parasti pērku rupjmaizi, „Lido” vistiņas un „Talsu” rituli, un vēl daudziem citiem. Šajā vietā esmu dzīvojis visilgāk — 19 mēnešus.
Kāds mans draugs reiz teica, ka divreiz pārvākties ir tāpat, kā piedzīvot ugunsgrēku. Kaut kādā ziņā varu viņam piekrist. Pirmos divus gadus šajā pilsētā nekādi nepratu piesaistīties — neiekļāvos arī latviešu vidē. Tad pārvācos sešas reizes. Esmu dzīvojis mājās, kurās ir blaktis, dzīvokļos kopā ar septiņiem vai astoņiem cilvēkiem un vienu vannasistabu, piedzīvojis dzīvokļa biedru, kurš zog, turklāt lielas summas. Un tā tālāk.
Dzīvošana Londonā ir ļoti dārga. Īpaši, ja tuvu centram. Nelielas istabiņas cena var būt pat 800 mārciņu mēnesī. Tāpēc atrast ko uz pusi lētāku, tīru, patīkamu un labā vietā ir visai grūti. Man ir svarīgi, lai man būtu dzīvoklis ar viesistabu, jo īrēt atsevišķi psihoterapijas kabinetu man sanāk vēl dārgāk. Šai dārdzībai tomēr ir arī savi plusi — daudzi cilvēki, pat diezgan labi atalgoti angļi, ir spiesti meklēt un saprasties ar kādiem citiem. Mūsdienu sagrauto attiecību sistēmā, kad individuālisms un norobežošanās sit augstu vilni, šāda kopmītņu dzīve patiesi var izrādīties svētīga. Ir taču vajadzīgs, lai kāds piespiestu piedot, ja pašu dvēseles ir tik kūtras uz garīgu darbu. Tad dārgie mājokļi to bieži vien izdara.
Es dzīvošu kopā ar trim draugiem. Endrū ir man ļoti tuvs draugs. Viņš ir uzaudzis misionāru ģimenē Kenijā, ir ļoti gudrs un sirsnīgs, strādā Viņas Majestātes Valsts kasē, vienmēr viņš rūpējas par kādu, kam iet grūti, — reizēm tā ir kāda viņa paziņa, kam tikko mirusi mamma, vai tas ir kāds amerikāņu mūziķis, kam ceļā nozagts maks un ceļasoma, reizēm tas ir vienkārši paklīdis suns. Man ļoti patīk gan viņš, gan viņa vecāki — humora pilni kristieši, kas vienmēr ir sociāli aktīvi un meklē un atrod veidus, kā šajā pasaulē kaut ko uzlabot. Te viņi skrien uz demonstrāciju pie Ugandas vēstniecības pret valsts vardarbību pret gejiem, citreiz viņi vāc ziedojumus kādam, kuram ir vajadzīga operācija Afganistānā vai Sudānā, bet nav naudas.
Vienā no mūsu trim guļamistabām dzīvos Aleksa kopā ar Džuljetu, divas meitenes, kuras es, pats knapi pazīdams, pirms trim mēnešiem iepazīstināju. Un viņām bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Skaisti — vienai 42, otrai 48. Aleksa ir no Jorkšīras, viņai ir ļoti skaista pieaugusi meita, kuras āda ir tumša, kaut arī Aleksa pati ir balta. Aleksa ir studējusi psihoterapiju, taču pēc studijām izlēmusi nestrādāt šajā profesijā. Viņa strādā par apsardzi un prot visādas cīņas metodes, kaut arī ir trausla un sievišķīga. Viņa kopj savu paralizēto māsu, par ko no valsts saņem kādu naudu. Ar Aleksu mēs varam stundām diskutēt par visu ko. Viņa ir budiste, bet mēs visvairāk runājam par cilvēku attiecībām, par psihopatoloģijām un iespējamo palīdzību. Džuljeta ir ar smalku seju un ādas krāsu kā baravikas cepurīte. Viņa ir no Bermudu salas, kas ir Lielbritānijas sastāvdaļa.
Abas meitenes iepazinās, pabija kopā četras dienas, un tad Džuljetai bija jābrauc uz mājām. Ik dienas sazvanīšanās, stundām garas sarunas skaipā, ilgošanās, nespēdamas izturēt viena bez otras. Džuljeta izlēma pārcelties šurp, pameta visu — darbu, draugus, vecākus, šo svētdien ielidoja Londonā. Un nu viņas dzīvos kopā. Riskanti, vai ne? Parasti taču cilvēki satiekas ilgāku laiku un tad varbūt dzīvo kopā. Viņas smiedamās man saka: ja viņas nevarēšot satikt, tā būšot mana vaina, jo es viņas iepazīstināju. Es atsmaidu, ka es taču nevarēju zināt, ka viņas ir tik trakas. Bet patiesībā man ir dziļš prieks par viņām un viņu neprātu, gluži kā padsmitnieces samīlējušās un lido 30 centimetru virs zemes. Abas tomēr ir nobriedušas un stabilas personības — vienīgi viņām ir izdevies kaut kā pārvarēt rūgtumu un bailes, kas nereti vientuļiem cilvēkiem pāri pusmūžam traucē sākt kaut ko no jauna.
Šovakar domāju arī par Annu, kādu lietuviešu sievieti. Viņai nav māju. Viņas ar māsu dzīvoja netālu no Akmenes, laukos. Kad abām vīri bija nodzērušies un viņas tos bija izmetušas ārā, abas zaudēja darbu. Un viena (tā, kurai ir labākas angļu valodas zināšanas) atbrauca uz Londonu, otra palika pie abu bērniem. Anna sākumā sūtīja naudu katru mēnesi, un tā pagāja kādi divi gadi. Bet nekad viņai neatlika nauda, ko samaksāt, lai būtu pilnvērtīga Lielbritānijas pastāvīgā iedzīvotāja (90 mārciņu). Un, kad viņa reiz zaudēja darbu, tad, protams, nekādu iekrājumu viņai nebija, arī draugu un ģimenes šeit nebija, sociālo pabalstu nebija, un nu jau trīs gadus viņa ir uz ielas. Tagad ir sabrukusi, nodzērusies, apsaldējusies un ar grūtībām iet. Vakaros viņa sēž uz Čaringkrosa ielas. Ja kāds, kas lasa šo blogu, gadījumā iet viņai garām, tad iedodiet viņai kaut ko ēdamu un parunājieties ar viņu kādus trīs vārdus, ko zināt lietuviski, tas viņu nedaudz iepriecinās.
Vēl es domāju par Kītu, kādu Britu armijas karavīru, kurš tika ievainots Afganistānā. Pēc sarunas ar viņu es sapratu, ka viņu mocīja šausmīgi murgi pēc atgriešanās no turienes, brīžiem zuda atmiņa, viņš nespēja paciest nekādu troksni. Pēctraumas sindroms. Ciešanas bija tik lielas, ka viņš sāka lietot narkotikas. Tagad jau piecus gadus viņš dzīvo uz ielas. Smagās narkotikas vairs nelieto, taču osta kaut kādu gāzi. Kīts ir vienmēr jautrs un asprātīgs, viņš ir tīrs, jo katru dienu sabiedriskajā tualetē mazgājas un ir atradis vietu, kur žāvē izmazgātās drēbes. Viņš koķetē ar visiem un vienmēr savāc diezgan daudz naudas. Kīts katrreiz atnāk pie manis uz kafejnīcu un apkrīt man ap kaklu. Varbūt vairāk par naudu un ēdienu viņam trūkst pieskārienu. Pazīstu vēl daudz bezpajumtnieku, daļa viņu nav dzērāji vai narkomāni. Tagad visā pasaulē ir mode samazināt vietu skaitu psihiatriskajās slimnīcā. Ak Dievs, cik daudzi no viņiem ar kādu skaļi sarunājas un diskutē par kaut ko...
Kaut kur lasīju, ka ceturtdaļa Londonas bezpajumtnieku esot no Latvijas, Lietuvas vai Polijas. Es pats esmu divas reizes bijis tuvu tam. Ja man būtu bijis nedaudz mazāk garīgā spēka un vājāka psihe, kas zina, kā būtu. Pirmo reizi, kad pazaudēju darbu, vēl nebiju gadu šeit nodzīvojis — toreiz pabalstu nekādu, īre 450 mārciņu mēnesī... Paldies Dievam, atradu citu darbu. Otru reizi, kad paliku viens — bez sava drauga. Tādas krīzes svešumā nav vieglas.
Trešdien es būšu jaunā mājā. Tagad jau man šī zeme vairs nav svešums. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu kādu puķi iestādīt mazajā dārziņā. Paldies Dievam!”
